Endoskopiskās deguna blakusdobumu ķirurģijas un datortomogrāfijas (DT) izmeklēšana 1980. gados būtiski izmainīja rinosinusītu diagnostiku un ārstēšanu. Tomēr hroniska rinosinusīta etioloģija un patoģenēze pilnībā nav noskaidrota, nav arī pilnīgu epidemioloģisku datu par saslimstību ar hronisku rinosinusītu ar/bez polipiem. Pēc Eiropas Alergologu un klīnisko imunologu vadlīnijām esam izstrādājuši rekomendācijas hronisku rinosinusītu diagnostikā un ārstēšanā, kas uzsver deguna endoskopiju kā galveno diagnostikas metodi – tā ļauj noteikt katram pacientam individuālu, pierādījumos balstītu ārstēšanu.
Kā liecina statistika, ģimenes ārsta praksē pacientiem ar akūtiem augšējo elpceļu iekaisumiem akūts rinosinusīts (RS) ir līdz 38% gadījumu. Pēc antibakteriālo līdzekļu izrakstīšanas biežuma šī diagnoze ir piektajā vietā. Turklāt nereti antibiotikas tiek izrakstītas, ārstējot vīrusu izraisītu RS, kas komplicējas ar bakteriālu sinusītu tikai 0,5–2% gadījumu. Ir izveidotas akūta rinosinusīta diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas, lai ārstu ikdienas darbā panāktu labāku un ātrāku rezultātu gan klīniskā, gan ekonomiskā ziņā, gan arī cīņā ar pieaugošo mikrobu rezistenci.
Ieelpojot caur degunu gaisu un uzņemot caur muti barību, bērns tiek pakļauts ārējās vides iedarbībai. Valdeijera limfātiskais loks, ko veido divas aukslēju mandeles, aizdegunes mandele (adenoīdi), limfātiskie audi uz mēles saknes un balsenē, uztver ārējās vides kairinošos faktorus, bet kā fizioloģisko atbildi organisms izstrādā dažādas imūnsistēmu stiprinošas vielas. Visi bērni piedzimst ar adenoīdiem, kuri normāli neietekmē fizioloģisko deguna elpošanas funkciju un piecu sešu gadu vecumā regresē, uzsūcas. Ja bērns šajā laikā pakļauts nelabvēlīgiem sadzīves apstākļiem, bieži slimo ar iesnām, bronhītu – adenoīdi turpina palielināties apjomā, apgrūtina elpošanu caur degunu. Palielināti adenoīdi var netieši iedarboties arī uz citiem orgāniem un orgānu sistēmām, un jāatzīmē, ka adenoīdu radīto komplikāciju spektrs ir visai plašs.
Pilnvērtīga elpošana caur degunu nav tikai labsajūtas vai dzīves kvalitātes jautājums, bet gan būtiska visa organisma veselības sastāvdaļa, tādēļ svarīgi jau laikus, izmantojot atbilstošo diferenciāldiagnostikas metodi, noteikt elpošanas traucējumu iemeslus.
Medikamentozas iesnas (rhinitis medicamentosa) ir hroniska nealerģiska iesnu forma, kas radusies nepamatoti ilgstošas topisko nazālo vazokonstriktoru lietošanas rezultātā un galvenokārt izpaužas kā apgrūtināta elpošana caur degunu, ko apzīmē kā deguna obstrukciju jeb kongesciju. Šo stāvokli dēvē arī par ķīmisko vai atsitiena rinītu. Topiskie nazālie vazokonstriktori ir viena no mūsdienās biežāk lietoto medikamentu grupām; ir zināmi vairāk nekā 240 produkti. Medikamentozās iesnas tiek diagnosticētas 1-7% ambulatoro pacientu, kuri apmeklē otorinolaringologu. [1]
“Iesnas turpinās vairākas nedēļas. Pilināju zāles degunā, kļuva labāk, bet pirms trim dienām sāka sāpēt labā auss, pasliktinājās dzirde, turpinās apgrūtināta elpošana caur degunu.” Sarunā ar pacientu noskaidrojas, ka elpošana caur labo deguna eju ir apgrūtināta pastāvīgi, iesnas – parasta parādība, dažreiz aizkrītot labā auss... Par deguna starpsienas izliekumiem neviens ārsts neko nav teicis, kur nu vēl – par operācijas nepieciešamību. Šādas sarunas ar pacientiem, kuriem ir deguna starpsienas deformācija, otorinolaringologa kabinetā notiek bieži.
Viltus pozitīvi mammogrāfijas izmeklējumi var atturēt sievietes no turpmākām pārbaudēm. Bet skrīninga programmas saglabāšana saskaņā ar grafiku joprojām ir svarīgākais nosacījums vēža agrīnai atklāšanai.
Ir pierādīts, ka semaglutīds, glikagonam līdzīgais peptīda-1 receptoru agonists, samazina nevēlamu kardiovaskulāru notikumu risku pacientiem ar cukura diabētu. Nav zināms, vai semaglutīds var samazināt kardiovaskulāro risku, kas saistīts ar lieko svaru un aptaukošanos, ja nav cukura diabēta.
Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) ir paaugstināts risks saslimt ar 2. tipa cukura diabētu (T2D), ar vielmaiņas traucējumiem saistītu steatotisko aknu slimību (MASLD) un sirds un asinsvadu slimībām (SAS), lai gan šie riski atšķiras atkarībā no PCOS fenotipa.
“Sapnis par savu klīniku sākās ar dzimšanas dienas dāvanu no maniem kursabiedriem, toreiz tas likās kaut kas neticams, bet 24 gadus vēlāk sapnis ir piepildījies un esam atklājuši sirds klīniku," saka klīnikas dibinātājs asoc. prof. Dr. med. Andris Skride. Svinot klīnikas pirmās 100 dienas, bija pulcējušies darbinieki, sadarbības partneri un viesi.
