Sāpes kaklā ir viens no biežākajiem simptomiem akūtu rīkles, mandeļu un aizdegunes slimību gadījumā. Lielākoties tās ir vīrusu izcelsmes, tautā sauktas par saaukstēšanos. Lielākā daļa cilvēku 3–5 reizes gadā saslimst ar augšējo elpceļu infekciju, arī tonsilofaringītu. Ar šādām sūdzībām pie ārsta biežāk dodas gados jauni pacienti (~50% gadījumu vecumā no 5 līdz 24 gadiem [1]) gada aukstajos mēnešos [2], kad saslimstība ar augšējo elpceļu infekcijām ir lielāka.
Epistakse jeb deguna asiņošana ir bieža sūdzība. Lai gan reti tā ir dzīvību apdraudoša, tomēr bieži vien sagādā raizes vecākiem, kam ir mazi bērni. [4] Lielākā daļa deguna asiņošanu ir labdabīgas, pašlimitējošas un spontānas, tomēr dažkārt tās var būt periodiskas. Deguna asiņošana nav patstāvīga saslimšana – tā vienmēr ir kādas citas slimības sekas, ārējā izpausme. Izprotot biežākos iemeslus, iespējama deguna asiņošanas – īpaši smagas – profilakse, laikus ārstējot pamata saslimšanas.
Dzirdes sajūtas izmaiņas var rasties akustiskā signāla pārvadīšanas traucējumu dēļ centrālajās dzirdes struktūrās. Piedāvājam pārskatu par dzirdes bojājumu patofizioloģiju, diagnostiku, etioloģiju un ārstēšanas perspektīvām, kas saistīti ar traucējumiem centrālajā dzirdes funkcijā.
Marta sākumā Latvijā ar lekcijām uzstājās MD, PhD, prof. Dr. med. Claus Bachert (Augšējo elpceļu izpētes laboratorijas un Otorinolaringoloģijas klīnikas vadītājs no Ģentes universitātes slimnīcas). Farmācijas kompānija "Meda" sniedza iespēju interesentiem tikties ar profesoru neformālā gaisotnē un uzdot jautājumus. Uz tikšanos bija ieradušies prof. Ligija Ķīse, dr. Ieva Cīrule, dr. Benita Krūmiņa, dr. Gunta Sumeraga, dr. Diāna Raumane, dr. Jurģis Urtāns un dr. Jānis Sokolovs, kā arī rezidentes Regīna Pakalne un Līga Berķe. Sniedzam nelielu ieskatu šajā sarunā un ceram, ka mūsu ārstu uzdotie jautājumi arī jums šķitīs interesanti un klīniskajā praksē noderīgi.
Akūtu sinusītu raksturo deguna blakusdobumu gļotādas iekaisums. Tā kā deguna blakusdobumu iekaisumi reti norisinās bez deguna gļotādas iekaisuma, pareizāk ir lietot terminu "rinosinusīts" (RS). Akūts RS var ilgt līdz četrām nedēļām, kad simptomi izzūd pilnībā, savukārt recidivējoša akūta RS gadījumā ir vismaz trīs akūtas epizodes gadā ar pilnīgu atveseļošanos.
Akūts klepus ir viena no biežākajām gan bērnu, gan pieaugušo sūdzībām. Ap 5% vispārējās populācijas katru gadu ir akūts klepus, rudenī un ziemā sastopamība ir lielāka. Klepus parasti ir pašlimitējošs, bet jāatceras, ka tas var būt simptoms arī nopietnākām saslimšanām. Ārstu viedoklis par to, vai klepus ir/nav jāārstē, atšķiras, arī pētījumos iegūtie pierādījumi par terapijas efektivitāti ir dažādi. Tāpēc šajā rakstā par šo tēmu apkopoti dažādi viedokļi.
Par sāpēm kaklā pacienti sūdzas ļoti bieži, tomēr ārstam jāatceras, ka sāpes kaklā ir tikai viens no daudzu un dažādu saslimšanu simptomiem. Sāpes kaklā var būt ne tikai augšējo elpceļu iekaisuma gadījumā, bet arī vairogdziedzera saslimšanas, plaušu un videnes saslimšanu un pat akūta koronāra sindroma gadījumā. Šajā rakstā – par biežākajiem kakla sāpju iemesliem un to diferenciāldiagnostiku.
Lai gan tiek uzskatīts, ka ausu, kakla un deguna ārstiem aktīvākais darba laiks ir aukstajos gada mēnešos, kad ir augsts saslimstības līmenis ar augšējo elpceļu infekcijām, loriem darba netrūkst arī vasarā. Vasaras mēnešiem sava specifika – karsts laiks, caurvēji un/vai kondicionieri, līdz ar to krasas temperatūras svārstības, kā arī atvaļinājuma prieki – peldēšanās. Vasarai raksturīga saslimšana – ārējās auss ejas iekaisums. Otra biežākā saslimšana ir tonsilīts un tā komplikācija paratonsilārais abscess.
Aptuveni 20 000–25 000 dažādās nozarēs strādājošo cieš no vājdzirdības, kas radusies tāpēc, ka darbavietā ir augsts trokšņa līmenis. ASV ik gadu ap 30 miljoniem cilvēku tiek pakļauti bīstamam troksnim darba vidē. Trokšņa izraisīta vājdzirdība izcelta kā viena no izplatītākajām arodveselības problēmām pēdējo 25 gadu laikā. [1] Lai gan potenciāli bīstama trokšņa ekspozīcija galvenokārt notiek darbavietā, sensoneirāla vājdzirdība šobrīd vislielākās briesmas rada jauniem cilvēkiem, kas tiek pakļauti skaļai mūzikai un citiem ar atpūtu un brīvā laika pavadīšanu saistītiem trokšņiem. [3]
Reibonis ir viens no neviendabīgākajiem traucējumiem, tas pavada aptuveni 100 saslimšanu un baida pacientu, rada apmulsuma, nepilnvērtību, trauksmi par nespēju kontrolēt situāciju, nozīmīgi mazina darbaspējas. Nepieciešams laiks un zināšanas, lai atšķirtu, vai pacients apraksta reiboni, veģetatīvu traucējumu izraisītas sajūtas vai kādus citus traucējumus. Reibonis ir subjektīvi nepatīkama, traucējoša sajūta un nepareiza apkārtnes uztvere. Tā ir mānīga, iluzora telpas vai paša ķermeņa kustība. Šajā rakstā trīs eksperti dalās pieredzē par šo traucējumu.
Pētnieki Apvienotajā Karalistē veikuši gadījumu kontroles pētījumu FOCUS (Foot/ankle Osteoarthritis and Cognitive Impairment in retired UK Soccer players) kohortā, lai noteiktu, vai pēdas/potītes traumas ir neatkarīgs riska faktors osteoartrīta (OA) attīstībai pensionētiem profesionāliem futbolistiem.
Noslēdzies līdz šim vērienīgākais pētījums par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu Latvijā. Pētījumā noskaidrots, cik izplatīta ir pēcdzemdību depresija Latvijā, noteikti tās riska faktori, pielāgoti divi skrīninga instrumenti, kā arī noskaidrots sieviešu viedoklis par piedāvāto jauno aprūpes modeli. Pētījumu veica Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedra sadarbībā ar Rīgas Dzemdību namu.
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Garā Covid-19 gadījumā simptomi saglabājas pēc SARS-CoV-2 infekcijas pārslimošanas, un liela daļa patoģenēzes mehānismu saistīti ar iekaisumu. Tika izteikta hipotēze, ka kolhicīns kā plaši zināms pretiekaisuma līdzeklis varētu samazināt garā Covid-19 simptomus, iedarbojoties uz šiem patoģenēzes faktoriem.
Analizējot gandrīz 300 000 pacientu laboratorisko datu paraugus Vācijā, tika konstatēts būtisks D vitamīna līmeņa samazinājums pandēmijas laikā. Visizteiktākais vidējā D vitamīna līmeņa kritums un D vitamīna deficīta pieaugums tika novērots vecāka gadagājuma sievietēm salīdzinājumā ar citām vecuma un dzimuma apakšgrupām.
