XXI gadsimtā ģimenes ārstu, neirologu, seksologu, seksopatologu, endokrinologu, ginekologu, urologu un ķirurgu praksē Latvijā ir jākonsultē abu dzimumu pārstāvji, kas cieš no dzimuma disforijas, meklē iespēju mainīt savu dzimumu ķirurģiski, ar hormonu terapijas palīdzību. Latvijā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, nav daudz pētījumu un statistikas datu par šīm personām – transseksuāļiem – pēcpoperācijas periodā, nav datu par šo personu bio–psiho–sociālo rehabilitāciju pēc dzimuma maiņas. Raksta mērķis ir pievērst lasītāju uzmanību transseksuālām personām un īsi sniegt ieskatu mūsdienu medicīnas speciālista iespējās palīdzēt.
Vienotas izpratnes trūkumu par garīgo slimību cēloņiem, to klīniskajām izpausmēm parāda dažādās psihiatrijas skolas, bet slimību klasifikatori (DSM-IV, SKK-10 utt.) ir kā kompromiss dažādībai. Tie neietver atsevišķo skolu klīniskās īpatnības, bet ir balstīti uz pēdējiem – vai nu patofizioloģijas, vai arī psiholoģijas, vai ģenētikas, vai ontoģenēzes – atklājumiem, slimības apskata šauri, viena indivīda robežās. Iespējams, ar to ir par maz, lai izprastu mūsu uzvedības modeli.
Cirkadiānie ritmi (no latīņu val. circa - apmēram; dies - diena; "apmēram viena diena") pieder bioloģiskajiem ritmiem, kas regulē dažādus fizioloģiskos procesus, piemēram, miega-nomoda ciklus, ķermeņa temperatūras svārstības, sirdsdarbību, asinsspiedienu, hormonu sekrēciju, imūno atbildi. Šis endogēnais ritms pastāv neatkarīgi no apkārtējās vides kairinātājiem. Tas darbojas ne tikai smadzenēs, bet arī perifērijā visos orgānos, iespējams, pat visās šūnās.
Pēdējos gadu desmitos zinātniekiem ir izdevies atklāt salīdzinoši daudz par to, kā Alcheimera slimība ietekmē smadzenes. Teorētiski virkne atklājumu varētu sniegt kardināli jaunas ārstēšanas, diagnostiskas un profilakses metodes, tomēr pagaidām tas vēl nav noticis. Šobrīd vairāk nekā 100 klīniskajos pētījumos pasaulē tiek iesaistīti pacienti ar Alcheimera slimību, pacienti ar slimībām, kuras uzskata par saistītām ar Alcheimera slimību, un pacienti ar citas izcelsmes kognitīviem bojājumiem. Patiešām jācer uz izdošanos un ticamiem datiem, jo, kā zināms, ar Alcheimera slimību šodien sirgst 5% pasaules sešdesmitpiecgadnieku un 20% astoņdesmitgadnieku, un ir aprēķināts, ka šo slimnieku skaits pēc 40 gadiem (2050. gadā) sasniegs 100 miljonus. Vai izdosies mainīt šo prognozi?
Sociālo fobiju pieņemts klīniski diagnosticēt un zinātniskajā literatūrā analizēt sindromatoloģiskā līmenī, kur galvenā vērība tiek pievērsta patoloģijas simptomātiskajām izpausmēm. No psihodinamikas zinātnes viedokļa fobijas centrālais saturs ir bailes no kauna un apjukuma citu klātbūtnē, pacienti baidās un izvairās no situācijām, kur jāizpilda kādas darbības citu acu priekšā. Rakstā aplūkoti sociālo fobiju patoģenētiskie aspekti, sakarības starp sociālām fobijām un tādām jūtām kā riebums, kauns un nicinājums.
Stress ir kļuvis par mūsu ikdienas sastāvdaļu; to nevar uzskatīt tikai par individuālu problēmu, ar ko saskaras indivīds. Stresa reakcijas novēro vairāk vai mazāk jebkura cilvēka dzīvē, tās rada veselības problēmas, kļūstot par sociālu problēmu. Veidojot stratēģiskus plānus sabiedrības veselības uzlabošanā, jāņem vērā daudzi ietekmējošie faktori. Šoreiz pasaules literatūras apskatā aplūkoti dažādi stresa hormonu radītie aspekti – uz strādājošo veselību, atmiņu, attieksmi pret alkoholu un nākamo paaudzi.
Triloģijā Bērnība. Pusaudža gadi. Jaunība. Ļ. Tolstojs aprakstījis sevi: "Manas nodarbes sastāvēja no [..] sevis aplūkošanas spogulī, no kura, starp citu, es vienmēr aizgāju ar smagas nomāktības un pat riebuma izjūtu. Mana āriene, es pārliecinājos, ne tikai bija neglīta, bet es pat nevarēju mierināt sevi parastajiem līdzekļiem tādos gadījumos. Es nevarēju pateikt, ka man ir izteiksmīga, gudra vai cēla seja." Vēlme skatīties spogulī vai izvairīties skatīties, biežāk fokusēt savu uzmanību uz iekšējo iespaidu vai izjūtu (savu iekšējo virtuālo hologrammu) nekā uz aktuālo atspulgu spogulī, kā arī uz atsevišķām ķermeņa daļām, nevis uz savu iespaidu kopumā un pēc tam rīkoties - tā ir mūsdienās bieži sastopama patoloģija.
Sociālas fobijas parasti saistās ar zemu konkrētā indivīda pašvērtējumu un bailēm no kritikas. Pacienti ierodas uz konsultāciju un lūdz atbrīvot viņus no dumjās sarkšanas, roku trīces, mulsuma, pēkšņas stostīšanās tieši tad, kad citi cilvēki viņiem pievērš uzmanību, sarokojas, arī kad viņus slavē. Šie traucējumi - fobiska trauksmainība, sociālas fobijas, adaptācijas traucējumi, panika, trauksme ar depresiju, agorafobija un citi - Starptautiskajā slimību klasifikācijā SSK-10 tiek kodēti ar šifru F40-48. Latvijā nav datu, cik liels ir pacientu skaits katrā no šīm F40-48 nozoloģijām, no sociālas fobijas vairāk cieš sievietes vai vīrieši utt., taču praksē šie nebūt nav reti vai unikāli gadījumi.
Dzīves ilgumam pagarinoties, populācijā ievērojami pieaug gados vecu cilvēku īpatsvars. Vismaz 85 gadus veci cilvēki ir visātrāk pieaugošā grupa vecu cilvēku populācijā, tomēr tā sastāda tikai 1,2% no kopējās populācijas un 10% starp cilvēkiem virs 65 gadu vecuma. Geriatriskajā psihiatrijā bieži jāsastopas ar depresiju, bipolāriem afektīviem traucējumiem, paranoīdiem stāvokļiem, kā arī ar vecumu saistītiem atmiņas un kognitīviem traucējumiem. Šajā rakstā centāmies aplūkot raksturīgākās fizioloģiskās un slimību radītās izmaiņas vecumā un to ietekmi uz cilvēku savstarpējām attiecībām.
Autogēnais treniņš ir populāra pašsuģestijas metode, kas sevī iekļauj organisma pozitīvo pašiedarbi un tiek izmantota dažādās sfērās – sākot ar medicīnu un profesionālo sportu un beidzot ar pedagoģisko procesu un kosmoloģiju. Raksta mērķis – parādīt plašāk autogēno treniņu kā psihoterapijas metodi, ar kuras palīdzību cilvēki paši spēj aktīvi ietekmēt sava organisma psihosomatisko (fizisko, imūno, endokrīno) statusu.
Visticamāk, ik ģimenes ārsta praksē varam iedomāties kādu savu pacientu, kas šķietami slimo biežāk vai smagāk nekā pārējie. Nereti šie pacienti pamanās saslimt arī laikā, kad vīrusinfekcijas kā galveno iemeslu vizītei pie ārsta vairs negaidām. Kuros gadījumos varam uzskatīt, ka bērns slimo “normāli bieži”, bet kad vērts aizdomāties par papildu izvērtēšanu?
MĀRCIS GEDIŅŠ, asinsvadu ķirurgs, flebologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra virsārsts, Latvijas Flebologu biedrības prezidents, darbu veic ar sportisku azartu un atzīst, ka savu nebūt ne vieglo ķirurga profesiju tāpat kā sportu patiesi izbauda. Arī viņa sportiskie hobiji ir tādi, kas trenē garīgo un fizisko izturību, un tad arī garās operācijas vairs nešķiet tik garas.
Gabapentinoīdi (t.sk. gabapentīns un pregabalīns) sākotnēji radīti kā antikonvulsanti, taču ņemot vērā to inhibējošās īpašības attiecībā uz CNS, tos izmanto gan epilepsijas ārstēšanā, gan neiropātiskām sāpēm, ģeneralizētai trauksmei, kā arī dažādām off label indikācijām. 2008.gadā FDA, balstoties uz tā laika ziņojumiem norādījusi uz paaugstinātu suicīda risku pacientiem, kas lieto antikonvulsantus. Nesen veiktie novērojumu pētījumi gan uzrāda konfliktējošus rezultātus starp gabapentinoīdu saistību ar paškaitējuma idejām vai mēģinājumiem.
Saules stari ir vitāla Zemes dzīvo organismu dzīvības procesu sastāvdaļa. Tās iedarbība uz cilvēka ādu iedalāma subklīniskās izpausmēs (tās ādā notiek katru reizi, izejot saulē, t.sk. D vitamīna sintēze), īstermiņa darbībā, akūtā (saules apdegums), vidēja termiņa (deskvamācija, saules iedegums, hiperkeratoze) un ilgtermiņa, hroniskā iedarbībā ar deģeneratīvām sekām (fotonovecošanās, fotoimūnsupresija, fotokarcinoģenēze).
