Astma ir hroniska heterogēna elpceļu slimība, kas skar vairāk nekā 260—300 miljonus cilvēku visā pasaulē, radot būtisku slogu veselības aprūpei visā pasaulē. [1] Aptuveni ceturtajai daļai astmas pacientu, lai nodrošinātu slimības kontroli, nepieciešama ārstēšana ar Globālās Astmas iniciatīvas (Global Initiative for Asthma jeb GINA) 4. vai 5. soli, kas pēc šobrīd spēkā esošajiem noteikumiem tiek klasificēta kā smaga astma. [2]
Bronhektāzes dažkārt šķiet kā “piemirstā” plaušu slimība — diagnoze, kuru pneimonologi spēj noteikt, bet kura citās specialitātēs nereti netiek atpazīta vai tiek sajaukta ar krietni populārākām akūtām vai hroniskām plaušu slimībām, kā pneimoniju, astmu vai hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS). Tomēr bronhektāzes ir sastopamas biežāk, nekā agrāk tika uzskatīts, un bronhektātiskās slimības paasinājumu radītais slogs gan pacientam, gan veselības aprūpes sistēmai ir vērā ņemams.
Aptaukošanās izplatība Eiropā un Latvijā turpina pieaugt, un tā kļuvusi par riska faktoru ne tikai metaboliskām un kardiovaskulārām slimībām, bet arī elpošanas sistēmas traucējumiem. Eurostat dati liecina, ka 2022. gadā Eiropā vairāk nekā puse pieaugušo bija ar lieko svaru, bet aptuveni 23—24 % ar adipozitāti (ķermeņa masas indekss ≥ 30). Līdzīga situācija vērojama arī Latvijā. Bronhiālā astma skar 5—8 % Eiropas pieaugušo, 4 % Latvijas iedzīvotāju. Pieaugot aptaukošanās sastopamībai, neizbēgami pieaug pacientu skaits, kam šīs abas slimības pastāv vienlaicīgi. [1; 2]
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
Būtisks palīgs ikdienas praksē HOPS pacientu pārvaldībā ir GOLD vadlīnijas, kas regulāri tiek atjaunotas. Arī 2025. gads nācis ar saviem papildinājumiem un precizējumiem — 2025 GOLD ziņojumā iekļauti 164 jauni avoti, kas palīdzēs uzlabot HOPS pacientu aprūpi un sasniegt labākus klīniskos mērķus. Rakstā izceltas GOLD ziņojuma sadaļas, kur veiktas izmaiņas vai papildinājumi.
Doctus februāra numurā ieskatījāmies nelielā HOPS komplikāciju daļā, lielāko uzsvaru liekot uz HOPS paasinājuma atpazīšanu un ārstēšanu. Šajā numurā plašāks ieskats pulmonālās hipertensijas (PH) un hroniskas elpošanas mazspējas radītajos izaicinājumos. Raksta noslēgumā torakālā ķirurga skaidrojums par ķirurģisku komplikāciju radīto slogu HOPS pacientiem, kā arī ģimenes ārsta skatījums uz ikdienas sadarbību un līdzestību.
1821. gadā Renē Lēneks pirmoreiz aprakstīja emfizēmu, kas lika pamatus hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) radioloģiskai diagnostikai mūsdienās. Renē Lēneks norādīja, ka slimību raksturo pastāvīgs elpas trūkums, akūtas pasliktināšanās epizodes, ko pavada klepus ar krēpām un/vai šo simptomu pasliktināšanās (tolaik apzīmēti kā “akūti katarāli”), kas varēja izraisīt nosmakšanu. [1]
Bronhiālā astma (BA), hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), tuberkuloze (TB) — uz pulmonologu un ģimenes ārstu pleciem gulstas gan bērnu, gan pieaugušo pārvaldība. Rubrikā “Ģimenes ārsts jautā” iztirzāti teju divdesmit jautājumi bērnu un pieaugušo pulmonoloģijas lauciņā, uz kuriem atbildes sniedz vadošie jomas speciālisti Latvijā.
Bronhiālā astma ir viena no biežākajām hroniskajām slimībām: pasaulē ar bronhiālo astmu slimo vairāk nekā 230 miljoni cilvēku jeb tā ir katram trīspadsmitajam cilvēkam — tā liecina SPKC dati. Alerģiska bronhiālā astma ir biežākais no astmas fenotipiem, kas pēc dažādiem literatūras avotiem attiecināms uz 40—60 % astmas pacientu.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) aktuālajās GOLD 2024. gada vadlīnijās definēta kā heterogēna plaušu slimība, ko raksturo tāda hroniska elpceļu simptomātika kā elpas trūkums, klepus, pastiprināta krēpu produkcija un bieži paasinājumi hroniska bronhīta, bronhiolīta un/vai emfizēmas dēļ, kas izraisa pastāvīgu, bieži progresējošu elpceļu obstrukciju. [1] HOPS izraisītājs ir ģenētikas, ekspozīcijas un laika faktoru kombinācija. Klīniskā praksē vērojama saistība starp HOPS smaguma pakāpi un blakusslimībām.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
