Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
Būtisks palīgs ikdienas praksē HOPS pacientu pārvaldībā ir GOLD vadlīnijas, kas regulāri tiek atjaunotas. Arī 2025. gads nācis ar saviem papildinājumiem un precizējumiem — 2025 GOLD ziņojumā iekļauti 164 jauni avoti, kas palīdzēs uzlabot HOPS pacientu aprūpi un sasniegt labākus klīniskos mērķus. Rakstā izceltas GOLD ziņojuma sadaļas, kur veiktas izmaiņas vai papildinājumi.
Doctus februāra numurā ieskatījāmies nelielā HOPS komplikāciju daļā, lielāko uzsvaru liekot uz HOPS paasinājuma atpazīšanu un ārstēšanu. Šajā numurā plašāks ieskats pulmonālās hipertensijas (PH) un hroniskas elpošanas mazspējas radītajos izaicinājumos. Raksta noslēgumā torakālā ķirurga skaidrojums par ķirurģisku komplikāciju radīto slogu HOPS pacientiem, kā arī ģimenes ārsta skatījums uz ikdienas sadarbību un līdzestību.
1821. gadā Renē Lēneks pirmoreiz aprakstīja emfizēmu, kas lika pamatus hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) radioloģiskai diagnostikai mūsdienās. Renē Lēneks norādīja, ka slimību raksturo pastāvīgs elpas trūkums, akūtas pasliktināšanās epizodes, ko pavada klepus ar krēpām un/vai šo simptomu pasliktināšanās (tolaik apzīmēti kā “akūti katarāli”), kas varēja izraisīt nosmakšanu. [1]
Bronhiālā astma (BA), hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), tuberkuloze (TB) — uz pulmonologu un ģimenes ārstu pleciem gulstas gan bērnu, gan pieaugušo pārvaldība. Rubrikā “Ģimenes ārsts jautā” iztirzāti teju divdesmit jautājumi bērnu un pieaugušo pulmonoloģijas lauciņā, uz kuriem atbildes sniedz vadošie jomas speciālisti Latvijā.
Bronhiālā astma ir viena no biežākajām hroniskajām slimībām: pasaulē ar bronhiālo astmu slimo vairāk nekā 230 miljoni cilvēku jeb tā ir katram trīspadsmitajam cilvēkam — tā liecina SPKC dati. Alerģiska bronhiālā astma ir biežākais no astmas fenotipiem, kas pēc dažādiem literatūras avotiem attiecināms uz 40—60 % astmas pacientu.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) aktuālajās GOLD 2024. gada vadlīnijās definēta kā heterogēna plaušu slimība, ko raksturo tāda hroniska elpceļu simptomātika kā elpas trūkums, klepus, pastiprināta krēpu produkcija un bieži paasinājumi hroniska bronhīta, bronhiolīta un/vai emfizēmas dēļ, kas izraisa pastāvīgu, bieži progresējošu elpceļu obstrukciju. [1] HOPS izraisītājs ir ģenētikas, ekspozīcijas un laika faktoru kombinācija. Klīniskā praksē vērojama saistība starp HOPS smaguma pakāpi un blakusslimībām.
Bronhiālā astma ir hroniska elpceļu slimība, ar ko dažādās pasaules valstīs sirgst 1—29 % cilvēku. Dažādu riska faktoru novērtēšana ir svarīga sadaļa klīnicista ikdienas darbā ar astmas pacientu. Kāda ir simptomu kontrole, medikamentu lietošanas paradumi, prasmes un grūtības, vai ir blakusslimības, kāds ir sociālais fons — tā ir tika daļa no jautājumiem, uz kuriem ārstam jābūt atbildēm, lai veiksmīgi piemeklētu labāko ārstēšanas taktiku pacientam.
Viens no klīnicista uzdevumiem darbā ar bronhiālās astmas vai HOPS pacientu ir izprast un zināt viņa ikdienas simptomus un slimības norisi, kā arī izglītot, lai pacientam būtu skaidrs, kad meklēt ārsta palīdzību paasinājuma gadījumā. Rakstā apkopota informācija par rīcības taktiku darbā ar bronhiālās astmas vai HOPS pacientiem.
Statistikas dati rāda, ka sadzīvē iegūtas pneimonijas (SIP) ikgadējā sastopamība ir 248 gadījumi uz 100 000 pieaugušo. Noteiktā vecumā SIP riski pieaug: 65—79 gadus veciem senioriem pneimonijas sastopamība fiksēta jau 634 gadījumos uz 100 000 iedzīvotāju! Turklāt līdz ar cienījamāku vecumu aug arī hospitalizācijas riski. Tāpēc svarīga izpratne ne tikai par savlaicīgas diagnostikas un ārstēšanas principiem, bet arī par profilaksi.
Jau Pirmā pasaules kara laikā tika ieviesta šobrīd plaši izmantota prakse – rudenī pulksteni pagriezt stundu atpakaļ un pavasarī stundu uz priekšu. Šādu taktiku piekopj apmēram 70 valstis visā pasaulē. Lai izvērtētu, kādi ir tūlītējie pulksteņlaika maiņas efekti uz mentālo uz fizisko veselību, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums Anglijā.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu hipertensija, kas sākas līdz 45 gadu vecumam, ir saistīta ar augstāku kardiovaskulāro un nieru komplikāciju risku nekā vēlīna hipertensija.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā pirmoreiz veiksmīgi īstenota inovatīva kardioneiro ablācijas metode, izmantojot radiofrekvences enerģiju, lai diviem pacientiem novērstu smagas sirds bradikardijas lēkmes – dzīvībai bīstamu sirdsdarbības palēnināšanos, ko izraisa parasimpātiskās nervu sistēmas pārmērīga aktivācija. Operācijas veica Austrumu slimnīcas aritmologi sadarbībā ar kardiologu Aigaru Rubuli, kurš patlaban strādā Sālgrēna universitātes slimnīcā Gētebrogā.
