Pierādījumos balstīta prakse sadzīvē iegūtas pneimonijas gadījumā bieži vien pieņem precīzu sākotnējo diagnozi. Tādēļ pētījuma mērķis bija izpētīt pneimonijas diagnožu mainību pacientiem, kuri hospitalizēti no neatliekamās palīdzības nodaļas (ED). Šis bija retrospektīvs kohorta pētījums.
Alkoholisms saistīts ar paaugstinātu Staphylococcus aureus bakterēmijas sastopamību un mirstību. Šā pētījuma mērķis bija salīdzināt slimības progresiju, ārstēšanu un prognozi pacientiem ar un bez alkohola atkarības.
Lielākā daļa bērnu, kas hospitalizēti ar sadzīvē iegūto pneimoniju, var sasniegt klīnisko stabilitāti 24 stundu laikā. Pētījums liecina, ka tiem, kuri ir vecāki vai, iespējams, ir dehidrēti, atveseļošanās laiks ir ilgāks.
Apakšējo elpceļu infekcijas, t.sk. sadzīvē iegūta pnemonija (SIP) ir ceturtais biežākais iemesls hospitalizācijai. Līdz šim maz zināms, cik bieži pacientiem slimnīcas etapā SIP diagnoze noteikta neatbilstīgi un kādi riska faktori varētu būt atbildīgi par šādu notikumu gaitu.
Ar insultu saistīta pneimonija ir bieža komplikācija akūta išēmiska insulta gadījumā. Šajā viencentra retrospektīvā novērojumu pētījumā identificēti faktori, kas saistīti ar pneimonijas attīstības risku un sliktāku klīnisko iznākumu pēc akūta išēmiska insulta.
Statistikas dati rāda, ka sadzīvē iegūtas pneimonijas (SIP) ikgadējā sastopamība ir 248 gadījumi uz 100 000 pieaugušo. Noteiktā vecumā SIP riski pieaug: 65—79 gadus veciem senioriem pneimonijas sastopamība fiksēta jau 634 gadījumos uz 100 000 iedzīvotāju! Turklāt līdz ar cienījamāku vecumu aug arī hospitalizācijas riski. Tāpēc svarīga izpratne ne tikai par savlaicīgas diagnostikas un ārstēšanas principiem, bet arī par profilaksi.
Īsāks antibiotiku lietošanas ilgums varētu uzlabot gan līdzestību medikamentu lietošanā, gan novērst nevēlamās blaknes, gan arī mazināt izmaksas. Taču šobrīd bērniem ar sadzīvē iegūtu pneimoniju, kuras gaita ir viegla/vidēji smaga, lielākā daļa vadlīniju rekomendē ilgāku (bieži desmit dienas ilgu) antibiotiku kursu. Lai salīdzinātu antibiotiku lietošanas ilguma pārākumu, tika veikts nejaušināti kontrolētu pētījumu salīdzinošs pētījums.
Hospitālā infekcija ar C.difficile joprojām ir nopietns izaicinājums slimnīcu vidē. Līdzšinējie dati par probiotiku izmantošanu C.difficile hospitālās infekcijas novēršanai ir bijuši pretrunīgi. Turklāt rezultāti dažādiem pētītajiem probiotiku celmiem atšķiras. Daļa no speciālistu rekomendācijām ir piesardzīgas, bet ASV Gastroenterologu asociācija rekomendē antibakteriālo līdzekļu lietošanas kursa laikā specifisku probiotiku izmantošanu gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Artroskopiskās ķirurģijas izmantošana ikdienas praksē strauji pieaugusi pēdējo divu dekāžu laikā, traumatoloģijā un ortopēdijā to visbiežāk izmanto pleca un ceļa locītavas bojājumu gadījumā. Minimāli invazīva ķirurģija ir saistoša gan ķirurgam, gan pacientam – pavadītais laiks slimnīcā ir neliels vai pat organizēts dienas stacionārā, rētas ir nelielas un mīkstajiem audiem bojājums ir neliels, tāpat kā atveseļošanās laiks pēc operācijas ir īsāks. Tomēr iztrūkst apkopotu datu par nopietnām blakusparādībām pēc artroskopiskas ķirurģijas.
Jauns pētījums liecina, ka pacientiem, kas hospitalizēti ar Covid-19 pneimoniju, ir lielāks demences attīstības risks nekā tiem, kuriem ir cita veida pneimonija.
Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot, kāda ir optimālā amoksicilīna deva un lietošanas ilgums bērniem ar sadzīvē iegūtu pneimoniju, izvērtējot zemu devu amoksicilīna lietošanu pret augstāku, kā arī īsāku zāļu administrēšanu pret ilgāku.
Sadzīvē iegūta pneimonija ir akūta plaušu parenhīmas infekcija, kas iegūta sadzīves apstākļu ceļā, nevis slimnīcā. Tā ir nopietna infekcijas slimība ar pietiekami augstiem mirstības riskiem.
SPKC dati rāda, ka Latvijā 2017.—2019. gadā ar pneimonijas diagnozi stacionāros ārstējušies 27 150 pacienti, vairāk nekā puse no šiem pacientiem bija vismaz 60 gadu veci. [4]
Angiotenzīna konvertējošā enzīma (AKE) inhibitoru vai angiotenzīna II receptora blokatoru (ARB) lietošana asinsspiediena mazināšanai, samazina mirstības risku no gripas un pneimonijas.
Visticamāk, ik ģimenes ārsta praksē varam iedomāties kādu savu pacientu, kas šķietami slimo biežāk vai smagāk nekā pārējie. Nereti šie pacienti pamanās saslimt arī laikā, kad vīrusinfekcijas kā galveno iemeslu vizītei pie ārsta vairs negaidām. Kuros gadījumos varam uzskatīt, ka bērns slimo “normāli bieži”, bet kad vērts aizdomāties par papildu izvērtēšanu?
MĀRCIS GEDIŅŠ, asinsvadu ķirurgs, flebologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra virsārsts, Latvijas Flebologu biedrības prezidents, darbu veic ar sportisku azartu un atzīst, ka savu nebūt ne vieglo ķirurga profesiju tāpat kā sportu patiesi izbauda. Arī viņa sportiskie hobiji ir tādi, kas trenē garīgo un fizisko izturību, un tad arī garās operācijas vairs nešķiet tik garas.
Gabapentinoīdi (t.sk. gabapentīns un pregabalīns) sākotnēji radīti kā antikonvulsanti, taču ņemot vērā to inhibējošās īpašības attiecībā uz CNS, tos izmanto gan epilepsijas ārstēšanā, gan neiropātiskām sāpēm, ģeneralizētai trauksmei, kā arī dažādām off label indikācijām. 2008.gadā FDA, balstoties uz tā laika ziņojumiem norādījusi uz paaugstinātu suicīda risku pacientiem, kas lieto antikonvulsantus. Nesen veiktie novērojumu pētījumi gan uzrāda konfliktējošus rezultātus starp gabapentinoīdu saistību ar paškaitējuma idejām vai mēģinājumiem.
Saules stari ir vitāla Zemes dzīvo organismu dzīvības procesu sastāvdaļa. Tās iedarbība uz cilvēka ādu iedalāma subklīniskās izpausmēs (tās ādā notiek katru reizi, izejot saulē, t.sk. D vitamīna sintēze), īstermiņa darbībā, akūtā (saules apdegums), vidēja termiņa (deskvamācija, saules iedegums, hiperkeratoze) un ilgtermiņa, hroniskā iedarbībā ar deģeneratīvām sekām (fotonovecošanās, fotoimūnsupresija, fotokarcinoģenēze).
Gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir viena no biežākajām gremošanas trakta augšējās daļas slimībām — tiek lēsts, ka ik desmitais pieaugušais no Eiropas valstu un Ziemeļamerikas iedzīvotājiem vismaz reizi nedēļā jūt GERS simptomus. Daudzveidīgo izpausmju dēļ funkcionāla dispepsija (FD) joprojām bieži paliek nepietiekami diagnosticēta. Tā var būtiski ietekmēt cilvēka darbspējas, vispārējo pašsajūtu un kopumā pasliktināt dzīves kvalitāti.
