Astma un citas alerģiskas saslimšanas ir ļoti liela veselības aprūpes problēma, jo skar vairāk nekā 300 miljonus visu vecumu un dažādām etniskām grupām piederošu pacientu visā pasaulē. Lielākajai daļai pacientu ar pastāvīgu vieglas vai vidēji smagas norises astmu slimību iespējams relatīvi labi kontrolēt ar šobrīd pieejamajām ārstēšanas metodēm. Šiem pacientiem ir laba slodzes tolerance, saglabāta normāla plaušu funkcija, nav biežu, smagu uzliesmojumu un astma būtiski neietekmē dzīves kvalitāti.
Šīs demonstrācijas mērķis ir atgādināt par pleiropneimonijas diferenciāldiagnozi un netipiska pankreatīta norisi jaunam cilvēkam. Cistiskus veidojumus aizkuņģa dziedzerī nevar ignorēt - tie ir jāizmeklē. Tikai pēc izmeklējumiem var apsvērt terapijas taktiku (nogaidoša, konservatīva vai ķirurģiska).
Zem HOPS atrasts Mounier–Kuhn sindroms. Jautājums – vai ziņa, ka tas ir Mounier–Kuhn sindroms, kaut ko maina ārstēšanā? Visticamāk, nemaina, bet tas radikāli maina mūsu domāšanu – to, ka mēs visu neredzam vienādi un starp pamatkrāsām sākam redzēt starptoņus. Ko tas dod? Tas dod iespēju ģimenes ģenētiskai konsultēšanai, lai secinātu, ka tas nav vienīgais gadījums ģimenē. Pacienta radinieki nedrīkstētu smēķēt.
Sadzīvē iegūta pneimonija ir viens no biežākajiem nāves iemesliem pasaulē. [1] Mirstība hospitalizēto pacientu vidū pasaulē svārstās no 5% līdz 20%. [2] Latvijā kopējā letalitāte pneimoniju dēļ hospitalizēto pacientu vidū 2010. gadā bijusi 3,1%, ar vislielāko pacientu īpatsvaru virs 60 gadu vecuma. [3]
Ārstu uzdevums ir sniegt iespējami labāko pārvaldību un ārstēšanu pacientiem, kas slimo ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS). Ir vairāki šķēršļi, kas jāpārvar, lai veiksmīgi izpildītu šo uzdevumu, piemēram, pacienti atšķirīgi reaģē uz ārstēšanu, jo HOPS pacientu populācija ir neviendabīga, var būt vāja saistība starp simptomiem un slimības smagumu, kā arī ir ierobežoti dati par ārstēšanas ilgtermiņa HOPS rezultātu. Šajā rakstā apkopoti jaunākie pētījumi par HOPS diagnosticēšanu un ārstēšanu.
Idiopātiska pulmonāla fibroze (IPF) ir viena no idiopātiskām intersticiālām pneimonijām, pie kurām pieder vēl septiņas citas nozoloģiskas formas, bet IPF ir visbiežāk sastopamā un prognostiski vissmagākā forma. Pēc definīcijas IPF ir nezināmas etioloģijas progresējoša intersticiālas plaušu slimības forma, ko raksturo īpašu klīnisko, radioloģisko un histoloģisko pazīmju kopums. Šoreiz klīniskajā gadījumā - paciente ar sarežģītu diagnozi. Demonstrējot šo klīnisko gadījumu, diferenciāldiagnozē tika minēta arī sarkoidoze, jo bija paaugstināta angiotenzīna konvertāze, kas var būt paaugstināta arī dažu aknu slimību gadījumā.
Mūsdienās no astmas cieš vairāk nekā 300 miljoni cilvēku. Tā ir biežāk sastopamā hroniskā slimība bērnu vecumā. [1] Lai pievērstu sabiedrības, arī ārstu un valdības pārstāvju uzmanību šai problēmai, ik gadu maija pirmajā otrdienā pasaulē tiek atzīmēta Astmas diena, ko rīko Pasaules Astmas iniciatīvas organizācija (GINA – Global Initiative for Asthma). Šajā rakstā aplūkoti vairāku vadlīniju ieteikumi akūtas astmas ārstēšanā pacientiem bērnu vecumā.
Pacientus ar klepu viegli var iedalīt divās grupās:pacienti ar akūtu klepu un pacienti ar hronisku klepu. Akūts klepus ir biežākais konsultāciju iemesls primārās veselības aprūpes ārsta praksē, savukārt hronisks klepus ir viens nobiežākajiem cēloņiem pulmonologa apmeklējumam. Lai ganakūta un hroniska klepus cēloņi ir plaši pētīti, tomēr vēlarvien notiek pētījumi un tiek atklātas jaunas klepus saistības ar citām saslimšanām, kā arī meklēti efektīvāki terapijas veidi. Šajā rakstā apkopoti jaunākie pētījumu rezultāti par akūtu un hronisku klepu.
Pneimonija (pneumonia grieķu val. – plaušu iekaisums) ir alveolu un terminālo elpceļu iekaisums, kas radies infekcioza aģenta invāzijas rezultātā pēc tā inhalācijas vai hematogēnas izplatības. [1] Akūtu sabiedrībā iegūtu jeb mājas pneimoniju raksturo akūtas apakšējo elpceļu infekcijas pazīmes iepriekš nehospitalizētam veselam bērnam. Var būt arī radioloģiski pierādīts vienas vai abu plaušu bojājums. [4; 5] Precīza pneimonijas definīcija maziem bērniem ir grūti definējama, jo pneimonija un bronhiolīts ir vienādi bieži sastopami.
Astmas menedžments vienlaikus ir vienkāršs un grūts uzdevums. Vienkāršs, jo lielai daļai pacientu simptomu kontroli var sasniegt viegli, vadoties pēc skaidri definētām vadlīnijām. Grūts, jo astma ir mutifaktoriāla slimība: vienmēr ir pacienti, kam optimālu kontroli sasniegt neizdodas, jo līdzīgi kā ar daudzām hroniskām slimībām vēl joprojām runājam par kontroli, nevis izārstēšanu. Pētījumiem astmas lauciņā raksturīga tematiska daudzveidība, kas daļēji aplūkota arī šajā literatūras apskatā.
ARTJOMS ŠPAKS, torakālais ķirurgs un bronhologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra torakālās ķirurģijas virsārsts, ļoti atbildīgi izturas pret uzticētajiem pienākumiem un ir ar plašu interešu loku, bet šobrīd savu brīvo laiku apzināti atvēl sev un ģimenei, jo karjerā nonācis pie secinājuma par ģimeni kā vienu no patiesākajām dzīves vērtībām.
Lielai daļai pacientu ar terminālu nieru slimību un hemodialīzi tiek novēroti kognitīvi traucējumi. Šajā pētījumā secināts, ka hemoglobīna līmenis spēlē nozīmīgu lomu kognīcijas izmaiņās.
Kādas ir pamata indikācijas to izrakstīšanai pieaugušajiem? Vai uzskats, ka antidepresanti rada pierašanu, ir patiess? Aktivējoši un sedējoši antidepresanti — vai šis efekts atkarīgs no devas? Lasiet Dr. RAIVJA LOGINA atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
D vitamīna deficīts ir prevalents stāvoklis hroniskas nieru slimības (HNS) gadījumā un bieži vien progresē dinamikā. Aprēķināts, ka ap 80 % predialīzes pacientu 25(OH)D koncentrācija serumā ir < 20 ng/ml, un samazinātā nieru funkcija ietekmē gan anaboliskās, gan kataboliskās D vitamīna metabolisma fāzes. [4] Kidney Disease Global Outcome (KDIGO) vadlīnijas rekomendē rutīnas D vitamīna līmeņa kontroli un suplementāru lietošanu pacientiem ar HNS.
Jauns pētījums liecina, ka multiplā skleroze (MS) var nemanāmi sākt ietekmēt ķermeni līdz pat 15 gadiem pirms pirmo acīmredzamo neiroloģisko simptomu parādīšanās. Pētnieki atklāja pastāvīgu veselības aprūpes apmeklējumu skaita pieaugumu saistībā ar neskaidriem simptomiem, piemēram, nogurumu, sāpēm un psihiskās veselības problēmām, un pieaugošas ārstu konsultāciju tendences bija vērojamas ilgi pirms diagnozes noteikšanas.
