Migrēna ir kompleksa neirovaskulāra slimība ar ģenētiski noteiktu predispozīciju nervu sistēmai jutīgi reaģēt uz dažādām iekšējās vai ārējās vides izmaiņām. Migrēna skar 14 % pasaules iedzīvotāju jeb vienu miljardu cilvēku visā pasaulē un ir otrs biežākais cēlonis visās vecuma grupās, kas samazina veselīgi nodzīvotos dzīves gadus. [1] Raksta divās daļās iztirzāsim migrēnas profilaktiskās ārstēšanas vadlīnijas, biežāk lietoto profilakses medikamentu indikācijas un situāciju Latvijā saistībā ar medikamentu kompensācijas nosacījumiem.
Kādas ir pamata indikācijas to izrakstīšanai pieaugušajiem? Vai uzskats, ka antidepresanti rada pierašanu, ir patiess? Aktivējoši un sedējoši antidepresanti — vai šis efekts atkarīgs no devas? Lasiet Dr. RAIVJA LOGINA atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
Trauksme grūtniecības un pēcdzemdību periodā var radīt būtiskas ilgtermiņa fiziskās un psihiskās veselības problēmas gan mātei, gan bērnam un visai ģimenei kopumā. Perinatālas trauksmes diagnostika nav vienkārša, jo trauksmi nereti uzskata par normālu un pašsaprotamu parādību šajā periodā, taču šāds uzskats var apgrūtināt klīniski nozīmīgu simptomu atpazīšanu. Par perinatālas trauksmes traucējumiem un diagnostiku vēstīts Doctus 2025. gada maija numurā.
Rezistenta depresija (treatment-resistant depression, TRD) ir nopietns izaicinājums psihiatrijas praksē, kad pastāv ierobežotas efektīvas terapijas iespējas. TRD gadījumā esketamīns, NMDA receptoru antagonists, bieži tiek kombinēts ar selektīviem serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SSAI) vai serotonīna—norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SNAI). Līdz šim nav daudz šo kombināciju salīdzinošu datu par efektivitātes atšķirībām klīniskajā praksē.
Sievietēm dzīves laikā visaugstākais depresijas risks ir grūtniecības laikā un pēc tās, un tām, kurām anamnēzē ir depresija, šajā periodā ir īpaši augsts recidīvu risks. Izvēle turpināt lietot antidepresantus grūtniecības laikā var būt sarežģīta.
Sporādiska Kreicfelda-Jakoba slimība (sKFS) ir reta, strauji progresējoša un fatāla neirodeģeneratīva slimība. Slimību noteikt var tikai post mortem, un šobrīd ir pavisam nedaudz zināms par tās prodromo fāzi.
Primārajā veselības aprūpē arvien biežāk tiek izmantoti depresijas skrīninga rīki, taču nav zināms, vai šī rīcība saistīta ar atbilstošu ārstēšanas pieeju. Lai izvērtētu faktorus, kas nosaka iniciālās ārstēšanas taktiku pacientiem ar pozitīvu depresijas skrīninga rezultātu un/vai pašnāvības domām, veikts kohortas pētījums ASV.
Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par tādām medikamentu grupām neirotiskā spektra traucējumu ārstēšanā kā benzodiazepīni un antidepresanti. Tā kā ar šīm divām zāļu grupām farmakoterapijas iespējas neaprobežojas, šajā žurnāla numurā turpinām aprakstīt citu anksiolītisko un sedatīvo līdzekļu potenciālu.
Jaunākie ASV pētījumu dati rāda, ka FDA (US Food and Drug Administration) melnās kastes brīdinājumi antidepresantiem tieši pretēji iecerētajam, saistīti ar suicidalitātes pieaugumu un psihiskās veselības pasliktināšanos jauniem pacientiem ar depresiju.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Lai uzlabotu vēža izdzīvotības rādītājus, ikdienas praksē nepieciešams ieviest metodes ar vēzi saistītas anoreksijas negatīvās ietekmes novēršanai. Kā viena no farmakoterapijas metodēm tiek piedāvāts mirtazapīns – atipiskais antidepresants.
Šizofrēnijas pacienti bieži saskaras ar antipsihotiķu inducētu seksuālo disfunkciju, taču tikpat bieži šis jautājums klīniskajā praksē var palikt neatrisināts. Lai novērtētu, cik nozīmīga problēma šizofrēnijas pacientu vidū ir dažādu seksuālu disfunkciju gadījumā un noskaidrotu, kādi ar to saistīti faktori ir nozīmīgi klīniskajā praksē tika veikts sistemātisks pētījumu pārskats un meta–analīze.
Mūsdienās veselības aprūpē aizvien vairāk tiek akcentēta pacienta garīgā dimensija, kas būtiski ietekmē viņa motivāciju, līdzestību terapijai un dzīves kvalitāti. Raksts aplūko kapelāna — garīgās aprūpes speciālista — lomu Latvijas slimnīcās, pamatojoties uz autores 2025. gadā veikto empīrisko pētījumu, kurā tika intervēti kapelāni dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs.
Pētījumā Japānā konstatēts – atvērta kakta glaukoma saistīta ar nelielu, taču statistiski nozīmīgu agrīnas Alcheimera demences risku pieaugušajiem pusmūžā, īpaši vīriešiem.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
