“Cilvēkam jābūt vēlmei tiekties pēc tā, kas viņu dara laimīgu. Tas ir pamata postulāts, kāpēc mēs dzīvojam. Jādzīvo, lai ir prieks. Un interese rada prieku, dzirksteli. Man tie ir kalni. Man šķiet: kāpt kalnos — tas ir labākais, ko var darīt dzīvē,” saka Dr. JĀNIS VIĻUMS, Orto klīnikas un Latvijas Olimpiskās vienības traumatologs ortopēds.
KRISTIĀNS PATRIJUKS ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes 6. kursa students, kurš pērnā gada nogalē pievienojās Latvijas Medicīnas fonda atbalsta misijai Ukrainā kopā ar Dr. Mārtiņu Malzubri. Mērķis ir praktiskā palīdzība karadarbībā cietušajiem un ārstu apmācība. Viņš atzīst, ka doties uz Ukrainu viņu motivējis gan personisks aicinājums (daļa viņa sakņu nāk no Ukrainas), gan vēlme dot savu artavu, jo ukraiņi cīnās ne tikai par savu, bet arī mūsu brīvību.
Mūsu ikdienā arvien vairāk iespiežas mākslīgais intelekts (MI). Patiesībā tas ir mums visapkārt. Līdzko atveram interneta pārlūku, mēs jau izmantojam MI risinājumu. Tā algoritms darbojas līdzīgi kā cilvēka smadzenes, kas ir būvētas no neironiem. Līdzīgi, bet ne gluži. Vai MI objektivitāte nākotnē pārspēs cilvēka subjektivitāti? Vai neatslābsim, kad atbildes priekšā teiks MI? Cik lielus ierobežojumus noteiksim?
Pirmo reizi uz ledāja (uz)kāpu 2016. gadā Francijā, kad par kalnu un ledāju dabu zināju pavisam nedaudz. Mani piesaistīja aicinājums, ka jebkurš gana fiziski trenēts var uzkāpt slavenajā Monblānā (4810 m virs jūras līmeņa). Izlēmu Romas apskati iemainīt pret Šamonī. Kā izrādījās... Kāpšana virsotnē un būšana uz ledāja prasa krietni vairāk nekā “būt fiziski okei trenētam”.
Ārstu bērni nereti izvēlas iet vecāku pēdās. Neapzināti. Arī šis ir viens šādiem stāstiem. Traumatologs ortopēds AIGARS VUGULIS specializējies rokas ķirurģijā — šajā jomā viņam ir jau vairāk nekā 20 gadu pieredze. Viņa dēls Dr. RIHARDS VUGULIS pēc karjeras hokejā atradis savu aicinājumu medicīnā un pašlaik ir traumatoloģijas ortopēdijas rezidents. Sarunā viņi atklāj, kā ir dalīt vienu jomu, kādi tēva padomi visvairāk noder un kāds ir laimīga ārsta dzīves noslēpums.
“Kā tu kolēģim nepalīdzēsi?” — saka RAKUS Valsts Apdegumu centra vadītājs SERGEJS SMIRNOVS, kuram intervijas laiks nedaudz jāpārceļ, jo kolēģis steidzami lūdzis piedalīties operācijā. Dakteris Smirnovs ir kombustiologs ar gandrīz 30 gadu pieredzi un teic, ka šajā profesijā ir jāmīl cilvēki, lai vai kādi viņi būtu.
Ap 200 zvanu dienā — aptuveni tāda ir traumatologa, ortopēda MĀRA LEITLANDA dienas bilance telefonā. Strādājot viņš neatbild, bet atzvana vakarā. Tas var būt arī pavisam vēlu. Jau trīspadsmito gadu viņš sevi sauc par liepājnieku, lai gan dzimis un audzis Rīgā. Dienu pirms mūsu intervijas dakteris ir atgriezies no atvaļinājuma Tenerifē, taču jau nākamajā dienā ar pilnu sparu iekšā darbos.
Saruna notiek starp divām operācijām, pie Rēzeknes slimnīcas spīd spoža saule, termometra stabiņš pakāpies līdz gandrīz + 25 °C. Dakteris DENISS VNUKOVS (Denys Vnukov) pajoko, ka šāda saule ir vēsāka par Ukrainas saulīti, kas gaisu sasilda līdz + 30—32 °C.
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ķirurgs vertebrologs KALVIS BRIUKS ir viens no pašlaik vadošajiem mugurkaula ķirurgiem Latvijā. Prasīgs pret sevi un citiem, ar augstu atbildības izjūtu un profesionālajiem standartiem, ar lielām darba spējām un nerimstošu izzinātāja garu. “Manuprāt, mugurkaula ķirurga profesija ir ļoti vīrišķīga,” viņš atzīst intervijas laikā.
Iespēja strādāt blakus prof. Aleksandram Lerneram, kas ir viens no pasaules ievērojamākajiem traumatologiem ortopēdiem militāru konfliktu izraisītu ekstremitāšu ievainojumu ārstēšanā, kultūras kolorīts, terora draudu tuvums, cilvēku atvērtība un lojalitāte savai zemei, skaļais temperaments, dabas šarms — Dr. IGORS PIKAĻEVS sauc atslēgas vārdus, kas vēl un vēlreiz liek atgriezties atmiņās.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Izpētīts, ka priekšlaicīgas menopauzes iestāšanās saistīta ar paaugstinātu īstermiņa risku attīstīties koronārai sirds slimībai, bet ilgtermiņa riski nav zināmi. Šā pētījuma mērķis bija aprēķināt koronāras sirds slimības (KSS) risku dzīves laikā un analizēt, vai šie riski atšķiras atkarībā no sievietes rases.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
