PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Ērču encefalīts bērniem un pieaugušajiem. Gadījuma definīcijas apskats

Z. Freimane, D. Zavadska, G. Karelis
Ērču encefalīts bērniem un pieaugušajiem. Gadījuma definīcijas apskats
Pixabay.com
Par ērču encefalītu, jādomā, ir dzirdējis katrs Latvijas iedzīvotājs, jo ik gadu, iestājoties siltākam laikam, atkal un atkal dzirdam par šo slimību. Un, lai kā cerētu, ka tieši šogad ērču encefalīta gadījumu nebūs, — tas nav iespējams. Ērcēm mūsu klimats patīk. Vīruss dabā cirkulē. Un, kamēr ir risks saslimt, nedrīkst apstāties sabiedrības izglītošanas darbs par slimību un tās profilakses iespējām, jo sekas ir ne tikai saslimšanas gadījums kopējā statistikā, bet cilvēks ar potenciālu darbspēju un funkciju zudumu.

Ērču encefalīts (ĒE) ir akūta CNS slimība, ko izraisa ērču encefalīta vīruss (ĒEV), ar ko inficējas pēc ērces piesūkšanās vai pēc nepasterizētu inficēta dzīvnieka (govs, kazas) piena produktu lietošanas uzturā. [1] Ņemot vērā lielo saslimšanas gadījumu skaitu, ērču aktivitāti un to inficētību, Latvija ierindojas starp ĒE endēmiskākajām valstīm Eiropā, paaugstināts risks saslimt ir gan iedzīvotājiem, gan ieceļotājiem.

Vīrusa augstā izplatība Latvijā ir būtiska sabiedrības veselības problēma, viens no biežākajiem cēloņiem vīrusa izraisītam meningītam un encefalītam. [2] Slimības gaita var būt neprognozējama, invaliditāti izraisoša un potenciāli dzīvībai bīstama jebkurā vecumgrupā. Kopš plašas laboratoriskās testēšanas sākšanas 20. gs. 70. gados Latvijā reģistrēti ap 16 000 saslimušo. Tiesa, gadījumu skaits pēdējos 25 gados veiksmīgas vakcinācijas politikas rezultātā pieckārt samazinājies. [3] 1994. gadā tie bija 1366 gadījumi valstī (sastopamība 53,76/100 000), pēdējos četros gados 188—267 pacienti gadā (2018.—2021.). Taču joprojām saslimušo skaits ir stabili augsts.

Slimības aktualitāte nemitīgi liek mums atsvaidzināt un papildināt zināšanas. Šajā rakstā apskatīti ĒE gadījuma definīcijas kritēriji, lai diagnoze pacientam tiktu noteikta iespējami savlaicīgāk un precīzāk, un teorija papildināta ar praktisko pieredzi. Raksta autori Rīgas Stradiņa universitātes paspārnē veic pētījumus par ĒE Latvijā, kuros apkopoti un analizēti visi reģistrētie ĒE gadījumi Latvijā kopš slimības laboratoriskās diagnostikas pirmsākumiem — 1973. gada.

Detalizēta informācija par katru ĒE gadījumu pieejama no 2007. gada, kad tika izveidota Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) elektroniskā datubāze. ĒE gadījumi par 2007.—2017. gadu apkopoti retrospektīvā veidā no SPKC datubāzes un pacientu stacionāra medicīnas kartēm slimnīcu arhīvos. Iegūti galvenie demogrāfiskie dati, klīniskās formas un laboratoriskie rezultāti. ĒE gadījumi par 2018.—2020. gadu apkopoti perspektīvā veidā, iegūstot detalizētu informāciju par klīniskās ainas gaitu, riska faktoriem, vakcinācijas vēsturi, agrīnām sekām pēc ĒE pārslimošanas. Pētījuma rezultāti ļāvuši izprast, kādas slimības formas dominē Latvijā un vai gadījuma definīcijas kritēriji visos gadījumos ir piemērojami.

Ērču encefalīta gadījuma definīcija

Lai atvieglotu un uzlabotu slimības ziņošanas sistēmu Eiropas valstīs, Eiropas Slimību profilakses centrs 2012. gadā pieņēma ĒE gadījuma definīciju (tabula), ko nosaka slimības klīniskie, epidemioloģiskie un laboratoriskie kritēriji. [4] Taču jāpiebilst, ka gadījuma definīcija primāri ir rīks, kas palīdz apkopot gadījumu skaitu standartizētā veidā, piemēram, dažādās valstīs vai reģionos, taču var nebūt absolūti pietiekams, lai apstiprinātu infekcijas ar vieglākiem, nespecifiskiem simptomiem (piemēram, drudža formas).

Tabula. Ērču encefalīta gadījuma definīcijas kritēriji (apstiprināti Eiropas Komisijā 2012. gada augustā)

Klīniskie kritēriji

  • persona, kurai ir CNS iekaisuma simptomi (piemēram, meningīts, meningoencefalīts, encefalomielīts, encefaloradikulīts)

Epidemioloģiskā saikne

  • persona, kura lietojusi nepasterizētus piena produktus no tā paša avota, kur apstiprināts ērču encefalīta gadījums
  • iespējama ekspozīcija “ērces piesūkšanās endēmiskā reģionā” vai “atrašanās endēmiskā reģionā”

Laboratoriskie kritēriji

Varbūtējs gadījums:

  • ĒEV specifisko IgM antivielu noteikšana unikālā seruma paraugā;

Apstiprināts gadījums (jāatbilst vismaz vienam kritērijam):

  • ĒEV specifisko IgM un IgG antivielu noteikšana serumā
  • ĒEV specifisko IgM antivielu noteikšana cerebrospinālajā šķidrumā
  • serokonversija vai ĒEV specifisko antivielu titra četrkārtīga palielināšanās pāra seruma paraugos
  • ĒEV nukleīnskābes noteikšana klīniskā paraugā
  • ĒEV izolācija no klīniskā parauga

Atbilstoši gadījuma definīcijai ĒE gadījumus iedala varbūtējos un apstiprinātos:

  • varbūtējs gadījums — persona, kas atbilst klīniskajam kritērijam un varbūtēja gadījuma laboratoriskajam kritērijam, VAI persona, kas atbilst klīniskajam un epidemioloģiskajam kritērijam,
  • apstiprināts gadījums — persona, kas atbilst klīniskajam kritērijam un vienam no apstiprināta gadījuma laboratoriskajiem kritērijiem.

Klīniskā kritērija izvērtēšana

Klīniskās ainas atpazīšana ĒE gadījumā var nebūt tik vienkārša, īpaši, ja pacients neatceras ērces piesūkšanos. Pirmkārt, pēc literatūras datiem ap 70—90 % pēc inficēšanās nemaz neattīstās klīniski nosakāma slimība, slimība norit asimptomātiski. [5] Otrkārt, tiem, kuriem klīniski simptomi tomēr attīstās, slimības gaitas smaguma pakāpe var būt no salīdzinoši viegliem, nespecifiskiem, gripai līdzīgiem simptomiem līdz paralīzei un (reti) arī nāvei.

Analizējot ĒE pacientu uzņemšanas diagnozes Latvijas slimnīcās, atklājas, ka pacients ar ĒE sākotnēji var nonākt pat ķirurga aprūpē ar aizdomām par akūtu apendicītu, jo ir nespecifiski simptomi (drudzis, vemšana un sāpes vēderā). Ap 56 % pacientu ĒE tika atpazīts, otrai pusei primārās darba diagnozes visbiežāk bija neprecizēts meningīts (28 %), neprecizēts drudzis (24 %), retāk — akūta augšējo elpceļu infekcija (5 %), pneimonija, zarnu infekcija, insults u.c. diagnozes. Lai ĒE diagnozi noteiktu iespējami savlaicīgāk, uzmanība jāpievērš ērces piesūkšanās riskam un simptomu secīgumam.

Slimības fāzes

Tipiski, inficējoties ar ĒEV Eiropas apakštipu, kas visbiežāk sastopams arī Latvijā, klīniskajai gaitai raksturīgs divviļņu drudzis (attēls), [6] pēc Latvijas datiem ap 54 % pacientu. Pēc inkubācijas perioda, kas ilgst 7—14 dienas (2—28 dienas), sākas drudža pirmā fāze, kam raksturīgi nespecifiski, gripai līdzīgi simptomi: drudzis virs 38 ℃, nogurums, galvassāpes, sāpoši ekstremitāšu muskuļi, slikta dūša, anoreksija, gastrointestināli simptomi un augšējo elpceļu katarāli simptomi.

Divviļņu drudža temperatūras līkne Divviļņu drudža temperatūras līkne
Divviļņu drudža temperatūras līkne

Pirmā virēmijas fāze ilgst 2—4 dienas (reti 1—8 dienas). [7] Seko asimptomātisks periods apmēram astoņas dienas (novērots intervāls arī 1—20 dienas). Šajā periodā pacienti jūtas ievērojami labāk, simptomi ir pazuduši.

Katram trešajam ĒE pacientam pēc drudža pirmās fāzes (2—4 nedēļas pēc inficēšanās) attīstītās otrā drudža fāze, kas ir smagāka un neiroinvazīvāka, jo attīstās CNS iekaisuma klīnika. [8] Latvijas dati rāda, ka visbiežāk CNS iekaisums ĒE gadījumā izpaužas ar meningītu (87 %) meningoencefalītu/encefalītu (11,6 %), mielītu un radikulītu (1,1 %).

Maldīgs uzskats, ka bērni ar ĒE slimo viegli. Par 2007.—2019. gadu apkopotie dati liecina, ka arī bērnu populācijā lielākajā daļā gadījumu (66 %) attīstās tieši CNS iekaisuma formas. No tām visbiežāk meningīts (89 %), retāk encefalīts (8,6 %). Tātad arī bērnu vecumā ĒE ir jāuztver un jāizvērtē vienlīdz nopietni kā pieaugušajiem.

Ērču encefalīta CNS klīnisko formu iedalījums atbilstoši gadījuma definīcijai:

  • meningīts — raksturīgi tādi simptomi kā stipras galvassāpes, slikta dūša, pozitīvi meningiālie simptomi un drudzis;
  • meningoencefalīts, encefalīts — galvenokārt izpaužas kā apziņas traucējumi, kas var rezultēties pat komā, vēro ataksiju, runas traucējumus, sejas un ekstremitāšu muskuļu hiperkinēzes, mēles tremoru, krampjus un citus mono– vai multifokālus neiroloģiskus simptomus. Kraniālo nervu bojājuma rezultātā rodas redzes traucējumi, sejas mīmikas muskulatūras parēze un disfāgija;
  • meningoencefalomielītam raksturīga vissmagākā neiroloģiskā simptomātika — primāri ekstremitāšu parēzes, parasti rokās, plecu un kakla muskuļos. Var attīstīties mono–, para– un tetraparēze, ieskaitot respiratoro muskuļu parēzi, kas var rezultēties pēkšņā nāvē;
  • encefaloradikulīts — raksturīgi nervu saknīšu un perifēro nervu bojājuma simptomi: parestēzijas, sāpes pa nervu gaitu, jušanas traucējumi distāli ekstremitātēs (“cimdu”, “zeķu” tipa). Šļauganā paralīze parasti sākas apakšējās ekstremitātēs, pāriet uz rumpi, rokām.

Slimības smaguma pakāpes

ĒE klīniku var iedalīt arī pēc slimības smaguma pakāpes, kas palīdz labāk izvērtēt riskus un atveseļošanās prognozi. Slimības smaguma pakāpe var būt viegla, vidēja, smaga.

Taču jāatceras, ka ne vienmēr slimības smaguma pakāpe automātiski sakrīt ar klīnisko formu, proti, meningīts — vieglas pakāpes, encefalīts — vidēji smagas un smagas gaitas, mielīts, radikulīts — smagas. Smaguma pakāpe var variēt vienas klīniskās formas ietvaros, tāpēc katrs gadījums jāvērtē individuāli. Piemēram, encefalīts dažkārt izpaužas smagi: izteikti apziņas traucējumi vai pat koma, kas neatbilst vidēji smagai slimības gaitai.

Ērču encefalīta CNS klīniskās ainas iedalījums pēc smaguma pakāpes:

  • viegla gaita — pārsvarā meningīta simptomi: drudzis, galvassāpes, sprandas stīvums, slikta dūša;
  • vidēja gaita — monofokāli CNS bojājuma simptomi un/vai vidēja, difūza smadzeņu disfunkcija;
  • smaga gaita — multifokāli CNS bojājuma simptomi un/vai smaga, difūza smadzeņu disfunkcija. [9]

Latvijas dati norāda, ka viegla slimības gaita sastopama 70 % no visiem ĒE meningīta gadījumiem; vidēji smaga gaita — 25 % no visiem meningīta gadījumiem, 57 % no meningoencefalītiem; smaga gaita — 43 % no visiem meningoencefalītiem, kā arī mielītu un radikulītu gadījumā. Nāves gadījumi novēroti visās ērču encefalīta CNS klīnisko formu grupās, arī pacientiem ar meningītu.

Ērču encefalīta ne–CNS iekaisuma formas jeb drudža formas

Par t.s. drudža formām diskutēts daudz un plaši — kāda ir to klīniska nozīme, kā atpazīt, kādas sekas tās rada. Un, lai gan pašreizējie ĒE gadījuma klīniskie kritēriji tās neiekļauj, jo nav CNS iekaisuma simptomātikas, skaidrs ir tas, ka ikdienā šādas formas novēro bieži.

Analizējot 2007.—2019. gada saslimstības datus visā populācijā Latvijā, drudža formas jeb ne–CNS iekaisuma ĒE bija 21,6 % pacientu ar pozitīvām vīrusam specifiskajām antivielām. Augstāks īpatsvars bērnu populācijā (34 %). Un ļoti iespējams, ka gadījumu skaits ir vēl lielāks, jo nespecifisko simptomu dēļ šīs formas var netikt atpazītas kā ĒEV izraisīta infekcija vispār.

It īpaši tas attiecināms uz pacientiem, kuri nav pamanījuši ērces piesūkšanos vai saslimst gada vēsākajos mēnešos, kad slimības aktualitāte pierimst. Pacienti ar drudža formu piedzīvo tādus akūtus nespecifiskus simptomus kā galvassāpes, drudzis, vemšana, fotofobija, gastrointestināli simptomi, locītavu sāpes, taču nervu sistēmas iekaisuma klīnika tā arī neattīstās. Lai gan sekas un ilgtermiņa ietekme uz veselību nav pētīta, acīmredzami, ka arī pacienti ar drudža formu būtiski cieš no akūtas slimības simptomiem, par ko liecina salīdzinoši ilga hospitalizācija (vidēji 9—10 dienas). Katram piektajam pacientam ar drudža formu (21 %) tika veikta arī lumbālpunkcija, jo bija lielas aizdomas par CNS slimību.

Sarežģīti klīniskie gadījumi

Ērču encefalīts personai, kura ir vakcinēta

Tā dēvētie vaccine failure gadījumi, kad ar ĒE saslimst iepriekš pilnībā korekti vakcinēta persona, vai vaccine ineffectiveness, kad vakcinācija ir veikta, bet ne saskaņā ar rekomendēto shēmu vai intervāliem, ir rets fenomens, tomēr iespējams.

Katru gadu Latvijā starp pacientiem, kas saslimuši ar ĒE, ir 4—5 personas jeb 1,8 %, kas dzīvē saņēmuši vismaz vienu vakcīnas devu pret ĒEV. Arī šie pacienti piedzīvo akūtu slimību tāpat kā nevakcinētie, taču slimības gaita kopumā norit vieglāk. Pētījuma dati rāda, ka drudža formas vakcinētām personām novērotas biežāk nekā nevakcinētajām. Iepriekš vakcinētai personai retāk attīstījās tādas CNS iekaisuma formas kā meningīts, encefalīts, netika novēroti nāves gadījumi.

Šie dati apstiprina, ka retos izņēmumos ĒE var noritēt arī iepriekš vakcinētai personai, tāpēc, ja ir nopietnas aizdomas par slimību, jāveic attiecīga laboratoriskā testēšana: lumbālpunkcija, pāra serumu seroloģiskā testēšana ar titra pieaugumu dinamikā, uzmanību pievēršot specifisko IgG antivielu titra pieaugumam.

Hronisks ērču encefalīts — vai tāds vispār ir?

Dati par hronisku ĒE ir ļoti kontroversiāli. Atbilstoši šā brīža pierādījumiem nav datu par hronisku slimības gaitu. Eiropā reģistrētie ĒE gadījumi skaidri norāda, ka slimības gaita ir akūta, taču iespējamas paliekošas ilgtermiņa sekas.

Neskaidrību un hroniska ĒE hipotēzi radīja daži ziņojumi no Krievijas, kuri aprakstīja hroniska ĒE slimības gaitu 1—3 % pārslimojušo, kad pēc akūtas slimības turpina novērot CNS bojājuma perēkļu progresēšanu smadzenēs. Izteiktas dažādas teorijas, piemēram, ka vīruss pāriet latentā formā un pēc mēnešiem vai gadiem var notikt tā reaktivācija.

Reaktivācijas faktori var būt hipotermija, fiziska vai psiholoģiska trauma, pārmērīga fiziska slodze, dzemdības, alkohola intoksikācija. [10] Cita teorija apraksta inficēšanos ar ĒEV kā palaidējmehānismu autoimūnām reakcijām. Hroniska slimības gaita Krievijas ziņotajos ĒE gadījumos galvenokārt skaidrota ar inficēšanos ar Sibīrijas un Tālo Austrumu ĒEV apakštipiem, turpretī Eiropā dominē Eiropas apakštips. [11]

Epidemioloģiskās saiknes izvērtēšana

Rūpīga epidemioloģiskās anamnēzes ievākšana ir galvenais virzienrādītājs savlaicīgā ĒE diagnosticēšanā. Svarīgākie jautājumi saistīti ar paaugstinātu risku cilvēka un ērces kontaktam — ērču aktivitāte konkrētā laika posmā, ērces piesūkšanās fakts, nepasterizētu govs vai kazas piena produktu lietošana uzturā, uzturēšanās dabā, ceļošana uz īpaši endēmiskiem reģioniem vai ar darbu saistīti riska faktori. Vienmēr jāpatur prātā, ka visa Latvijas teritorija ir uzskatāma par endēmisku ĒE izplatībā.

Ērču aktivitātes sezona ir pirmais riska faktors, par kuru ik gadu brīdina speciālisti. Lai gan tipiski prātā nāk vasaras mēneši, tomēr ērces sāk mosties krietni agrāk, jau martā vai aprīlī, kad mēneša vidējā temperatūra sasniedz 5—7 ℃. To aktivitāte beidzas gada nogalē, ap novembri, kad gaisa vidējā temperatūra nokrītas līdz tādam pašam līmenim. Reti, neskaidri gadījumi mēdz būt arī ziemā, tāpēc atbilstošas klīnikas gadījumā par ĒE vajadzētu aizdomāties visa gada garumā. Risks saslimt ir jebkuram gan laukos, gan pilsētvidē dzīvojošam Latvijas iedzīvotājam, jo visa valsts teritorija ir uzskatāma par endēmisku reģionu. Pat cilvēkam, kas it kā visu laiku ir mājās, ciemiņš var atnest meža sēnes, puķes vai pa apģērbu rāpojošu ērci un risks inficēties pastāv.

Visbiežāk aizdomāties par ĒE palīdz tieši ērces piesūkšanās fakts. Analizējot 2018.—2020. gadā Latvijā reģistrētos 717 ĒE gadījumus, ērces piesūkšanos uz ķermeņa pamanīja tikai 58 % pacientu. Tātad ērce var piesūkties nemanāmi, bez papildu diskomforta un grūti pārredzamā ķermeņa vietā. Ērces piesūkšanās nepamanīšana neizslēdz ĒE. Ērču aktivitātes dēļ iespējamas arī multiplas ērču piesūkšanās epizodes, ne vienmēr visas pamanītas. Tāpēc, ja slimības inkubācijas periods nesakrīt ar ērces piesūkšanos un simptomu parādīšanās laiku, pacients, iespējams, nav pamanījis to ērci, kura bija infekcijas avots.

Rezultāti norāda arī svarīgu tendenci — jo nespecifiskāki un vieglāki slimības simptomi, jo svarīgāks ir bijis ērces piesūkšanās fakts. Citādi vieglie simptomi, visticamāk, netiktu atpazīti kā ērču encefalīta vīrusinfekcija.

Latvijā inficēšanos ar ĒEV, lietojot uzturā nepasterizētus govs vai kazas piena produktus, novēro 3,5 % gadījumu. [12] Taču, lai apstiprinātu šādu inficēšanās avotu, jābūt vismaz vienam apstiprinātam ĒE gadījumam, kurš saslimis, lietojot to pašu produktu. Vienkārši nepasterizētu govs vai kazas piena produktu lietošana uzturā ir riska faktors, nevis gadījuma definīcijas epidemioloģiskais kritērijs.

Laboratoriskā kritērija izvērtēšana

Atbilstīgi gadījuma definīcijai laboratoriskie kritēriji ērču encefalīta diagnozes apstiprināšanai ietver vismaz vienu no šiem:

  • specifisko ĒEV IgM un IgG antivielu noteikšana serumā,
  • specifisko IgM antivielu noteikšana cerebrospinālajā šķidrumā (CSŠ),
  • serokonversija vai ĒEV specifisko (IgG) antivielu titra četrkārtīga palielināšanās pāra seruma paraugos,
  • ĒEV nukleīnskābes noteikšana vai vīrusa izolācija klīniskā paraugā.

Vīrusa nukleīnskābes noteikšana

ĒEV nukleīnskābes noteikšanu serumā var veikt ļoti agrīnā stadijā, kad nav vēl pozitīvu vīrusam specifisko IgM antivielu, piemēram, diferenciāldiagnozes nolūkā pacientam ar nespecifiskiem simptomiem pēc ērces piesūkšanās.

Parādoties pozitīvām specifiskām IgM antivielām, vīrusa RNS ir nosakāma tikai 23 % paraugu. Slimības otrajā fāzē, kad pozitīvas ir gan specifiskās IgM, gan IgG antivielas, vīrusa RNS ir nosakāma tikai 3 % paraugu. [13] Tā kā biežāk pacients palīdzību meklē slimības otrajā fāzē ar neiroloģisku simptomātiku, primāri tiek veikta seroloģiskā testēšana, nevis vīrusa nukleīnskābes noteikšana.

Specifisko antivielu noteikšana un viltus pozitīvi rezultāti

ĒE diagnostikā tiek izmantots ELISA tests (enzīmu saistītā imūnsorbcijas reakcija), kuram ir augsta jutība un specifiskums, taču svarīgs ir arī laiks, kad tests veikts. Lielākajai daļai, ap 96 % pacientu, specifiskās ĒEV IgM un IgG antivielas serumā parādās pozitīvas neiroloģiskās klīnikas sākumā jeb otrajā virēmijas fāzē.

Ja pozitīvas uzrādās tikai specifiskās IgM antivielas pirmajā serumā, tad pēc nedēļas vai divām nedēļām jāveic atkārtots tests. Atsevišķi pozitīvas specifiskās IgM antivielas var būt viltus pozitīvas un nav pietiekamas diagnozes apstiprināšanai. Viltus pozitīvs rezultāts var būt krustoto reakciju gadījumā ar citiem Flaviviridae grupas vīrusiem (dzelteno drudzi, Denges vīrusu, Rietumnīlas drudzi), enterovīrusiem vai dažādu autoimūnu slimību gadījumā. Specifiskās ĒEV IgM antivielas var pozitīvas saglabāties pat desmit mēnešus pēc akūtas slimības, bet IgG antivielas — visu dzīvi. [14]

Lumbālpunkcija jāveic visiem ērču encefalīta pacientiem ar aizdomām par CNS iekaisumu (meningītu, encefalītu). Atbilstoši gadījuma definīcijai intratekāla specifisko IgM antivielu veidošanās apstiprina CNS iekaisumu un slimības ierosinātāju.

Laboratoriskā diagnostika iepriekš vakcinētai personai

Slimības laboratoriskā diagnostika iepriekš vakcinētai personai var būt sarežģīta, īpaši, ja vakcinācija veikta neilgi pirms saslimšanas, kā bieži gadās vasaras mēnešos. Ar pašreiz pieejamo ELISA metodi nav iespējams diferencēt, vai specifiskās antivielas veidojušās pēc vakcinācijas vai pēc dabiskas inficēšanās, jo vakcīna satur to pašu antigēnu (apvalka proteīnu), pret kuru nosaka antivielas ar ELISA testu pēc dabiskas pārslimošanas.

Šādos gadījumos jāizvērtē serokonversija vai ĒEV specifisko antivielu (IgG) titra četrkārtīga palielināšanās pāra seruma paraugos, otro paraugu testējot pēc 3—4 nedēļām. Ja ir CNS iekaisuma klīnika, jāveic lumbālpunkcija ar specifisko IgM antivielu noteikšanu CSŠ. Vakcinācijas rezultātā veselai personai neveidojas specifiskās antivielas cerebrospinālajā šķidrumā.

Citas seroloģiskās metodes specifisko antivielu noteikšanā

  • Neitralizācijas tests — daudz precīzāka diagnostikas metode nekā ELISA tests, jo izvērtē neitralizējošās antivielas kvalitatīvi, palīdz izslēgt viltus pozitīvus rezultātus. Šo testu izmanto kā rutīnas ĒE diagnostikas metodi citās augsti endēmiskās Eiropas valstīs (Austrijā, Vācijā).
  • NS1 (non-structural protein 1) antivielu tests — jauna, potenciāli lietojama diagnostikas metode, kas spēj diferencēt specifiskās antivielas pēc dabiskas inficēšanās ar ĒEV arī vakcinētai personai.

Noslēgumā

Šis raksts pirmo reizi aktualizē ērču encefalīta gadījuma definīciju plašākā medicīnas speciālistu lokā. Ņemot vērā slimības variablo klīnisko ainu, ērču encefalīta pacients sākotnēji var nokļūt dažādu speciālistu redzeslokā.

Gadījuma definīcijas kritēriju izvērtēšana palīdz ĒE atpazīt savlaicīgāk, pat ja ikdienā šādus pacientus speciālists nesastop. Statistika joprojām ir skaudra, lai gan jau vairāk nekā 40 gadus ir droša un gandrīz 100 % efektīva profilakse — vakcīna. Latvija ierindojas starp Eiropas valstīm ar visaugstāko ĒE saslimstību. Saslimušo skaits gadu no gada ir nemainīgi liels!

Latvijā veiktais pētījums, kurā apkopoti un analizēti pēdējos 15 gados reģistrētie ĒE gadījumi, skaidri iezīmē galvenos izaicinājumus saistībā ar slimības norisi pie mums — vakcīnas efektivitāte un vakcinācijas aptveres uzlabošana, variablās klīniskās ainas atpazīšana, ievērojams skaits pacientu ar ne–CNS iekaisuma simptomātiku (drudža formām), gadījumi, kad saslimst vakcinēta persona, diagnostisko testu precizitāte, kā arī nav skaidras sekas pēc ĒE pārslimošanas. Šos jautājumus ir būtiski pētīt, lai katrs cilvēks, kurš dzīvo Latvijā vai ceļo uz Latviju, justos droši.

Literatūra

  1. Zavadska D, Anca I, Andre F, et al. Recommendations for tick-borne encephalitis vaccination from the Central European Vaccination Awareness Group (CEVAG). Human Vaccines&Immunotherapeutics. 2014.
  2. Kneen R, Michael BD, Menson E, et al. Management of suspected viral encephalitis in children—Association of British Neurologistsand British Paediatric Allergy, Immunology and Infection Group National Guidelines. Journal of Infection, 2012; 64(5): 449-477.
  3. Zavadska D, Odzelevica Z, Karelis G, et al. (2018) Tick-borne encephalitis: A 43-year summary of epidemiological and clinical data from Latvia (1973 to 2016). PLoS ONE, 13(11): e0204844. doi. org/10.1371/journal.pone.0204844
  4. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. Komisijas īstenošanas Lēmums, ar kuru groza Lēmumu 2002/253/EK, ar ko nosaka gadījumu definīcijas ziņošanai par infekcijas slimībām Kopienas tīklā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 2119/98/EK. C(2012) 5538. 262/34.
  5. Cvjetkovic H, Cvjetkovic D, Ppatic A, et al. Tick-borne encephalitis virus infection in humans. PubMed, 2016; 69(3-4): 93-98.
  6. Haglund M, Günther G. Tick-borne encephalitis—pathogenesis, clinical course, and long term follow-up. Vaccine, 2003; 21: 11-18.
  7. BAXTER Monograph. Tick-Borne Encephalitis (TBE, FSME). 2007. Nr. BS-VA-007.
  8. Kaiser R. Tick-Borne Encephalitis. Infectious Disease Clinics of North America, 2008; 22(3): 561-575.
  9. Mickienė A, Laiškonis A, Günther G, et al. Tick-borne Encephalitis in an Area of High Endemicity in Lithuania: Disease Severity and Long-Term Prognosis. Clinical Infectious Diseases, 2002; 35(6): 650-658, doi.org/10.1086/342059.
  10. Shapoval AN. Chronic Forms of Tick-Borne Encephalitis. Medicine, Leningrad, 1976.
  11. Ruzek D, Avšič Županc T, Borde J, et al. Tick-borne encephalitis in Europe and Russia: Review of pathogenesis, clinical features, therapy, and vaccines. Antiviral Res, 2019; 164: 23-51. doi: 10.1016/j.antiviral.2019.01.014. Epub 2019 Jan 31. PMID: 30710567.
  12. Zavadska D, Odzelevica Z / TBE in Latvia // TBE — The Book / Dobler G, Erber W, Brōker M, Schmitt H-J. Singapore: Global Health Press, 2019; Chapter 12b: 324-331.
  13. Saksida A, Duh D, Lotric-Furlan S, et al. The importance of tick-borne encephalitis virus RNA detection for early differential diagnosis of tick-borne encephalitis. J Clin Virol, 2005; 33(4): 331-335. doi: 10.1016/j.jcv.2004.07.014. PMID: 15919235.
  14. Kaiser R, Holzmann H. Laboratory findings in tick-borne encephalitis—correlation with clinical outcome. Infection, 2000; 28: 78-84.