Dabā mīt daudz dažādu insektu, kas īpaši pavasara un vasaras periodā kož un dzeļ cilvēka ādā. Parasti šo kodumu radītais iekaisums ir neliels un ātri izzūd. Taču ir insekti, kuru kodums izraisa klīniski nozīmīgu ādas reakciju vai kuri izplata slimības. Insekta koduma klīniskās pazīmes atkarīgas gan no insekta sugas un pacienta organisma reakcijas, gan arī no sekundāriem faktoriem, piemēram, ja attīstās komplikācijas ar strutainu infekciju.
Ārstējot insektu kodumus, būtiski ir laikus konstatēt toksisku un alerģisku reakciju, infekcijas slimības, ko izplata insekti, kā arī dažas smagi norisošas ādas slimības, kas saistās ar insektu kodumiem un dzēlieniem.
Gan maijā, gan arī saulainajās septembra dienās no dažādu kukaiņu — bišu, lapseņu, iršu — kodumiem cieš visai daudz cilvēku. Akūta alerģiska reakcija attīstās vai nu uzreiz pēc kukaiņa dzēliena, vai arī vairākas stundas pēc tā. Šiem kodumiem raksturīgas dedzinošas sāpes, seko pietūkums un nieze, kas var ilgt vairākas stundas. Bīstamas situācijas var attīstīties, ja insekts iedzeļ sejā, kaklā, limfmezglos, elpceļos. Nereti ir vairāku insektu kodumi. Īpaši nepatīkama situācija veidojas, kad ir iedzelts mutes dobumā un koduma vieta strauji pietūkst. Visbiežāk šādas situācijas rodas, ja indīgais kukainis nemanīts iekļūst mutes dobumā un dzeļ gļotādā.
Kukaiņi ir arī mušas, odi, blusas, skudras, kuru kodumi parasti izteikti niez. Ir insektu sugas, piemēram, odi un ērces, kuru izdzīvošanai nepieciešams sūkt asinis. Odus piesaista cilvēka ķermeņa siltums, sviedri un izelpotais gaiss.
Kukaiņu kodumu klīniskās izpausmes
Visbiežāk pēc kukaiņa koduma ādā attīstās iekaisums un alerģiska reakcija. Dzēliena vietā pēc dažām stundām vai dienām rodas niezoši izsitumi, kas attīstās, saplūstot atsevišķiem vai grupētiem papuloziem, vezikuloziem un pūslīšveida elementiem, kuri saglabājas vairākas dienas vai pat nedēļas. Pašu dzēlienu pacienti nereti pat nemana. Kukaiņa kodums var izraisīt lokālu reakciju, radot diskomfortu un niezi, vidēji vai izteikti stipras sāpes, eritēmu jeb apsārtumu, jutīgumu, vietēji paaugstinātu ādas temperatūru un infil-trāciju jeb tūsku ap bojājumu. Retāk individuāla pastiprināta jutība pret citādi nekaitīgām kukaiņu siekalām, indi, ķermeņa daļām, sekrētiem dažkārt var izraisīt anafilakses reakciju, kas attīstās vispārēji organismā, ne tikai koduma vietā.
Kukaiņu dzēlienu gadījumā svarīgi noskaidrot iespējami precīzāku anamnēzi. Inkubācijas periods var ilgt no dažām minūtēm līdz vairākām dienām, izsitumi var saglabāties vairākas dienas vai nedēļas. Biežākās subjektīvās sūdzības pēc kodumiem ir nieze, sāpes dzēliena vietā, bet smagākos gadījumos var būt sūdzības par vispārējā stāvokļa traucējumiem.
Dažu ērču kodumi var attīstīt lokālu ādas reakciju — hroniski migrējošo eritēmu. Tad sākumā ir saskatāma koduma vieta, bet drīz tai apkārt attīstās zilgansārts aplis, kas pamazām izplešas un saglabājas vairākas nedēļas.
Pārmaiņas ādā
Eritemomakulāri ādas izsitumi. Attīstās kukaiņa koduma vai dzēliena vietā. Vairumā gadījumu izzūd ātri.
Papulourtikāli ādas izsitumi. Sīki piepacelti pūslīši, kuru izmērs nepārsniedz 1 cm. Saglabājas ilgāk par 48 stundām. Elementa centrā parasti ir vezikula. Niezes dēļ ir ekskoriatīvi elementi. Pievienojoties sekundārai infekcijai, vezikulās veidojas strutains eksudāts. Tām plīstot, eksudāts sažūst un veidojas kreveles un subjektīvi ir sāpju sajūta, kas ir sekundārās infekcijas pazīme (impetigo, ektīma). Primāriem izsitumiem regresējot, veidojas hiper–/hipopigmentācija. Var attīstīties arī hipertrofiskas vai atrofiskas rētiņas.
Pūšļveida izsitumi. Pūšļi parasti ir iespriegti, ar caurspīdīgu saturu viegli hiperemētā fonā. Niezes un kasīšanās rezultātā var veidoties lielāku izmēru bojājuma perēkļi jeb erozijas.
1. attēls
Ādas eritēma dundura koduma vietā
2. attēls
Bites dzēliens
3. attēls
Sirseņa kodums ar izteiktu tūsku
4. attēls
Irša dzēliens
5. attēls
Skudras kodums
Ādas pārmaiņu īpatnības pēc dažādu insektu sugu kodumiem
Ērču (Acarina) kodumi
Argaside ģints ērces parazitē zīdītājos un putnos. Pēc koduma var būt neizteikts sāpīgums un radiāla eritēmas un tūskas izplatīšanās. Bojājuma perēkļa centrā formējas sīks mezgliņš. Nieze ir neliela. Šajā gadījumā iespējami hemorāģiski un papulovezikulāri izsitumi.
Pastiprinoties iekaisumam, reizē ar vispārējā stāvokļa traucējumiem izplatās ādas izsitumi un veidojas urtikāri un bullozi elementi. Elementu regress ir lēns, 4—5 nedēļas. Ērces var būt riketsiožu ierosinātāju pārnēsātājas.
Ixodidae ģints ērces ir dzīvnieku un cilvēku asinssūcēji parazīti. Koduma vietā attīstās nesāpīga eritēma, kas pakāpeniski palielinās izmēros migrējošas eritēmas veidā un sasniedz 15—20 cm diametrā. Sākumā bojājuma perēklis ir koši sārts, infiltrēts, ar izteiktu subjektīvu niezes sajūtu. Vēlāk tas kļūst bāls, tūskains, ar cianotisku nokrāsu. Šo ērču kodumi var izraisīt Laimas slimību. Var būt arī labdabīgas limfoplāzijas gadījumi.
Odu (Diptera) kodumi
Odi ir asinis sūcoši parazīti. Kodumi parasti ir atklātajās ķermeņa daļās. To vietā var būt neliels sāpīgums, apsārtums, retāk sīki pūslīši, diennakts laikā var attīstīties niezoša papula. Sensibilizētiem pacientiem vairāk izteiktas ir urtikāras reakcijas, veidojas papulozi un bullozi izsitumi.
Komplikācijas var izpausties urtikārijas, niezoša dermatīta veidā, retāk izveidojas granulomas. Ja kodumiem seko temperatūras paaugstināšanās, sāpes locītavās un limfmezglu reakcija, tas nozīmē, ka asinīs ir iekļuvusi infekcija.
Citi Diptera ģints pārstāvji ir knišļi, miģeles, dunduri, irši, mušas. Knišļu kodums sākumā ir nesāpīgs (koduma vietā izdala anestētiķi). Vēlāk attīstās nieze, sāpīgums, apsārtums un tūska. Var būt arī sistēmiska jeb vispārēja reakcija, kas izpaužas ar temperatūru, galvassāpēm, sliktu dūšu un limfmezglu palielināšanos. Miģeļu kodumi ir nesāpīgi. Koduma vietā attīstās eritēma un papulovezikulozi izsitumi, 2—3 mm izmērā. Vēlāk šie elementi pārveidojas blīvākos mezgliņos, pat līdz 1 cm, kas var saglabāties vairākus mēnešus. Dunduru kodumi ir sāpīgi, var attīstīties papuloza urtikārija. Iespējamas arī vēlīna tipa alerģiskās reakcijas. Mušu kāpuri var skart jebkuru ķermeņa daļu: ausis, degunu, deguna blakusdobumus, muti, acis, jebkuru čūliņu virsmu, pat anoģenitālo rajonu.
Bišu, lapseņu, kameņu un skudru (Hymenoptera) kodumi
Šo insektu kodumi ir bieži, tie izraisa izteiktu sāpīgumu, apsārtumu un ādas tūsku. Nereti pusstundas laikā var attīstīties ģeneralizēta reakcija, kas izpaužas ar ādas niezi, angioneirotisko tūsku, urtikāriju un, pieaugot norises smagumam, dažādām vispārējām reakcijām.
Tā kā šo kukaiņu inde iedarbojas kumulatīvi, reakcija pēc otrreizēja koduma var būt ļoti smaga, ar hemorāģiskiem izsitumiem. Skudru kodumi satur indi, kas cilvēkam var izraisīt spēcīgu niezi, iekaisumu un ādas kairinājumu. Vēlāk var attīstīties pustulozi izsitumi ar aseptisku saturu.
Taureņu kāpuru (Lepidoptera) kodumi
Kāpuri vai to oliņas, nokļūstot ādā, var izraisīt alerģisku kontakta dermatītu. 10—20 minūtes pēc kāpura nokļūšanas uz ādas attīstās niezes un dedzināšanas sajūta un sārta līnijveida infiltrācija. Kasīšanās rezultātā kāpuru matiņi tiek pārnēsāti uz jauniem apvidiem, kur veidojas makulāri un urtikāri elementi. Atkārtotu kontaktu laikā attīstās makulozi un bullozi elementi, slimība var ieilgt. Parasti dermatīts regresē 1—2 nedēļās.
Vaboļu (Coleoptera) kodumi
Dažas vaboles satur indīgus sekrētus. Bojājums attīstās gadījumos, kad cilvēks, saspiežot vaboli, vienlaicīgi ādā ierīvē toksisko šķidrumu. Pēc 2—24 stundām attīstās dermatīts: apsārtums, tūska un dažādu lielumu pūslīši. Nieze ir vāji izteikta, bojājuma robežas atbilst kairinātāja darbības vietai. 1—2 nedēļās izsitumi regresē.
Insektu kodumu komplikācijas
Kasīšanās rezultātā nereti attīstās impetiginozi un ektīmas veida elementi, ko izraisa Streptococcuspyogenes vai Staphylococcus aureus. Sekundārās infekcijas biežāk pievienojas siltos un mitros laikapstākļos.
Insektu kodumu diferenciāldiagnoze
Visbiežāk jādiferencē vietējās reakcijas (papulas un pūslīšveida elementi) no alerģiska kontakta dermatīta, īpaši alerģiska fitodermatīta, akūtas un hroniskas urtikārijas. Smagākos gadījumos arī no medikamentozas toksikodermijas. Komplikāciju un sekundāras infekcijas gadījumā šie kodumi jāatšķir no kašķa, utainības, blusu, blakšu kodumiem un folikulīta.
Ja diferenciāldiagnostikas nolūkā tiek veikta ādas biopsija, patomorfoloģiski izvērtē ādas lokālo reakciju. Akūtā stadijā ir epidermas nekroze, spongioze. Dermā ir ķīļveida iekaisuma infiltrāts, kas ietver asinsvadus un izplatās uz dermas papilāro slāni. Infiltrāts sastāv no eozinofiliem, neitrofiliem, limfocītiem un histiocītiem. Pārsvarā prevalē eozinofīlija. Neitrofilie infiltrāti veidojas odu kodumu un skudru dzēlienu gadījumā. Izteiktā dermas tūska stimulē pūslīšu veidošanos. Hroniskā stadijā ādas bojājums tiek noteikts ar alerģisku reakciju vai kukaiņu palieku klātbūtni. Dažreiz var attīstīties labdabīga limfoplāzija.
Terapeitiski ieteikumi insektu kodumu gadījumos
Ja pēc kukaiņa koduma nekonstatē izteiktu alerģisku reakciju un koduma vietā ir tikai neliels apsārtums vai pietūkums un nenozīmīga nieze, pietiek, ja koduma vietu atvēsina (var lietot aukstu ūdeni, bet neilgi, lai neveidotos macerācija un nepalielinātos sekundāro infekciju risks). Atvēsināšana sašaurina asinsvadus, mazina subjektīvo niezes un sāpīguma sajūtu, kā arī mazina pietūkumu jeb infiltrāciju.
Nereti kukaiņu dzēlienu vieglākos gadījumos tiek ieteikta arī viegla lokāla (vietēja) pretiekaisuma terapija, lietojot līdzekļus ar atvēsinošu, nomierinošu, prettūskas un pretniezes darbību; koduma vietu vēlams dezinficēt.
Ja ir nosliece uz alerģiju, sūdzības par niezi, sāpju sajūtu dzēliena vietā, kā arī mēreni izteiktu ādas apsārtumu un tūsku, jāmazina alerģiskā un iekaisuma reakcija.
Ja ir izteikti klīniskie simptomi ar eritēmu, izteiktu tūsku un pūslīšveida elementiem, noteikti nepieciešama ārsta apskate, terapijas sākšana, lietojot sistēmiskus pretiekaisuma un pretalerģijas līdzekļus.
Koduma vietas nav vēlams uzreiz apziest ar sildošas darbības krēmiem un ziedēm, nevajadzētu lietot nedz pārsējus, nedz plāksterus.
Reti, taču atsevišķos gadījumos insektu kodumu un dzēlienu ietekmē var attīstīties anafilaktiskais šoks un Kvinkes tūska, par ko liecina infiltrācijas jeb tūskas strauja attīstība ne tikai dzēliena vietā, bet arī simptoma attīstība uz sejas, kakla, rokām, mutē, rīklē un elpceļos; var būt apgrūtināta elpošana, reiboņi, slikta dūša un vemšana.
KOPSAVILKUMS
Insekta koduma klīniskās pazīmes atkarīgas gan no insekta sugas un no pacienta reaģēšanas spējām, gan arī no sekundāriem faktoriem.
Visbiežāk pēc kukaiņa koduma ādā attīstās iekaisums un alerģiska reakcija.
Biežākās subjektīvās sūdzības pēc koduma ir nieze, sāpes dzēliena vietā, bet smagākos gadījumos var būt sūdzības par vispārējā stāvokļa traucējumiem.
Atsevišķos gadījumos insektu kodumu un dzēlienu ietekmē var attīstīties anafilaktiskais šoks un Kvinkes tūska.
Pirmā palīdzība — koduma vietu atvēsināt (var lietot aukstu ūdeni, bet neilgi, lai neveidotos macerācija un nepalielinātos sekundāro infekciju risks).
Literatūra
P. Vasariņš, A. Miltiņš. Klīniskā dermatoveneroloģija. Zvaigzne, ABC, 1999.
K. Wolff, R.A. Johnson, A.P. Saavedra, E.K. Roch. Fitzpatrick’s color atlas and dynopsis of clinical dermatology, 8 ed, Mc Grow-Hill Education 2017.
C. Bhate, R.A. Schwartz. Lymed disease. Part II Management and prevention.J Am Acad Dermatol, 2011; 64:639–653
R.G. Micheletti et al. Bedside diagnostics in dermatology. Parasitic and noninfectious diseases. J Am Acad Dermatol, 2017; 77: 221–230
L. Stingeni et al. Dermatitis caused by arthropods in domestic enviroment: an Italian multicentre study. JEADV, 2017; 31: 1526–1533
C.J. Steen et al. Arthropods in dermatology. J Am Acad Dermatol; 2004; 50: 819–842
2026. gada 17., 18. un 19. jūnijā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (Stradiņa slimnīca) jau 23. gadu tiek rīkots starptautisks kongress Baltic Summer, pulcējot invazīvos kardiologus, sirds ķirurgus un elektrofiziologus no dažādām valstīm, lai praksē un diskusijās dalītos pieredzē.
Pieaugušajiem ar augstāku Fitbit reģistrēto fizisko aktivitāti – ko vērtēja pēc dienas soļu skaita, aktīvajām minūtēm, sirdsdarbības ritma un citiem rādītājiem – bija mazāka kairinātas zarnas sindroma (IZS) iespējamība, savukārt ilgāks sēdošs laiks bija saistīts ar lielāku IZS risku.
Secināts, ka pacientiem, kas saņem terapiju ar opioīdiem ilgāk par trim mēnešiem, pastāv risks attīstīties dažādām endokrinopātijām – virsnieru mazspējai, hipogonādismam, hiperprolaktinēmijai un citām. Tāpēc svarīga rūpīga šo pacientu uzraudzība un izvērtēšana ikdienas praksē.
Jaunā pētījumā pierādīts, ka migrēna ar auru ir saistīta ar lielāku išēmiska insulta risku pusmūža un vecākiem pieaugušajiem. Risks bija īpaši augsts vīriešiem, kas jaunāki par 72 gadiem, neatkarīgi no auras esamības, savukārt migrēna bez auras ar insulta risku nebija saistīta.
Survodutīda III fāzes pētījumā tika novērota viscerālo tauku samazināšanās par 34 % un aknu tauku samazināšanās par 63 %, vienlaikus iepriekš definētajā analīzē uzrādot mazāku liesās ķermeņa masas zudumu, veicinot vielmaiņas veselības uzlabošanos cilvēkiem ar aptaukošanos.
Bērnu slimnīcā īstenots pilotprojekts “Inovatīvu un mūsdienīgu asinsvadu pieeju pilotēšana BKUS”, kura laikā ieviestas ilgtermiņa asinsvadu pieejas (PICC, Midline un pagarinātie perifērie katetri), kas ļauj pacientiem droši un nepārtraukti saņemt terapiju, vienlaikus samazinot sāpīgo manipulāciju skaitu – bērniem nepieciešams mazāk atkārtotu dūrienu un samazinās stress.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
D vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns, kas ir galvenais kalcija homeostāzes un kaulu vielmaiņas regulators. Tā deficīts ir plaši izplatīts — subklīnisks D vitamīna deficīts skar līdz pat 1 miljardu cilvēku visā pasaulē, [1] bet ziemas sezonā no D vitamīna deficīta (25(OH)D < 20 ng/mL) cieš aptuveni 40 % Eiropas iedzīvotāju. [2]
Pieaugušajiem ar augstāku Fitbit reģistrēto fizisko aktivitāti – ko vērtēja pēc dienas soļu skaita, aktīvajām minūtēm, sirdsdarbības ritma un citiem rādītājiem – bija mazāka kairinātas zarnas sindroma (IZS) iespējamība, savukārt ilgāks sēdošs laiks bija saistīts ar lielāku IZS risku.
Bēta blokatori (BB) ir nozīmīga zāļu grupa kardioloģijā, kam piemīt plašs indikāciju loks — hipertensija, akūti koronāri sindromi, hroniski koronāri sindromi, sirds mazspēja, aritmijas, stāvoklis pēc miokarda infarkta un citi. Atkarībā no darbības mehānisma tos iedala trīs paaudzēs: pirmā paaudze jeb neselektīvie BB (inhibē gan bēta–1, gan bēta–2 receptorus), otrā paaudze jeb kardioselektīvie BB (inhibē pārsvarā bēta–1 receptorus sirdī) un trešās paaudzes ar papildu vazodilatējošām īpašībām.
Jaunā pētījumā pierādīts, ka migrēna ar auru ir saistīta ar lielāku išēmiska insulta risku pusmūža un vecākiem pieaugušajiem. Risks bija īpaši augsts vīriešiem, kas jaunāki par 72 gadiem, neatkarīgi no auras esamības, savukārt migrēna bez auras ar insulta risku nebija saistīta.
Smagas pakāpes kašķa infekcija klīniskajā praksē ir reti sastopama. Tā raksturojas ar profūzu un difūzu klasiskā un Norvēģu kašķa manifestāciju, kā dēļ veidojas hiperkeratotiski un psoriāzei līdzīgi ādas bojājumi, kuros mājvietu atradusi Sarcoptes scabiei hominis ērcīte. Ārstēšanā tiek rekomendēts ivermektīns per os standarta devā un lokāli antiparazitāri līdzekļi. Tomēr līdz šim iztrūkuši nejaušināti klīniski pētījumi, lai izvērtētu izārstēšanās iespējamību.
Survodutīda III fāzes pētījumā tika novērota viscerālo tauku samazināšanās par 34 % un aknu tauku samazināšanās par 63 %, vienlaikus iepriekš definētajā analīzē uzrādot mazāku liesās ķermeņa masas zudumu, veicinot vielmaiņas veselības uzlabošanos cilvēkiem ar aptaukošanos.
2025. gadā Latvijā piedzima 11 957 bērni, kas ir zemākais rādītājs pēdējo 100 gadu laikā. Mātes vidējais vecums, pirmajam bērniņam piedzimstot, — 28,1 gads, kas kopš 2014. gada palielinājies (iepriekš 26,3 gadi). Ginekoloģes, dzemdību speciālistes prof. Dace Rezeberga, Dr. Natālija Bērza, Dr. Katrīna Zaļkalniņa un ģimenes ārste Dr. Dina Florena kopīgā sarunā secināja, ka gan ginekologs, gan ģimenes ārsts var būt autoritāte pacientam un palīdzēt pieņemt uz pierādījumiem balstītu lēmumu reproduktīvās veselības jautājumos.
Hroniskas sāpes ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma, kas skar būtisku daļu pieaugušo iedzīvotāju visā pasaulē. Epidemioloģiskie dati liecina, ka hroniskas sāpes piedzīvo aptuveni piektdaļa pieaugušo, un to izplatība daudzviet pieaug. [1] Saskaņā ar ASV Nacionālā veselības intervijas pētījuma (NHIS) 2023. gada datiem, 24,3 % pieaugušo ir hroniskas sāpes, bet 8,5 % — augstas ietekmes hroniskas sāpes, kas regulāri ierobežo ikdienas vai darba aktivitātes. [2] Var salīdzināt ar 2019. gadu, kad hroniskas sāpes tika konstatētas 20,4 % pieaugušo, attiecīgi četru gadu laikā noticis 3,9 procentpunktu jeb aptuveni 19 % relatīvs pieaugums. [2]
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Austrumu slimnīca) Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas ārsti veiksmīgi diagnosticējuši un ārstējuši pacienti ar ārkārtīgi retu muguras smadzeņu trūci (spinal cord herniation) - progresējošu neiroloģisku saslimšanu, kas pasaulē aprakstīta tikai dažos simtos klīnisko gadījumu. Pēc operācijas paciente atkopjas labi, staigā patstāvīgi un turpina rehabilitāciju.
Secināts, ka pacientiem, kas saņem terapiju ar opioīdiem ilgāk par trim mēnešiem, pastāv risks attīstīties dažādām endokrinopātijām – virsnieru mazspējai, hipogonādismam, hiperprolaktinēmijai un citām. Tāpēc svarīga rūpīga šo pacientu uzraudzība un izvērtēšana ikdienas praksē.
