Dabā mīt daudz dažādu insektu, kas īpaši pavasara un vasaras periodā kož un dzeļ cilvēka ādā. Parasti šo kodumu radītais iekaisums ir neliels un ātri izzūd. Taču ir insekti, kuru kodums izraisa klīniski nozīmīgu ādas reakciju vai kuri izplata slimības. Insekta koduma klīniskās pazīmes atkarīgas gan no insekta sugas un pacienta organisma reakcijas, gan arī no sekundāriem faktoriem, piemēram, ja attīstās komplikācijas ar strutainu infekciju.
Ārstējot insektu kodumus, būtiski ir laikus konstatēt toksisku un alerģisku reakciju, infekcijas slimības, ko izplata insekti, kā arī dažas smagi norisošas ādas slimības, kas saistās ar insektu kodumiem un dzēlieniem.
Gan maijā, gan arī saulainajās septembra dienās no dažādu kukaiņu — bišu, lapseņu, iršu — kodumiem cieš visai daudz cilvēku. Akūta alerģiska reakcija attīstās vai nu uzreiz pēc kukaiņa dzēliena, vai arī vairākas stundas pēc tā. Šiem kodumiem raksturīgas dedzinošas sāpes, seko pietūkums un nieze, kas var ilgt vairākas stundas. Bīstamas situācijas var attīstīties, ja insekts iedzeļ sejā, kaklā, limfmezglos, elpceļos. Nereti ir vairāku insektu kodumi. Īpaši nepatīkama situācija veidojas, kad ir iedzelts mutes dobumā un koduma vieta strauji pietūkst. Visbiežāk šādas situācijas rodas, ja indīgais kukainis nemanīts iekļūst mutes dobumā un dzeļ gļotādā.
Kukaiņi ir arī mušas, odi, blusas, skudras, kuru kodumi parasti izteikti niez. Ir insektu sugas, piemēram, odi un ērces, kuru izdzīvošanai nepieciešams sūkt asinis. Odus piesaista cilvēka ķermeņa siltums, sviedri un izelpotais gaiss.
Kukaiņu kodumu klīniskās izpausmes
Visbiežāk pēc kukaiņa koduma ādā attīstās iekaisums un alerģiska reakcija. Dzēliena vietā pēc dažām stundām vai dienām rodas niezoši izsitumi, kas attīstās, saplūstot atsevišķiem vai grupētiem papuloziem, vezikuloziem un pūslīšveida elementiem, kuri saglabājas vairākas dienas vai pat nedēļas. Pašu dzēlienu pacienti nereti pat nemana. Kukaiņa kodums var izraisīt lokālu reakciju, radot diskomfortu un niezi, vidēji vai izteikti stipras sāpes, eritēmu jeb apsārtumu, jutīgumu, vietēji paaugstinātu ādas temperatūru un infil-trāciju jeb tūsku ap bojājumu. Retāk individuāla pastiprināta jutība pret citādi nekaitīgām kukaiņu siekalām, indi, ķermeņa daļām, sekrētiem dažkārt var izraisīt anafilakses reakciju, kas attīstās vispārēji organismā, ne tikai koduma vietā.
Kukaiņu dzēlienu gadījumā svarīgi noskaidrot iespējami precīzāku anamnēzi. Inkubācijas periods var ilgt no dažām minūtēm līdz vairākām dienām, izsitumi var saglabāties vairākas dienas vai nedēļas. Biežākās subjektīvās sūdzības pēc kodumiem ir nieze, sāpes dzēliena vietā, bet smagākos gadījumos var būt sūdzības par vispārējā stāvokļa traucējumiem.
Dažu ērču kodumi var attīstīt lokālu ādas reakciju — hroniski migrējošo eritēmu. Tad sākumā ir saskatāma koduma vieta, bet drīz tai apkārt attīstās zilgansārts aplis, kas pamazām izplešas un saglabājas vairākas nedēļas.
Pārmaiņas ādā
Eritemomakulāri ādas izsitumi. Attīstās kukaiņa koduma vai dzēliena vietā. Vairumā gadījumu izzūd ātri.
Papulourtikāli ādas izsitumi. Sīki piepacelti pūslīši, kuru izmērs nepārsniedz 1 cm. Saglabājas ilgāk par 48 stundām. Elementa centrā parasti ir vezikula. Niezes dēļ ir ekskoriatīvi elementi. Pievienojoties sekundārai infekcijai, vezikulās veidojas strutains eksudāts. Tām plīstot, eksudāts sažūst un veidojas kreveles un subjektīvi ir sāpju sajūta, kas ir sekundārās infekcijas pazīme (impetigo, ektīma). Primāriem izsitumiem regresējot, veidojas hiper–/hipopigmentācija. Var attīstīties arī hipertrofiskas vai atrofiskas rētiņas.
Pūšļveida izsitumi. Pūšļi parasti ir iespriegti, ar caurspīdīgu saturu viegli hiperemētā fonā. Niezes un kasīšanās rezultātā var veidoties lielāku izmēru bojājuma perēkļi jeb erozijas.
1. attēls
Ādas eritēma dundura koduma vietā
2. attēls
Bites dzēliens
3. attēls
Sirseņa kodums ar izteiktu tūsku
4. attēls
Irša dzēliens
5. attēls
Skudras kodums
Ādas pārmaiņu īpatnības pēc dažādu insektu sugu kodumiem
Ērču (Acarina) kodumi
Argaside ģints ērces parazitē zīdītājos un putnos. Pēc koduma var būt neizteikts sāpīgums un radiāla eritēmas un tūskas izplatīšanās. Bojājuma perēkļa centrā formējas sīks mezgliņš. Nieze ir neliela. Šajā gadījumā iespējami hemorāģiski un papulovezikulāri izsitumi.
Pastiprinoties iekaisumam, reizē ar vispārējā stāvokļa traucējumiem izplatās ādas izsitumi un veidojas urtikāri un bullozi elementi. Elementu regress ir lēns, 4—5 nedēļas. Ērces var būt riketsiožu ierosinātāju pārnēsātājas.
Ixodidae ģints ērces ir dzīvnieku un cilvēku asinssūcēji parazīti. Koduma vietā attīstās nesāpīga eritēma, kas pakāpeniski palielinās izmēros migrējošas eritēmas veidā un sasniedz 15—20 cm diametrā. Sākumā bojājuma perēklis ir koši sārts, infiltrēts, ar izteiktu subjektīvu niezes sajūtu. Vēlāk tas kļūst bāls, tūskains, ar cianotisku nokrāsu. Šo ērču kodumi var izraisīt Laimas slimību. Var būt arī labdabīgas limfoplāzijas gadījumi.
Odu (Diptera) kodumi
Odi ir asinis sūcoši parazīti. Kodumi parasti ir atklātajās ķermeņa daļās. To vietā var būt neliels sāpīgums, apsārtums, retāk sīki pūslīši, diennakts laikā var attīstīties niezoša papula. Sensibilizētiem pacientiem vairāk izteiktas ir urtikāras reakcijas, veidojas papulozi un bullozi izsitumi.
Komplikācijas var izpausties urtikārijas, niezoša dermatīta veidā, retāk izveidojas granulomas. Ja kodumiem seko temperatūras paaugstināšanās, sāpes locītavās un limfmezglu reakcija, tas nozīmē, ka asinīs ir iekļuvusi infekcija.
Citi Diptera ģints pārstāvji ir knišļi, miģeles, dunduri, irši, mušas. Knišļu kodums sākumā ir nesāpīgs (koduma vietā izdala anestētiķi). Vēlāk attīstās nieze, sāpīgums, apsārtums un tūska. Var būt arī sistēmiska jeb vispārēja reakcija, kas izpaužas ar temperatūru, galvassāpēm, sliktu dūšu un limfmezglu palielināšanos. Miģeļu kodumi ir nesāpīgi. Koduma vietā attīstās eritēma un papulovezikulozi izsitumi, 2—3 mm izmērā. Vēlāk šie elementi pārveidojas blīvākos mezgliņos, pat līdz 1 cm, kas var saglabāties vairākus mēnešus. Dunduru kodumi ir sāpīgi, var attīstīties papuloza urtikārija. Iespējamas arī vēlīna tipa alerģiskās reakcijas. Mušu kāpuri var skart jebkuru ķermeņa daļu: ausis, degunu, deguna blakusdobumus, muti, acis, jebkuru čūliņu virsmu, pat anoģenitālo rajonu.
Bišu, lapseņu, kameņu un skudru (Hymenoptera) kodumi
Šo insektu kodumi ir bieži, tie izraisa izteiktu sāpīgumu, apsārtumu un ādas tūsku. Nereti pusstundas laikā var attīstīties ģeneralizēta reakcija, kas izpaužas ar ādas niezi, angioneirotisko tūsku, urtikāriju un, pieaugot norises smagumam, dažādām vispārējām reakcijām.
Tā kā šo kukaiņu inde iedarbojas kumulatīvi, reakcija pēc otrreizēja koduma var būt ļoti smaga, ar hemorāģiskiem izsitumiem. Skudru kodumi satur indi, kas cilvēkam var izraisīt spēcīgu niezi, iekaisumu un ādas kairinājumu. Vēlāk var attīstīties pustulozi izsitumi ar aseptisku saturu.
Taureņu kāpuru (Lepidoptera) kodumi
Kāpuri vai to oliņas, nokļūstot ādā, var izraisīt alerģisku kontakta dermatītu. 10—20 minūtes pēc kāpura nokļūšanas uz ādas attīstās niezes un dedzināšanas sajūta un sārta līnijveida infiltrācija. Kasīšanās rezultātā kāpuru matiņi tiek pārnēsāti uz jauniem apvidiem, kur veidojas makulāri un urtikāri elementi. Atkārtotu kontaktu laikā attīstās makulozi un bullozi elementi, slimība var ieilgt. Parasti dermatīts regresē 1—2 nedēļās.
Vaboļu (Coleoptera) kodumi
Dažas vaboles satur indīgus sekrētus. Bojājums attīstās gadījumos, kad cilvēks, saspiežot vaboli, vienlaicīgi ādā ierīvē toksisko šķidrumu. Pēc 2—24 stundām attīstās dermatīts: apsārtums, tūska un dažādu lielumu pūslīši. Nieze ir vāji izteikta, bojājuma robežas atbilst kairinātāja darbības vietai. 1—2 nedēļās izsitumi regresē.
Insektu kodumu komplikācijas
Kasīšanās rezultātā nereti attīstās impetiginozi un ektīmas veida elementi, ko izraisa Streptococcuspyogenes vai Staphylococcus aureus. Sekundārās infekcijas biežāk pievienojas siltos un mitros laikapstākļos.
Insektu kodumu diferenciāldiagnoze
Visbiežāk jādiferencē vietējās reakcijas (papulas un pūslīšveida elementi) no alerģiska kontakta dermatīta, īpaši alerģiska fitodermatīta, akūtas un hroniskas urtikārijas. Smagākos gadījumos arī no medikamentozas toksikodermijas. Komplikāciju un sekundāras infekcijas gadījumā šie kodumi jāatšķir no kašķa, utainības, blusu, blakšu kodumiem un folikulīta.
Ja diferenciāldiagnostikas nolūkā tiek veikta ādas biopsija, patomorfoloģiski izvērtē ādas lokālo reakciju. Akūtā stadijā ir epidermas nekroze, spongioze. Dermā ir ķīļveida iekaisuma infiltrāts, kas ietver asinsvadus un izplatās uz dermas papilāro slāni. Infiltrāts sastāv no eozinofiliem, neitrofiliem, limfocītiem un histiocītiem. Pārsvarā prevalē eozinofīlija. Neitrofilie infiltrāti veidojas odu kodumu un skudru dzēlienu gadījumā. Izteiktā dermas tūska stimulē pūslīšu veidošanos. Hroniskā stadijā ādas bojājums tiek noteikts ar alerģisku reakciju vai kukaiņu palieku klātbūtni. Dažreiz var attīstīties labdabīga limfoplāzija.
Terapeitiski ieteikumi insektu kodumu gadījumos
Ja pēc kukaiņa koduma nekonstatē izteiktu alerģisku reakciju un koduma vietā ir tikai neliels apsārtums vai pietūkums un nenozīmīga nieze, pietiek, ja koduma vietu atvēsina (var lietot aukstu ūdeni, bet neilgi, lai neveidotos macerācija un nepalielinātos sekundāro infekciju risks). Atvēsināšana sašaurina asinsvadus, mazina subjektīvo niezes un sāpīguma sajūtu, kā arī mazina pietūkumu jeb infiltrāciju.
Nereti kukaiņu dzēlienu vieglākos gadījumos tiek ieteikta arī viegla lokāla (vietēja) pretiekaisuma terapija, lietojot līdzekļus ar atvēsinošu, nomierinošu, prettūskas un pretniezes darbību; koduma vietu vēlams dezinficēt.
Ja ir nosliece uz alerģiju, sūdzības par niezi, sāpju sajūtu dzēliena vietā, kā arī mēreni izteiktu ādas apsārtumu un tūsku, jāmazina alerģiskā un iekaisuma reakcija.
Ja ir izteikti klīniskie simptomi ar eritēmu, izteiktu tūsku un pūslīšveida elementiem, noteikti nepieciešama ārsta apskate, terapijas sākšana, lietojot sistēmiskus pretiekaisuma un pretalerģijas līdzekļus.
Koduma vietas nav vēlams uzreiz apziest ar sildošas darbības krēmiem un ziedēm, nevajadzētu lietot nedz pārsējus, nedz plāksterus.
Reti, taču atsevišķos gadījumos insektu kodumu un dzēlienu ietekmē var attīstīties anafilaktiskais šoks un Kvinkes tūska, par ko liecina infiltrācijas jeb tūskas strauja attīstība ne tikai dzēliena vietā, bet arī simptoma attīstība uz sejas, kakla, rokām, mutē, rīklē un elpceļos; var būt apgrūtināta elpošana, reiboņi, slikta dūša un vemšana.
KOPSAVILKUMS
Insekta koduma klīniskās pazīmes atkarīgas gan no insekta sugas un no pacienta reaģēšanas spējām, gan arī no sekundāriem faktoriem.
Visbiežāk pēc kukaiņa koduma ādā attīstās iekaisums un alerģiska reakcija.
Biežākās subjektīvās sūdzības pēc koduma ir nieze, sāpes dzēliena vietā, bet smagākos gadījumos var būt sūdzības par vispārējā stāvokļa traucējumiem.
Atsevišķos gadījumos insektu kodumu un dzēlienu ietekmē var attīstīties anafilaktiskais šoks un Kvinkes tūska.
Pirmā palīdzība — koduma vietu atvēsināt (var lietot aukstu ūdeni, bet neilgi, lai neveidotos macerācija un nepalielinātos sekundāro infekciju risks).
Literatūra
P. Vasariņš, A. Miltiņš. Klīniskā dermatoveneroloģija. Zvaigzne, ABC, 1999.
K. Wolff, R.A. Johnson, A.P. Saavedra, E.K. Roch. Fitzpatrick’s color atlas and dynopsis of clinical dermatology, 8 ed, Mc Grow-Hill Education 2017.
C. Bhate, R.A. Schwartz. Lymed disease. Part II Management and prevention.J Am Acad Dermatol, 2011; 64:639–653
R.G. Micheletti et al. Bedside diagnostics in dermatology. Parasitic and noninfectious diseases. J Am Acad Dermatol, 2017; 77: 221–230
L. Stingeni et al. Dermatitis caused by arthropods in domestic enviroment: an Italian multicentre study. JEADV, 2017; 31: 1526–1533
C.J. Steen et al. Arthropods in dermatology. J Am Acad Dermatol; 2004; 50: 819–842
16. Reto slimību konferences laikā 19. aprīlī Dr. Valdis Ģībietis prezentēja AL Amiloidozes vienlapi ģimenes ārstam un hematologam. Materiāls vienā lapā apkopo informāciju par slimības simptomiem, tajā skaitā izceļ sarkano karogu simptomus, diagnostikas shēmu, iezīmē nepieciešamos izmeklējumus un ārstēšanas steidzamību.
Ceturtdien Universitātes Zinātņu mājā tika prezentēts jauns portāls vēža pacientiem – informācijas resurss vairāk nekā 86 tūkstošiem Latvijas vēža pacientu [1] un viņu tuviniekiem. To, atbildot uz informācijas sadrumstalotību publiskajā telpā, kopīgi radījuši vēža pacienti, mediķi un citi speciālisti. Portāls iecerēts kā ceļvedis gan tiem, kurus pašus skāris vēzis, gan arī viņu tuviniekiem.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).
Svinīgi atklāta Sirds ķirurģijas centra jaunizbūvētā Sirds ķirurģijas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļa un Sirds ķirurģijas operāciju bloks, kā arī Asinsvadu ķirurģijas centra Asinsvadu ķirurģijas hibrīdzāle
Sasniegumi pediatriskās onkoloģijas pārvaldībā un ārstēšanā rezultējušies pieaugošā izdzīvojušo populācijā. Kaut arī ir veikti plaši pētījumi par šo onkoloģisko pacientu īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa somatisko veselību, ziņojumi par psihosociālu reintegrāciju bieži vien ir konfliktējoši. Šā pētījuma mērķis bija veikt visaptverošu pārskatu un analīzi par pediatrisko onkoloģiju pārdzīvojušiem (childhood cancer survivors (CCS)) un to socioekonomisko situāciju pieaugušā vecumā salīdzinot ar vienaudžiem, ko onkoloģiska slimība nav skārusi.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).
16. Reto slimību konferences laikā 19. aprīlī Dr. Valdis Ģībietis prezentēja AL Amiloidozes vienlapi ģimenes ārstam un hematologam. Materiāls vienā lapā apkopo informāciju par slimības simptomiem, tajā skaitā izceļ sarkano karogu simptomus, diagnostikas shēmu, iezīmē nepieciešamos izmeklējumus un ārstēšanas steidzamību.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) aktuālajās GOLD 2024. gada vadlīnijās definēta kā heterogēna plaušu slimība, ko raksturo tāda hroniska elpceļu simptomātika kā elpas trūkums, klepus, pastiprināta krēpu produkcija un bieži paasinājumi hroniska bronhīta, bronhiolīta un/vai emfizēmas dēļ, kas izraisa pastāvīgu, bieži progresējošu elpceļu obstrukciju. [1] HOPS izraisītājs ir ģenētikas, ekspozīcijas un laika faktoru kombinācija. Klīniskā praksē vērojama saistība starp HOPS smaguma pakāpi un blakusslimībām.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Svinīgi atklāta Sirds ķirurģijas centra jaunizbūvētā Sirds ķirurģijas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļa un Sirds ķirurģijas operāciju bloks, kā arī Asinsvadu ķirurģijas centra Asinsvadu ķirurģijas hibrīdzāle
