Izsitumu spektrs ir ļoti plašs, bet tas ne tuvu nenozīmē, ka jebkāda veida izsitumi ir saistīti ar alerģiju. Ļoti bieži pacients paliek ar neatbildētu jautājumu: kāpēc veidojās izsitumi un kas jādara (vai nav jādara) turpmāk dzīvē, lai tie neatkārtotos.
Izsitumu mehānismu ir daudz, un pieejamie ārstēšanas rīki ir ierobežoti. Mode uz alerģijām arvien pieaug, radot disonansi starp to, ka pacientam ir ideja par viņa alerģiju un alergologu rīcībā pieejamajām metodēm, lai to apstiprinātu vai noliegtu. Izsitumu dažādībā ļoti bieži palīdz klīniska aina un anamnēzes dati. Reizēm atslēga pareizajai diagnozei ir tikai un vienīgi vizuālā atradne.
tūlītēja tipa reakcija (IgE mediēta reakcija izpaužas pirmajās 2 stundās pēc kontakta ar pārtikas alergēnu) / I tipa alerģiska reakcija,
aizkavēta tipa reakcija (IgE mediēta reakcija izpaužas 48—72 stundu laikā pēc kontakta ar pārtikas alergēnu) / IV tipa alerģiska reakcija,
jaukta tipa reakcija ar IgE un ne–IgE mediētu klīnisko pazīmju kombināciju.
Klīnisko izpausmju piemēri IgE mediētās reakcijas gadījumā ir nātrene, angioedēma, nieze, apsārtums, atopiskā dermatīta (AD) paasinājums ar apsārtumu tipiskajās vietās. Klīnisko izpausmju piemēri ne–IgE mediētās reakcijas gadījumā ir kontaktdermatīts, Dermatitis herpetiformis . Klīnisko izpausmju piemēri jaukta tipa reakcijas gadījumā ir AD paasinājums. [1 ]
Nātrene un angioedēma
Šīs divas klīniskās izpausmes bieži vien sastopamas paralēli. Klīniski 50 % no visiem pacientiem šajā grupā ir tikai nātrene, 10 % tikai angioedēma un 40 % novēro gan nātreni, gan angioedēmu. [2 ]
Tabula
Nātrenes un angioedēmas raksturojums
Pašreizējās vadlīnijas nātreni klasificē kā akūtu un hronisku, ņemot vērā izpausmju ilgumu, kas ir mazāks vai ilgāks par sešām nedēļām. Hroniska nātrene var būt spontāna (nav iesaistīts specifisks izraisošs faktors) vai inducēta. [3 ] Tipiskās nātrenes un angioedēmas īpašības ir minētas tabulā. [2 ]
Biežākie akūtas nātrenes cēloņi ir infekcijas (vīrusi, baktērijas un parazīti), pārtikas alergēni, medikamenti, retāk nātrenes simptomus provocē latekss, plēvspārņu inde, vakcīnas, fiziski stimuli. Līdz pat 50 % gadījumu nav iespējams noteikt konkrētu akūtas nātrenes cēloni — to klasificē kā idiopātisku nātreni.
Elpceļu infekcijas, galvenokārt vīrusu etioloģijas, tiek uzskatītas par visbiežāk saistīto izraisītāju visās vecuma grupās (aptuveni 40 % pieaugušajiem un 60 % bērniem). Akūtas nātrenes cēlonis bieži vien ir gremošanas un urīnceļu trakta infekcijas. Pētījumā pediatriskajā populācijā tika aprēķināts, ka dažādas infekcijas ir biežākais akūtas nātrenes cēlonis (48,6 %), kam sekoja medikamenti (5,4 %) un pārtikas alerģijas (2,7 %). [4 ]
Visbiežāk iesaistītie pārtikas alergēni akūtas nātrenes gadījumā ir govs piens, olas, zemesrieksti, rieksti, kvieši un jūras veltes. [5 ]
Vairāki pārtikas produkti, piemēram, dažas zivis (tuncis, sardīnes, anšovi), sieri (Ementāles un Gaudas siers), salami, desa, augļi (zemenes), dārzeņi (īpaši tomāti) un dzērieni (vīns un alus) var būt recidivējošās nātrenes cēlonis, īpaši tiem pacientiem, kam ir histamīna nepanesība vai enzīma diamīnoksidāzes (atbildīgas par histamīna sadalīšanos) deficīts. Tomēr visā pasaulē atšķirīgo uztura paradumu dēļ ievērot diētu ar zemu histamīna saturu ir apgrūtinoši. [6 ]
Akūtas nātrenes gadījumā terapijas taktika ir izslēgt provocējošo produktu no uztura un simptomu mazināšanai izmantot antihistamīna līdzekļus. Par pediatrisko populāciju domājot, jāatceras, ka no vairākām konkrētu pārtikas produktu alerģijām pacients izaug, tāpēc ik pēc 3—6 mēnešiem jāpārskata izslēgtie produkti un jāapsver pārtikas provokācijas testa veikšana, lai izvērtētu toleranci.
Hroniskās nātrenes gadījumā pārtikas alerģija ir ļoti rets iemesls (tā apstiprināta 1,2 % pacientu pārtikas provokāciju testa laikā). [7 ] No biežākajiem iemesliem pārtikas alerģiju grupā var minēt alpha-gal sindromu (tā ir alerģija pret gaļu) un Anisakis Simplex alerģiju (alerģija pret zivju nematodi).
Jāpiemin, ka vairāki pārtikas produkti var pasliktināt hroniskas nātrenes gaitu, bet nav tās iemesls. Šie pārtikas produkti ir pārtikas piedevas, jūras veltes, daži dārzeņi un augļi, fermentēti pārtikas produkti un alkohols. [8 ]
Pseidoalergēni, histamīna bagāti produkti, pārtikas piedevas var negatīvi ietekmēt hroniskas nātrenes gaitu, un šo produktu ierobežošana var uzlabot hroniskas nātrenes simptomus. Diagnostikas un terapeitiskās stratēģijas ietver pārtikas dienasgrāmatas rakstīšanu (katru dienu vairāku nedēļu garumā pacients pieraksta visus apēstos pārtikas produktus), pārtikas provokācijas testu un izslēgšanas diētu. [9 ]
Atopiskais dermatīts (AD)
AD ir hroniska iekaisīga ādas slimība, kas skar vairāk nekā 230 miljonus cilvēku visā pasaulē. Slimības izplatība arvien pieaug — no AD cieš līdz pat 20 % bērnu un 10 % pieaugušo attīstītajās valstīs. AD noteikti ir biežākais pārtikas alerģijas meklēšanas iemesls bērnu vecumā. Ideja, ka AD sākas pārtikas alerģijas dēļ, stipri iesakņojusies mūsu sabiedrībā, kaut gan tam nav pamatojuma. AD ir multifaktoriāla slimība, tās attīstību un gaitu ietekmē daudz faktoru, un tikai viens no tiem ir saistīts ar uzturu.
Pētījumi apstiprina, ka smagāki AD gadījumi ir saistīti ar biežāku pārtikas alerģijas diagnozi, kas svārstās no 33 % līdz 39 %, savukārt pārtikas alerģijas izplatība vispārējā populācijā ir aptuveni 0,1—6 %. Tādēļ atopiskais dermatīts ir būtisks pārtikas sensibilizācijas un IgE mediētas pārtikas alerģijas riska faktors. [10 ]
Taču ne visi pacienti, kas ir sensibilizēti pret pārtikas alergēniem, ir arī alerģiski. Ja klīniski nav slimības pasliktināšanās no analīzēs atrastiem pozitīvajiem alergēniem, tad šo stāvokli sauc par sensibilizāciju, nevis par alerģiju. Tas nozīmē, ka pacientam nav jāievēro izslēgšanas diēta, jo tā vienkārši nepalīdz uzlabot AD stāvokli. Dānijas pētījuma dati liecina, ka līdz pat 53 % bērnu ar AD vecumā no 6 mēnešiem līdz 6 gadiem bija sensibilizēti pret pārtikas alergēniem, savukārt pārtikas alerģija tika apstiprināta tikai 15 % no viņiem. [11 ]
Viegli AD gadījumi prasa atbilstīgu ādas kopšanu ar emolientiem un vides sakārtošanu. Pārsvarā tādus pacientus neizmeklē uz pārtikas alerģijām. Viegla AD gadījumā ar pacientu ārstēšanu veiksmīgi tiek galā ģimenes ārsts. Pie alergologa tiek novirzīti pacienti ar vidēji smagu vai smagu AD gaitu, kad uz atbilstošas lokālas terapijas fona (ko jebkurā stadijā palīdz sakārtot dermatologs) pacientam nav uzlabošanās un slimība arvien progresē. Parasti anamnēzes dati ļoti palīdz atlasīt pacientus, kuriem ir iespējama pārtikas alerģija. No tā atkarīgs izmeklējumu plāns un apjoms katrā konkrētā situācijā.
Ziedputekšņu—pārtikas alerģijas sindroms
Šī sindroma (angliski pollen-food allergy syndrome (PFAS)) gadījumā pārtikas alergēns, kuram ir krusteniskās reakcijas ar ziedputekšņu alergēniem, dažu minūšu laikā pēc ēšanas izraisa raksturīgus simptomus: niezi mutes dobumā, nejutīgumu, lūpu un mutes gļotādas tūsku. Daudz retāk, bet tomēr tas ir iespējams, var attīstīties nopietnākas sistēmiskās reakcijas: sēkšana, vemšana, izsitumi uz ādas un pat anafilakse. Reizēm var paasināties AD, lietojot uzturā produktus, kas pieder pie šīs grupas. [12 ]
PFAS sastopamība pieaug. PFAS ir IgE mediētā tūlītēja tipa alerģiska reakcija, kuras laikā pārtikas alergēns izraisa augstāk minētos simptomus. Bērza ziedputekšņi ir tipisks inhalējama alergēna piemērs, kas saistīts ar PFAS. Pacientiem ar bērza ziedputekšņu alerģiju PFAS simptomi var attīstīties, lietojot uzturā augļus, piemēram, ābolus, persikus, ķiršus, sojas pupiņas, zemesriekstus, kivi.
Pacientiem ar alerģiju pret timotiņa grupas ziedputekšņiem ir lielāka iespējamība reaģēt uz tādiem pārtikas produktiem kā melone, arbūzs, tomāts un kivi.
Pacientiem ar ambrozijas grupas ziedputekšņu alerģiju var novērot simptomus no melones, arbūza, cukini, gurķa un banāna. Savukārt tie, kuriem ir vībotnes ziedputekšņu alerģija, var reaģēt uz selerijām, burkāniem un mango. [13 ]
Jāpiezīmē, ka simptomi izpaužas pēc svaigu produktu ēšanas. Ja uzturā tiek lietots produkts termiski apstrādātā veidā, tad simptomi neattīstās.
PFAS gadījumā nāk palīgā alergēnspecifiskā imūnterapija, lai mazinātu jutību pret ziedputekšņu alergēniem, līdz ar to mazinot arī nevēlamas reakcijas, lietojot uzturā produktus, kas veido krusteniskās reakcijas ar ziedputekšņiem.
Kontaktdermatīts
Kontaktdermatīta veidi ir vairāki: kontaktnātrene, proteīnu, kairinājuma, alerģisks, fototoksisks, fotoalerģisks kontaktdermatīts. Tiesa gan, ne visi kontaktdermatīti ir alerģiskas dabas, un klīniski novilkt robežu ir visai grūti. Ņemot vērā, ka raksta galvenais uzdevums ir iepazīstināt ar biežākajām ādas problēmām, kas var būt saistītas ar pārtikas produktiem, pieskaršos katram no veidiem, jo ceļojums kontaktdermatītu klīnikā ir diezgan aizraujošs.
Ņemot vērā, ka kontaktdermatītu var izraisīt daudzi un dažādi pārtikas produkti, nenovērtējiet par zemu pacientu novērojumus un atziņas. Šajā gadījumā it īpaši svarīga ir detalizēta anamnēze, jo ne visos gadījumos alergodiagnostika būs informatīva un iespējama. Ja pacientam ir pamatotas aizdomas par konkrētu vainīgo produktu, kas izraisa dermatītu, jāpārtrauc kontakts ar to. Noteikti jāuzsāk skartās ādas atbilstoša kopšana un ārstēšana un jāseko līdzi efektam.
Kontaktnātrene
Šajā gadījumā ēdiens, lokāli saskaroties ar ādu (bērnu vecumā ir raksturīgi, ka ēdiens nokļūst uz vaigiem un uz sejas rajona ap muti), izraisa nātreni kontakta vietā. Kontaktnātrenes mehānismi ir divi: imunoloģiskais (IgE mediētā alerģijas gadījumā) un neimunoloģiskais.
Imunoloģiskās kontaktnātrenes gadījumā lipofīlas vielas, kas atrodas noteiktos pārtikas produktos, iekļūst ādā caur matu folikuliem. Šīs vielas, mijiedarbojoties ar iepriekš izveidotajiem IgE audu tuklajās šūnās un cirkulējošajos bazofilos, izraisa šo šūnu aktivāciju. Tiek atbrīvots histamīns un citi vazoaktīvie mediatori, izraisot tūlītēju reakciju. Klīniski tas var izpausties kā nātrene, kas var progresēt arī līdz angioedēmai. Pārtikas produkti, kas biežāk izraisa imunoloģisko kontaktnātreni, ir zivis, garneles, gaļa, olas, garšvielas, piens, auzas, zemesrieksti un rieksti.
Biežāk sastopama ir neimunoloģiskā kontaktnātrene. Pārtikas produkti, kas biežāk ir saistīti ar neimunoloģisku kontaktnātreni, ir tie, kas satur histamīnu (skābēti kāposti, ananass, raugs, sarkanvīns, nogatavināti sieri), un tie, kas izraisa tiešu histamīna atbrīvošanos (zemenes, tomāti, alkohols), kā arī piedevas, kas atrodas gāzētajos dzērienos (piemēram, benzoskābe un nātrija benzoāts) vai košļājamā gumijā (piemēram, abietīnskābe un sorbīnskābe).
Interesanti, ka, veicot pārtikas provokācijas testu, šiem pacientiem nav simptomu, jo gremošanas trakta process maina alergēna īpašības. Izpausmes var redzēt tikai un vienīgi kontakta vietā ar ādu. [14 ]
Proteīnu kontaktdermatīts
Parādās pēc saskares ar pārtikas produktos esošajām augstas molekulmasas olbaltumvielām; var būt gan tūlītēja, gan aizkavēta tipa alerģiska reakcija. Novēro pārsvarā tiem pacientiem, kam ir izmainīta ādas aizsargfunkcija vai ir sakairināta āda. Visbiežāk pacients ar hronisku, recidivējošu, ekzematozu roku dermatītu ir tieši proteīnu kontaktdermatīta pacients. Lielākā daļa pacientu ar šo slimību ikdienā strādā ar pārtikas produktiem. Klasiskie profesiju pārstāvji ir miesnieki un maiznieki. [15 ]
Šīs grupas pacienti ikdienā bieži mazgā rokas un darbā uzturas augstā mitruma līmenī, kas pasliktina dermatīta gaitu.
Pārtikas produkti, kas parasti saistīti ar proteīnu kontaktdermatītu, ir neapstrādātas jūras veltes, olas, milti, retāk gaļa, dārzeņi, augļi un garšvielas.
Kairinājuma kontaktdermatīts
Visizplatītākā nevēlamā reakcija no pārtikas kontaktdermatītu grupā. Tā rodas pēc tieša kontakta ar konkrētu vielu bez iepriekšējas sensibilizācijas. Biežāka lokalizācija ir seja un rokas. Izplatītākie produkti, kas izraisa kairinājuma kontaktdermatītu, ir garšvielas, ķiploki, sīpoli, citrusaugļi, kartupeļi, ananasi, kukurūza, redīsi, sinepes un burkāni. Pārtikas piedevas, kas var izraisīt kairinošu kontaktdermatītu, ir etiķskābe, askorbīnskābe, kalcija acetāts, kalcija sulfāts, pienskābe, kālija bikarbonāts, kālija jodīds, kālija bromāts un raugs. [15 ]
Alerģisks kontaktdermatīts
Tiek definēts kā IV tipa alerģiska reakcija, ko var izraisīt dabīgi pārtikas produkti (piemēram, tomāti) vai ķīmiskās vielas (piemēram, insekticīdi uz augļiem un dārzeņiem). Alerģiska kontaktdermatīta gadījumā pacients bieži reaģē uz oleosveķiem augļos un dārzeņos, kā arī uz garšvielām. Tādi produkti kā ķiploki, sīpoli, citrusaugļi, mango, sparģeļi, brokoļi, ziedkāposti, selerijas, cigoriņi, artišoki, endīvijas salāti ir bieži alerģiska kontaktdermatīta izraisītāji. Vairāki no tiem satur ķīmiskus savienojumus — seskviterpēna laktonus, kas ir būtiska viela slimības simptomu izraisīšanā. [16 ]
Aizdomas par alerģisku kontaktdermatītu pret noteiktu pārtikas produktu var parādīties pēc klīniskiem simptomiem. Ja pacientam plaisā pirkstu spilventiņi pēc ķiploku daiviņu mizošanas, pastāv liela alerģiskā kontaktdermatīta iespējamība.
Fototoksisks kontaktdermatīts
Visbiežāk rodas pēc saskares ar dārzeņiem un augļiem pēc kontakta ar saules stariem (UV–A diapazonā 320—400 nm). Šādu dermatītu sauc arī par fitofotodermatītu. Viena no pazīstamākajām fotoaktīvām ķīmisko vielu grupām ir furokumarīna savienojumi, kas sastopami selerijā, burkānā, laimā, citronā, apelsīnā, vīģēs, greipfrūtā, pētersīļos, pastinakos un garšvielās.
Fototoksisks kontaktdermatīts bieži tiek novērots cilvēkiem, kas gatavo svaigi spiestas sulas; riskam pakļauti ir lauksaimnieki, dārznieki un dārzeņu ražas novākšanas darbinieki, kuri bieži nonāk saskarē ar furokumarīna savienojumiem. Klīniski fototoksiskais kontaktdermatīts izpaužas kā niezošs dermatīts ar lineāru rakstu vietās, kas saules iedarbībā atstāj ādas hiperpigmentāciju un var saglabāties mēnešiem ilgi. [17 ]
Fotoalerģisks kontaktdermatīts
Var būt pārtikas izraisīta, bet reta parādība. Tāpat kā alerģiska kontaktdermatīta gadījumā, tā ir T šūnu mediēta alerģiska reakcija (vēlīna tipa). Šī reakcija atšķiras no alerģiskā kontaktdermatīta ar to, ka alergēnu aktivizē saules vai mākslīgā gaisma UV–A diapazonā, un šī iemesla dēļ ādas izmaiņas ir redzamas saules iedarbībai pakļautajās vietās. [17 ]
Dermatitis herpetiformis To sauc arī par Dīringa slimību, ko raksturo izteikti niezoši izsitumi, kas klasiski parādās uz sēžamvietas, kā arī roku un kāju ārējās virsmās. Dermatitis herpetiformis ir saistīts ar glutēna uzņemšanu uzturā. Mūsdienās līdz pat 30 % pacientu ar Dermatitis herpetiformis ir normāls tievās zarnas gļotādas stāvoklis.
Aizdomas par Dermatitis herpetiformis parādās, redzot izsitumu lokalizāciju. Izsitumiem ir raksturīgs grupveida novietojums, ekskoriācijas, apsārtums, papulas ar pūslīšiem. Ņemot vērā, ka tie ir ārkārtīgi niezoši, apskates laikā bieži redzams, ka pūslīši ir sakasīti. Gastrointestinālās sūdzības pacientiem ar Dermatitis herpetiformis ir reti. [18 ] Ja nepieciešams, pacientus ar aizdomām par šo diagnozi nosūta pie gastroenterologa diagnozes precizēšanai un papildu izmeklēšanai.
Noslēgumā
Meklējot izsitumu iemeslu, nereti gan pacienti, gan mediķi pārāk daudz koncentrējas tikai un vienīgi uz pārtikas alergēniem. Jāatceras, ka ne visas ādas problēmas saistītas ar alerģiju. Lai atrisinātu konkrēta pacienta situāciju, jāizveido sadarbība starp pacientu un ārstu. Alergoizmeklējumi neder visās situācijās, reizēm tie vienkārši nav informatīvi. Tomēr alergologa arsenālā ir statistikas dati, zināšanas un pieredze, kas ļauj pievērst uzmanību konkrētiem faktoriem un izveidot rīcības plānu, lai ātrāk nonāktu pie rezultāta.
