Literatūrā minēts, ka dzelzs rezerves vīriešiem ir ~ 10 mg/kg, bet sievietēm mēnešreižu, grūtniecību, dzemdību dēļ un arī tāpēc, ka uzturā bieži vien nepietiek dzelzs, jāiztiek ar daudz mazākiem krājumiem. Tāpat dzelzs deficīta riska grupā ir bērni, seniori un pacienti ar hroniskām slimībām. Ļoti ilgi no pacientiem sūdzības varam nedzirdēt — dzelzs rezervju izsīkums ir pakāpenisks, palēnām progresējot līdz anēmijai, ja iemesls netiek koriģēts.
Anēmijas, dzelzs deficīta un iekaisuma ietekme uz izdzīvotību pēc kolorektālas operācijas
AVOTS: Bath, M. et al. (2022) ‘Impact of preoperative anemia, iron-deficiency and inflammation on survival after colorectal surgery-A retrospective cohort study’, PloS one, 17(7), p. e0269309. doi:10.1371/journal.pone.0269309.
Divām trešdaļām pacientu, kam nepieciešama kolorektāla operācija, tiek novērota anēmija, lielākoties dzelzs deficīta un iekaisuma dēļ. Tā kā anēmisks stāvoklis saistīts ar paaugstinātu perioperatīvās nāves risku, pirms operācijas rekomendēts ārstēt anēmiju atbilstīgi tās etioloģijai.
Materiāli un metodes
Pētījuma mērķis bija novērtēt saistību starp anēmiju un pacientu izdzīvotību pēc kolorektālas operācijas, ņemot vērā anēmijas smaguma pakāpi un etioloģiju. Retrospektīvā pētījumā tika iekļauti pacienti, kuriem 2005.—2019. gadā Insbrukas universitātes slimnīcā plānota kolorektāla operācija un par kuriem bija dati par pilnas asins ainas un Hb statusu 30 dienas pirms operācijas un par pacienta veselības statusu pēc tās. Anēmija tika definēta kā Hb < 120 g/l sievietēm un < 130 g/l vīriešiem. Anēmijas etioloģiju klasificēja pēc pārējiem bioķīmiskajiem parametriem, konstatējot 1) dzelzs deficīta anēmiju, 2) iekaisuma izraisītu anēmiju vai 3) citu anēmijas etioloģiju (piemēram, B12 anēmiju). Pacienti attiecīgi tika iedalīti trīs grupās.
Rezultāti
Preoperatīvi anēmija tika konstatēta 54 % no visiem 2458 pētījumā iekļautajiem pacientiem. Pacienti ar anēmiju bija vecāki, ar augstāku CRO, zemāku transferīna un transferīna saturācijas līmeni. Feritīna līmenis serumā bija zināms 299 no 1316 anēmiskajiem pacientiem, attiecīgi dzelzs deficītu reģistrēja 45 % no šiem gadījumiem.
Anēmijas etioloģija tika konstatēts kā spēcīgs un neatkarīgs prognozes faktors pacientu izdzīvotībai, bet dzelzs deficīta anēmija un iekaisuma anēmija uzrādīja nedaudz labākus izdzīvotības rādītājus pēc operācijas nekā citu etioloģiju anēmijas.
Vidējais izdzīvotības rādītājs dzelzs deficīta pacientam pēc kolorektālas operācijas bija 8 gadi (95 % TI 6,7—9,3), anēmiskam pacientam ar iekaisumu 7,3 gadi (95 % TI 6,0—8,5), citas etioloģijas anēmiskam pacientam 5,7 gadi (95 % TI 4,3—7,0). Viena gada izdzīvotības rādītāji dzelzs deficīta anēmijas, iekaisuma anēmijas un citas etioloģijas gadījumā bija attiecīgi 84,3 %, 77,3 % un 69,1 %. Augstāks CRO līmenis pirms operācijas norādīja uz sliktāku vispārējās izdzīvotības prognozi.
Secinājumi
Anēmijas etioloģija ir neatkarīgs prognozes faktors izdzīvotībai pēc kolorektālas operācijas, turklāt spēcīgākais tās ietekmes efekts ir tieši pirmajā gadā pēc operācijas.
Dr. E. Jansons: “Publicētajā rakstā apkopoti dati par slimniekiem ar onkoloģiska un neonkoloģiska rakstura slimībām, kuru dēļ veiktas dažādu apjomu kolorektālas operācijas, visvairāk — hemikolonektomijas. Kopumā tikai ceturtajai daļai konstatēta mazasinība un pārsvarā dzelzs deficīta un hroniska iekaisuma radīta mazasinība, kas ir raksturīgi resnās zarnas slimību gadījumā. Labākie rezultāti dzelzs deficīta anēmijas gadījumā liecina, ka operatīvā iejaukšanās radikālāk ietekmējusi dzelzs zuduma iemeslu. Līdzīgi arī ar hroniska iekaisuma radītu anēmiju, bet jādomā, ka šie procesi ietekmējuši citu orgānu darbību, saīsinot dzīvildzi. To apstiprina arī paaugstināts CRO līmenis, kas rakstā minēts kā sliktas prognozes faktors. Un citas izcelsmes mazasinību grupā bija visīsākā dzīvildze. Rakstā uzsvērts, ka šajā grupā bijuši gados vecāki cilvēki ar augstāku kreatinīna līmeni un citām blakusslimībām. Jāsecina, ka svarīgi ir savlaicīgi precizēt dzelzs deficīta iemeslu. Iespējami ātrāka radikāla kolorektāla operācija uzlabo dzīvildzi. Maksimāli ātra anēmijas korekcija gan ar asins komponentiem, gan preparātu izmantošanu uzlabo prognozi.”
Dzelzs deficīts un dzelzs deficīta anēmija: potenciāls riska faktors kaulu masas zudumam
AVOTS: Yang, J. et al. (2023) ‘Iron Deficiency and Iron Deficiency Anemia: Potential Risk Factors in Bone Loss’, International journal of molecular sciences, 24(8). doi:10.3390/ijms24086891.
Ir pierādīta nozīmīga dzelzs loma kolagēna sintēzē un D vitamīna metabolismā. Samazināts intracelulārās dzelzs daudzums var provocēt osteoblastu aktivitātes un funkcijas traucējumus, attiecīgi veicinot kaulu homeostāzes līdzsvara izmaiņas un kaulu masas zudumu. Vairākos klīniskos novērojumu pētījumos secināts, ka dzelzs deficīts ar un bez anēmijas ir riska faktors osteopēnijas vai osteoporozes attīstībai. Pārskatā aplūkota dzelzs deficīta loma kaulu masas zudumā dažādos pētījumos.
Dzelzs deficīts un dzelzs deficīta anēmija
Ziņots, ka pasaulē ~ 39,8 % bērnu (6 mēnešu—5 gadu vecumā), 29,9 % sieviešu reproduktīvā vecumā un 36,5 % grūtnieču ir anēmiskas. PVO secina, ka 50 % anēmijas gadījumu sievietēm un 42 % anēmijas gadījumu bērniem var atrisināt ar dzelzs preparātu palīdzību.
Literatūrā dzelzs deficītu iedala trīs grupās: dzelzs izsīkums, dzelzs deficīts bez anēmijas un dzelzs deficīta anēmija.
Dzelzs deficīts un kaulu masas zudums
Dzelzs deficīts bieži attīstās neadekvāta uztura gadījumā, asins zuduma vai hroniska iekaisuma fonā. Vairāki pētījumi ar dzīvniekiem norāda, ka diētas izraisīta vidēji smaga līdz smaga dzelzs deficīta gadījumā cieš kaulu mikroarhitektūra, samazinās kaulu blīvums un spēks. Līdzīgus rezultātus uzrāda arī pētījumi par cilvēkiem — ir atrasta pozitīva korelācija starp ar diētu uzņemtu dzelzi un kaulu blīvumu sievietēm pēc menopauzes. Tomēr jāpiebilst, ka tā paša pētījuma autori pēc laika novēroja, ka šāda saistība apstiprinās tikai tām sievietēm, kas lieto hormonaizstājterapiju. Kopējais autoru secinājums ir nepārprotams: sievietēm, kas diētas paradumu dēļ desmitiem gadu cieš no dzelzs deficīta, ir lielāks risks osteoporozes attīstībai vēlāk.
Ja runājam par dzelzs deficīta anēmiju, tad hemoglobīna saistība ar kaulu blīvumu atrasta gan vīriešiem, gan sievietēm. Retrospektīvā kohortas pētījumā atklāts, ka anēmija saistīta ar paaugstinātu kaulu lūzuma risku gados vecākiem vīriešiem. Nedaudz vājāka, taču tikpat nozīmīga saistība atrasta arī gados vecākām sievietēm. Meta–analīzes dati rāda, ka vīriešiem ar anēmiju ir 1,51 × lielāks lūzumu risks nekā tiem, kam anēmijas nav.
Dzelzs deficīta novēršanas iespējas
Pastāv četras stratēģijas, kā labot dzelzs deficītu dažādām populācijām: diētas modifikācija, veicinot ar dzelzi bagātīga uztura uzņemšanu, dzelzs suplementācija perorāli vai i/v, pārtikas produktu bagātināšana ar dzelzi, kā arī biofortifikācija (pārtikas kultūru bagātināšana).
Pie diētas modifikācijām jāmin tādu produktu uzņemšana, kas veicina dzelzs, īpaši ne–hēma dzelzs uzsūkšanos, piemēram, svaigi augļi un dārzeņi, kā arī tādu produktu samazināšana uzturā, kas traucē dzelzs uzsūkšanos, piemēram, tēja un kafija.
Lietojot perorālus dzelzs preparātus, jāatceras, ka ēdiens kavē apmēram ⅔ ar suplementiem uzņemtā dzelzs daudzuma, tāpēc rekomendēts medikamentu/uztura bagātinātāju lietot tukšā dūšā, kad vien tas ir iespējams. Pacienti, kas nepanes vai kādu citu iemeslu dēļ nav sasnieguši rezultātus ar perorāli lietojamiem līdzekļiem, dzelzs preparātu var saņemt intravenozā ceļā.
Dr. E. Jansons: “Ļoti interesants jauns atklājums par divām izplatītām un it kā savstarpēji nesaistītām lietām — dzelzs deficītu un osteoporozi. Tas vēlreiz apliecina, ka vielmaiņas procesi cilvēka organismā ir gana komplicēti, savstarpēji saistīti un vēl līdz galam neizzināti. Domāju, ka ir pamats jaunām sievietēm ar dzelzs deficīta anēmiju uzsvērt šo potenciālo nākotnes problēmu — osteoporoze menopauzē. Ārstiem tas jāzina un par to jāinformē. Populācija noveco, osteoporozes seku ārstēšana ir ilga, gana dārga un ne vienmēr sekmīga. Dārgāka par dzelzs deficīta likvidēšanu! Jatrogēns iemesls osteoporozes attīstībai dzelzs deficīta gadījumā saistīts ar visai plašu protonu sūkņu inhibitoru lietošanu kuņģa čūlas terapijā un profilaksē pēc konstatēta dzelzs deficīta vai dzelzs deficīta anēmijas. Par piedāvātajiem risinājumiem, izmantojot medikamentus, tiek runāts, atgādināts, bet pietiekama efekta joprojām nav. Atkārtošana — zināšanu māte! Jaunums — biofortifikācija jeb pārtikas produktu bagātināšana to audzēšanas laikā — ir nopietni diskutējams jautājums. Tās būs papildu izmaksas, izmantojot mēslojumu, cenu pieaugums gala produktam un ierobežota pieejamība iedzīvotājiem. Ja bagātas valstis to veiks un palīdzēs nabadzīgajām, tad būs labi un apsveicami.”
Dzelzs deficīts un dzelzs deficīta anēmija sievietēm ar aptaukošanos un bez tās
AVOTS: Aguree, S., Owora, A., Hawkins, M., & Reddy, M. B. (2023). Iron Deficiency and Iron Deficiency Anemia in Women with and without Obesity: NHANES 2001-2006. Nutrients, 15(10), 2272. https://doi.org/10.3390/nu15102272.
Aptaukošanās ir sabiedrības veselības problēma daudzās valstīs; sastopamība ASV sasniegusi 42 % sabiedrības. Palielināta ķermeņa masa saistīta ar vairākām veselības problēmām, piemēram, traucētu dzelzs metabolismu. Pētījumā skaidrota anēmijas, dzelzs deficīta un dzelzs deficīta anēmijas sastopamība 20—49 gadus vecām sievietēm, klasificējot pēc viņu ĶMI.
Materiāli un metodes
Dati izgūti no NHANES (2001—2006 National Health and Nutrition Examination Survey) ASV. Pētījuma paraugā iekļautas 20—49 gadus vecas sievietes (n = 2514), kuras pētījuma laikā nebija grūtnieces, nebaroja bērnu ar krūti un par kurām bija dati par feritīna, MCV un hemoglobīna rādītājiem. No pētījuma tika izslēgtas dalībnieces ar infekciju un aknu slimībām, cukura diabētu.
Pētījuma dalībnieces analizētas, ņemot vērā demogrāfiskos datus, kā arī iedalītas pēc ĶMI: < 18,5 (nepietiekams svars), 18,5—< 25 (normāls svars), 25—< 30 (virssvars) un ≥ 30 kg/m² (aptaukošanās). Par dzelzs statusa indikatoriem tika izmantoti hemoglobīns, MCV, seruma feritīns, eritrocītu protoporfirīns (EPP), seruma dzelzs, TIBC, transferīna saturācija, šķīstošie transferīna receptori (sTfR) un ķermeņa dzelzs indekss (BII). BII krājumi tika aprēķināti pēc Cook et al formulas.
Rezultāti
Tā kā 3 % no 2514 sievietēm ar ĶMI datiem bija samazināts svars, no tālākās statistiskās analīzes viņas tika izslēgtas. Sieviešu vidējais vecums bija 35,8 ± 6,8 gadi, normāls svars bija 42,6 %, virssvars 26,2 %, aptaukošanās 31,2 %.
Tika konstatēts, ka sievietēm ar aptaukošanos vidējais seruma feritīns, eritrocītu protoporfirīns un šķīstošie transferīna receptori ir augstākā līmenī, bet seruma dzelzs, procentuālā transferīna saturācija un MCV zemākā līmenī nekā ar sievietēm ar normālu svaru (p < 0,016). Sievietēm ar aptaukošanos fiksēja zemāku hemoglobīna koncentrāciju nekā pētījuma dalībniecēm ar normālu svaru (p = 0,001), taču, pielāgojot datus pēc vecuma, rases, izglītības līmeņa un ienākumu līmeņa, šis rādītājs vairs nebija raksturojams kā atšķirīgs. Vidējais TIBC un BII visās ĶMI kategorijās bija līdzīgi.
Dzelzs deficīts saskaņā ar feritīna modeli (izmainīti vismaz divi no trim rādītājiem: seruma feritīns, transferīna saturācija, EPP) bija 12,5 ± 1 % sieviešu ar normālu svaru un 22,9 ± 1,6 % sieviešu ar aptaukošanos (p < 0,001); saskaņā ar MCV modeli (izmainīti vismaz divi no trim rādītājiem: MCV, transferīna saturācija, EPP) 9 ± 0,9 % sieviešu ar normālu svaru un 20 ± 1,3 % sieviešu ar aptaukošanos (p < 0,001); saskaņā ar BII formulu — 8,1 ± 1 % sieviešu ar normālu svaru un 10,5 ± 1,2 % sieviešu ar aptaukošanos (p > 0,05). Kopējā anēmiju sastopamība sievietēm ar aptaukošanos bija 9,3 ± 1 % un sievietēm ar normālu svaru 5,5 ± 0,8 % (p = 0,005).
Secinājumi
Pētījuma autori secina, ka dzelzs deficīta un dzelzs deficīta anēmijas rādītāji sievietēm ar aptaukošanos ir augstāki, bet jāņem vērā arī izvēlētā diagnostiskā metode, ar kuru to definē.
Dr. E. Jansons: “Aptaukošanās un virssvars ir nopietna problēma no dažādiem aspektiem (insulīnrezistence, sirds—asinsvadu sistēmas slimības, locītavu kaites). Šoreiz — dzelzs deficīts un paaugstināts ĶMI... Ļoti diskutabls raksts. Salīdzināti vairāki dzelzs vielmaiņas vērtējuma veidi. Vienā saistīts ar feritīna līmeni, un šai grupā feritīna līmenis paaugstināts, kas ir pretrunā ar dzelzs deficītu kā tādu, bet otrs modelis uzrāda zemāku dzelzs līmeni, kas ne vienmēr norāda uz dzelzs deficītu. Tiek izmantots jauns rādītājs BII (ķermeņa dzelzs indekss), kuru ikdienā klīniskajā praksē mēs neizmantojam. Secinājumos norādīts, ka dzelzs deficīts saistāms ar uzsūkšanās traucējumiem divpadsmitpirkstu zarnā. Tā kā pētījums veikts ASV, tad pieļauju, ka pārtika ir nabadzīgāka ar dzelzi, un tas rada dzelzs deficītu. Domāju, ka līdzīgs pētījums Eiropas valstīs un arī Latvijā varētu rast atbildes par dzelzs deficītu sievietēm ar paaugstinātu ĶMI.”
Dzelzs deficīts pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību
AVOTS: Peyrin-Biroulet, L. et al. (2022) ‘Iron Deficiency in Patients with Inflammatory Bowel Diseases: A Prospective Multicenter Cross-Sectional Study’, Digestive diseases and sciences, 67(12), pp. 5637–5646. doi:10.1007/s10620-022-07474-z.
Iekaisīgu zarnu slimību (IZS) gadījumā bieži sastopams dzelzs deficīts — dati rāda, ka ~ ¾ IZS pacientu. Dzelzs deficīts var būt saistīts gan ar nepietiekamu uzturu, gan asins zudumu, gan traucētu dzelzs uzsūkšanos. Svarīgi saprast, ka anēmija ir relatīvi vēlīna dzelzs deficīta izpausme un var nebūt fiksēta daudziem pacientiem, kam ir dzelzs deficīts. Tā kā trūkst diagnostiskā algoritma, dzelzs deficīts bieži netiek konstatēts, ja pacients jau nav anēmisks.
Pētījuma mērķis bija aprēķināt dzelzs deficīta sastopamības rādītājus pacientiem ar IZS.
Materiāli un metodes
Šis perspektīvais daudzcentru šķērsgriezuma pētījums no 2020. gada janvāra līdz martam tika organizēts 21 gastroentroloģijā specializētā centrā Francijā. Visi pacienti, kas šajā laikā iestājās slimnīcā ar IZS diagnozi, bija derīgi pētījumam. Dzelzs deficīts tika definēts kā pazemināts feritīna līmenis 100 ng/ml pacientiem ar iekaisuma pazīmēm (CRO virs 5 mg/l) vai pazemināts feritīna līmenis < 30 ng/ml pacientiem bez iekaisuma.
Rezultāti
Pētījumā tika iekļauti 1036 IZS pacienti (685 Krona slimības, 351 čūlainā kolīta): 52,1 % sieviešu, pacientu vidējais vecums 41,8 ± 15,5 gadi. Iemesls hospitalizācijai bija ārstēšana, plānveida konsultācija un novērošana, slimības uzliesmojums. Apmēram pusei pacientu (51,1 %) pētījuma brīdī bija slimības remisija.
Sistemātiska dzelzs statusa pārraudzība tika veikta 12 medicīnas centros no 21 (57 %), iekļaujot feritīna līmeņa (12/12; 100 %), hemoglobīna (11/12; 92 %), transferīna saturācijas (6/12; 50 %) un seruma dzelzs (5/12; 42 %) noteikšanu. Terapijā dzelzs preparāti apmēram ⅕ pacientu tika ievadīti intravenozi (218; 21 %), tikai neliela daļa lietoja dzelzs preparātus perorāli (36; 3,5 %). Dzelzs deficīts tika konstatēts 97 pacientiem (23,7 %; 95 % TI 19,8—28,1). Lielāka dzelzs deficīta iespējamība aprēķināta pacientiem ar vidēji smagas vai smagas gaitas IZS (IA 3,66; 95 % TI 24,4—61,2; p = 0,007).
Secinājumi
Apmēram ¼ IZS pacientu ir dzelzs deficīts, risku palielina vidēji smagas vai smagas gaitas slimība, jau zināma anēmija. Lai novērstu dzelzs deficīta nevēlamo ietekmi uz IZS gaitu, rekomendēts kontrolēt IZS pacientu dzelzs krājumu stāvokli.
Dr. E. Jansons: “Dzelzs deficīta mazasinība gana bieži sastopama iekaisīgu zarnu slimību gadījumā. Ir rekomendācijas dzelzs deficīta ārstēšanai šiem slimniekiem. Lai nemulsina uzrādītais feritīna līmenis pacientiem ar iekaisuma pazīmēm (100 ng/ml)! Feritīns vienlaikus atspoguļo dzelzs rezerves un ir iekaisuma marķieris. Piekrītu, ka slimniekiem ar IZS dzelzs rezerves jākontrolē arī tad, ja hemoglobīns ir normāls un slimība ir remisijas fāzē.”
Dzelzs preparātu lietošana katru dienu vai ik pārdienas
AVOTS: Pasupathy, E. et al. (2023) ‘Alternate day versus daily oral iron for treatment of iron deficiency anemia: a randomized controlled trial’, Scientific reports, 13(1), p. 1818. doi:10.1038/s41598-023-29034-9.
Dzelzs preparāti per os ir viens no pamata veidiem, kā ārstēt dzelzs deficīta anēmiju. Dažās publikācijās minēts, ka dzelzs uzsūcas labāk, ja preparātu lieto ik pārdienas. Tomēr optimāla suplementācijas stratēģija nav skaidra. Šajā pētījumā salīdzināja dzelzs per os efektivitāti, to lietojot vai nu ik pārdienas, vai katru dienu.
Materiāli un metodes
Šis bija divkārt maskēts, aktīvi kontrolēts, nejaušināts pētījums par 200 pieaugušajiem ar hemoglobīna līmeni 10 g/dl vai mazāk un hipohromu mikrocitāru anēmiju un/vai feritīna līmeni serumā zem 50 ng/ml. Pēc nejaušības principa viņi astoņas nedēļas saņēma vai nu divas dzelzs sulfāta tabletes (60 mg dzelzs katra) ik pārdienas, vai vienu tableti katru dienu.
Pētījuma primārais iznākums bija vidējās hemoglobīna izmaiņas no izejas rādītāja astotajā pētījuma nedēļā, sekundārie mērķi — to dalībnieku proporcija, kas pētījuma laikā sasniedz hemoglobīna pieaugumu vismaz 2 g/dl, kā arī izmaiņas vidējā retikulocītu skaitā pētījuma 2. nedēļā, izmaiņas feritīna līmenī pētījuma 4. nedēļā un blaknes.
Rezultāti
Vidējie hemoglobīna rādītāji pētījuma sākumā pārdienu grupā bija 6,53 (± 1,89), katras dienas grupā 6,68 (± 1,89). Vidējās hemoglobīna izmaiņas pēc astoņām nedēļām bija +1,05 ± 1,34 g/dl pārdienu grupā un +1,36 ± 1,51 g/dl katras dienas grupā (p = 0,47). Pētījuma sekundāro mērķu izpildē netika novērotas statistiski nozīmīgas atšķirības. Neviens no pētījuma dalībniekiem nepārtrauca dalību medikamenta izraisītu nevēlamu blakņu dēļ. Visbiežāk pētījuma 4. nedēļā ziņoja par sliktu dūšu.
Secinājumi
Šajā pētījumā netika novērota nozīmīga atšķirība klīniskajā ieguvumā, dzelzs preparātu lietojot katru dienu vai ik pārdienas, ja kopējā saņemtā deva neatšķiras. Tomēr pētījumi jāturpina, iekļaujot vairāk dalībnieku un novērojot ilgāk, lai identificētu ideālo devu lietošanas stratēģiju.
Dr. E. Jansons: “Ņemot vērā blaknes, ko rada perorāli lietojamie dzelzs preparāti, tiek meklēts veids, kā tās mazināt un reizē iegūt gaidīto rezultātu — dzelzs deficīta un mazasinības likvidēšanu. Blaknes (slikta dūša) katram perorāli lietojamam dzelzs preparātam ir atšķirīgas. Vai visos gadījumos tā jānozīmē arī citi preparāti, nav teikts. Dzelzs sulfāts ir vēsturiski senākais un arī ar augstāko blakņu biežuma rādītāju. Šobrīd skaidrības par labāko nozīmēšanas biežumu nav nedz raksta autoriem, nedz šo komentāru autoram.”
