Divi koferi ar zināšanām. ARNIS EŅĢELIS, bērnu ķirurgs
Pirms dažiem gadiem Eiropas bērnu ķirurgu kongresā kāds slavens amata brālis teica, ka talants bez treniņa ir tikai nerātns paradums. Tāpēc — ja arī kāds sevī jūt talantu, tad ar to vien ir par maz. Tas jāizkopj, ieguldot pamatīgu darbu.
Kas attiecas uz pieredzi... Zināt, tagad ir vecmodīgi teikt — “mans pamats ir mana pieredze”. Šodien medicīna ņem vērā nevis viena cilvēka pieredzi, bet pierādījumus, ko veido apkopota un zinātniski pamatota daudzu cilvēku pieredze. Tas nepieciešams, lai rastos kritiskā masa: to apstrādājot, iespējams iegūt statistiski ticamu rezultātu, proti, pierādījumus.
Ar pieredzi pamatotā medicīna pasaulē mira pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, bet pie mums tas notika līdz ar neatkarības atgūšanu, kad kļuvām tikpat atvērti uz Rietumiem kā tie uz Austrumiem.
Intuīcijai vienmēr ir nozīme. Tā ir īpaša, Dieva dota jušana, bet daļu no intuīcijas noteikti veido pieredze.
Kolēģi par jums teikuši, ka jums esot zelta rokas. Ne jau visiem ķirurgiem lemts dzirdēt šādu vērtējumu.
Vai man ir zelta rokas vai nav, pašam grūti spriest. Turklāt šim apzīmējumam savulaik bija negatīva nokrāsa. Ķirurģija daudz ko apvieno — tā ir gan zinātne, gan amats, gan māksla. Bet rokas ir viens no ķirurga galvenajiem instrumentiem. Lai nevainojami darbotos, tās jāvingrina ilgstoši un neatlaidīgi, jo roku veiklība nerodas vienā vakarā vai nedēļā. Nav tā, ka vienvakar atnāks kolēģis un parādīs, kā jāoperē. Šajā sakarā nāk prātā kāda anekdote. Aizgājis ciemos pie drauga, vīrs viesistabā ierauga klavieres. “Cik zinu, neviens no jūsu ģimenes klavieres nespēlē, jo neprot,” viesis pauž savu izbrīnu. Uz to klavieru īpašnieks attrauc: “Tā nu gan nav nekāda problēma! Mans kaimiņš apguvis klavierspēli, vakarā atnāks pie mums un parādīs, kā jāspēlē.”
Ķirurgam operāciju zālē, protams, jāprot rīkoties ar darba instrumentiem — tie jājūt. Bet vēl vairāk jājūt audi.
Dzīves laikā esmu mācījies un iemācījies — jo saudzīgāk apietas ar audiem, jo labāk. Atceros, kad biju students, tika pieminēts fakts, ka ir četru veidu ķirurgi. Vieni operē ātri un netraumējot jeb atraumatiski (tie esot vislabākie ķirurgi), otri operē ātri un traumatiski, trešie — lēni un atraumatiski. Šie arī vēl esot labi ķirurgi, taču to nevar teikt par ceturtajai grupai piederošajiem, kas operē lēni un traumatiski. Uzskatīja, ka mazākais, ko viņi varētu darīt, ir iemācīties operēt ātri, jo tad tiktu piedots traumatisms. Esmu diezgan lēns pēc dabas, tāpēc sākumā operēju lēni, par ko esmu saņēmis pārmetumus. Bet, dodoties uz ārvalstu klīnikām stažēties, varēju pārliecināties, ka tur gandrīz visi operē lēni. Tā ka galvenais ir nevis ātrums, bet gan tas, lai nebūtu traumējoši.
To nosaka apstākļu kopums: ārsta personība, dzīvesveids un paradumi. Vakareiropa ir smalkāka, inteliģentāka, rimtāka nekā mēs. Bet nu jau arī mēs no rupjās izturēšanās esam tikuši prom, tuvināmies smalkākai kultūrai.
Vai labi atceraties savus pacientus, paturat viņus prātā? Varētu atšķirt savu roku darbu?
Cenšos atpazīt pacientus. Ja kāds piezvana vai nosauc savu vārdu, parasti jau atceros. Un tad ir interesanti paskatīties uz savu roku darbu. Ja nevaru ieraudzīt operācijas rētu, tas mani ļoti iepriecina. Redzot manu reakciju, vecāki parasti saka: “Profesor, tas tiešām bijāt jūs, kas operēja mūsu bērniņu! Griezuma vieta bija šeit, bet tik labi sadzijusi, ka vairs nevar pamanīt.”
Protams, ir pacienti, kas atmiņā paliek visu mūžu. Atceros operāciju, kurā biju nevis vadošais ķirurgs, bet asistents. Mazajam pacientam radās tādas komplikācijas, ka šo gadījumu nespēju aizmirst līdz šai dienai. Ir bijušas arī operācijas, kur pašam radušies sarežģījumi un esmu dabūjis cīnīties, kamēr ar tiem tieku galā. Tāpat no prāta neiziet operācijas, kur bijis ļoti labs rezultāts.
Jāatceras ir viss! Kad ķirurgi dodas uz semināriem un konferencēm, organizētāji dažkārt lūdz prezentēt gadījumus par dažādām tēmām, arī par tēmu “Operējot radusies komplikācija, ko es visilgāk atcerēšos”. Tad jāstāsta par smagu, neparedzētu komplikāciju, kas gadījusies operācijas laikā, un kā tā novērsta.
Atmiņā paliek arī gadījumi, kad ieviešam ko jaunu. Tā mana ķirurgu brigāde bērniem sāka endoskopisko ķirurģiju — laparoskopiju. Tolaik Lietuvā un Igaunijā šādas operācijas neveica, mēs bijām pirmie.
Zināmā mērā tā bija sagadīšanās — tas lauciņš pie manis nonāca pats. Savulaik Bērnu klīnika, kur esmu nostrādājis visu mūžu, bija sadalīta atsevišķās nodaļās, kam bija ļoti konkrēti profili. Bet profili dažkārt mainījās. Tādējādi bērnu proktoloģija blakus endoskopiskajai ķirurģijai kļuva par manu otru specializāciju. Gadu gaitā šī specializācija pamazām tuvojās nodaļai, kurā es biju, nonāca tur un palika. Un nu jau divdesmit gadus esmu mini invazīvās bērnu ķirurģijas koordinators Latvijā. Regulāri izglītojoties, pa šiem gadiem esam panākuši to, ka strādājam normālā Rietumu medicīnas līmenī.
Nelielīšos, bet esmu viens no retajiem bērnu ķirurgiem Baltijas valstīs, kas regulāri brauc uz semināriem, konferencēm, kongresiem un izstādēm, stažēties ārvalstu klīnikās. Kopš jaunības man ir dzinulis darīt savu darbu labāk, tāpēc nepārtraukti jāizglītojas. Pateicoties svešvalodu zināšanām, varēju nodibināt kontaktus ar ārvalstu kolēģiem, kas sākumā palīdzēja noorganizēt iespēju stažēties klīnikās. Esmu bijis klīnikās Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Holandē, Francijā un Anglijā (īsākais laiks, ko tur pavadīju, bija divas nedēļas, garākais — trīs mēneši), bet konferencēs un kongresos — neskaitāmās pasaules valstīs. Nu jau zināšanu papildināšana kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu.
Cenšos uz Latviju atvest kaut ko pārņemšanas cienīgu — jaunas metodes, inovatīvus paņēmienus, kā veikt vienu vai otru medicīnisku manipulāciju. Tad laiks, ko esmu pavadījis ārvalsts klīnikā, nešķiet nomests zemē.
Atklāti sakot, veicamo operāciju skaits manā vecumā samazinās, nevis pieaug. Taču darba man netrūkst, jo ir daudz citu pienākumu.
Lai bērnu ķirurgs, kas specializējies ļoti šaurājomā, varētu sasniegt augstu līmeni, valstī jābūt vismaz pieciem sešiem miljoniem iedzīvotāju. Latvijā mūsu ir mazāk par diviem miljoniem... Iedzīvotāju skaits nosaka arī reto slimību sastopamības biežumu — gadā man ir četri pieci pacienti ar slimībām, ko es ārstēju. Bet, tā kā diagnoze ir ļoti sarežģīta, šķiet, ka pacientu ir vairāk. No vienas puses, ir ierobežots specifisku operāciju skaits, bet, no otras puses, mums jātiek galā ar vissarežģītākajiem gadījumiem. Tas uzliek pienākumus. Šajā sakarā man gribas pieminēt, ka Latvijā ir salīdzinoši maz vidējā personāla — māsu, bet viņas taču ir galvenais atbalsts ārsta darbā! Citviet pasaulē klīnikās strādā daudz vairāk māsu nekā pie mums un viņu pārziņā ir daudz plašāks pienākumu loks. Tā iespaidā pie mums mediķu vidē arī mainījusies attieksme citam pret citu. Pamazām aiziet pagātnē uzskats, ka ikviens ārsts ir priekšnieks katrai māsai. Tagad māsu institūts ir dalīts no ārstu institūta. Slimnīca īstenībā ir māsu pasaule, nevis ārstu, jo tie nāk un iet, bet māsas slimnīcā ir septiņas dienas nedēļā, divdesmit četras stundas diennaktī un divpadsmit mēnešus gadā.
Nē, nē, nedrīkst pieļaut, ka kļūsti ciniskāks! Ir jāapbruņojas ar pacietību! Man šķiet, ka esmu kļuvis pacietīgāks. Vismaz iekšējā izjūta tā saka.
Profesija maina cilvēku, it īpaši tad, ja satiec savas profesijas pārstāvjus, ko uzskati par autoritātēm. Vienmēr ir kāds, kam gribi līdzināties, un kāds, kam negribi līdzināties. Manā dzīvē bijuši gan vieni, gan otri.
Nesen uzzināju, ka pagājušā gadsimta franču politiķis Žoržs Klemanso reiz esot teicis šādus vārdus: “Visu, ko zinu, es iemācījos pēc trīsdesmit gadu vecuma.” Šo izteicienu es iekļāvu savā runā, kad sveicu vienu no saviem dēliem trīsdesmit gadu jubilejā. Vēlējos viņu mudināt, lai turpina izglītoties, kaut augstskola pabeigta. Viesībās bija daudz jaunu cilvēku, kas vēlāk man nāca klāt un vaicāja, vai pats esmu pārliecinājies, ka tā ir. Tad sāku domāt, cik patiesības ir šajos politiķa vārdos Un secināju — kaut kādā ziņā viņam ir taisnība.
Kas liecina par šā politiķa teiciena patiesumu?
Par to pārliecinājos tīri empīriski — izvērtējot, cik bieži tagad lieku lietā zināšanas, ko ieguvu, pirms kļuvu trīsdesmit gadus vecs, un cik lietoju tās, ko ieguvu pēc trīsdesmit gadu sasniegšanas. Izrādījās, ka biežāk izmantoju vēlākajos gados iegūtās zināšanas. Tas norāda tikai uz to, cik svarīgi ir visu mūžu mācīties.
Kādu sapni gribētu piepildīt 2016. gadā?
Vēlos savas zināšanas nodot kolēģiem, ko jau daru. Bet tas nenotiek tā, ka saaicinu visus auditorijā un saku — re, šeit ir divi koferi ar zināšanām, veram vaļā! Tas notiek pakāpeniski. Taču katrā ziņā es negribu, lai manas zināšanas pazustu.
Arī nākotnes plāni man ir, bet negribu tos publiskot. Teikšu vispārīgi — lai man viss izdodas un arī pārējiem viss izdodas!
Foto: Inese Austruma, no DOCTUS arhīva un no A. Eņģeļa albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada janvāra numurā.