PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Dr. JĀNIS VIĻUMS: Jādzīvo, lai ir prieks

D. Ričika
Ziemeļamerikas augstākā vulkāna Orizaba (5636 m) virsotnē
Ziemeļamerikas augstākā vulkāna Orizaba (5636 m) virsotnē
“Cilvēkam jābūt vēlmei tiekties pēc tā, kas viņu dara laimīgu. Tas ir pamata postulāts, kāpēc mēs dzīvojam. Jādzīvo, lai ir prieks. Un interese rada prieku, dzirksteli. Man tie ir kalni. Man šķiet: kāpt kalnos — tas ir labākais, ko var darīt dzīvē,” saka Dr. JĀNIS VIĻUMS, Orto klīnikas un Latvijas Olimpiskās vienības traumatologs ortopēds.

Vētras pārlaišana sniega alā kopā ar Kasparu Ulstu slēpju pārgājienā Norvēģijā Vētras pārlaišana sniega alā kopā ar Kasparu Ulstu slēpju pārgājienā Norvēģijā
Vētras pārlaišana sniega alā kopā ar Kasparu Ulstu slēpju pārgājienā Norvēģijā

Protams, vēl ir pacienti, taču medicīna un kalni ir savstarpēji nekonfliktējošas jomas, varbūt vien tik daudz, ka rūpīgi jāplāno laiks. Vismaz reizi vai divas gadā Dr. Viļums izaicina sevi, uzkāpjot kādā augstākā virsotnē (viņam tuvākās ir virs 5,5 km), bet kāpšana kalnos prasa arī regulāru sevis disciplinēšanu ikdienā un uzturēšanu formā.

Medicīnai un kalniem ir arī kas kopīgs — adrenalīns. Kā medicīnā, tā kalnos vari dabūt plašu emociju gammu — no ļoti pozitīvas līdz reizumis negatīvai. Kad Jānis Viļums mācījās vidusskolā, viņš aizrāvās ar ornitoloģiju, bija pārliecināts, ka studēs bioloģiju, bet noticis lūzums — sapratis, ka īstā izvēle ir medicīna. Ne mirkli šo izvēli nav nožēlojis.

Kā adrenalīns izskatās kalnos? Nu, piemēram, pērnā gada novembris. Jānis Viļums kopā ar Kasparu Ulstu (uzņēmējs, ceļotājs un ceļojumu bloga adventures.lv autors) ir veiksmīgi piezemējušies Nepālā — pasaules bīstamākajā lidlaukā Luklā. Līdz Namche Bazaar viņi dodas pa Everesta taku un plānā ir trīs augstkalnu pāreju šķērsošana: Kongma La (5528 m), Cho La (5368 m) un Renjo La (5360 m) ar galvu reibinošiem skatiem — Everests, Lodze, Makalu. Pa ceļam viņi pamanās uzkāpt arī Gokyo Ri virsotnē (5360 m), tālāk seko tehniskā un izaicinošā Lobuche (6119 m). Un noslēgumā — fantastisks pārgājiens gar Khumbu ledāju līdz Everesta bāzes nometnei, kas ir katra kalnu tūrista sarakstā.

Kas ir tās sajūtas, pēc kurām kāpjat kalnos?

Grūti iedomāties, ka varētu nekāpt kalnos. Neesmu profesionāls kāpējs, daru to no darba brīvajā laikā, bet dvēseles miers, ko iegūstu, skaistums, atbrīvotība — šīs sajūtas nevaru ne ar ko salīdzināt. Lai gan ķermenis kalnos tiek ļoti noslogots, fiziski pārpūlēts (reizēm pat ļoti!), gars ir pilnīgi atbrīvots. Un vēl ilgu laiku pēc tam.

Kalnos kāpšana man ir labākā meditācija, kas var būt. Pēc kalniem vēl kādu brīdi “lidoju pa mākoņiem,” sīkās sadzīviskās lietas nejūtu, šķiet maznozīmīgas, tad tās sakrājas un jūtu: atkal jābrauc, vajag iztīrīt cieto disku.

Dia de los Muertos svinībās starp uzkāpšanām Meksikas vulkānos Dia de los Muertos svinībās starp uzkāpšanām Meksikas vulkānos
Dia de los Muertos svinībās starp uzkāpšanām Meksikas vulkānos

Lasu grāmatu “Andīnisms”, ko uzrakstījuši Kristīne un Kristaps Liepiņi, un tajā viņi runā arī par kalnu komercializāciju.

Viņi ir profesionāli alpīnisti, es nekādā ziņā nepretendēju būt super alpīnists, kas iekaros visas virsotnes. Profesionāli alpīnisti kāpj augstkalnos, bet nestrādā operāciju zālē. Arī par mani var teikt, ka eju komercekspedīcijās, man ir palīgi, kas palīdz uzkāpt. Pats saviem spēkiem es to neizdarītu un negūtu kalnu skaistumu — kā agri no rīta lec saulīte, veidojas fantastiskas gaismu spēles, kā pamazām, kāpjot arvien augstāk, apkārtējie kalni sarūk, attālinās. Es kāpju, lai gūtu morālo baudījumu — lielā mērā gandarījumu gūstu caur pārslodzēm. 

Kāds ir jūsu stāsts par satikšanos ar kalniem? 

Tas sākās sen. Man bija gadi divdesmit, kad aizbraucu uz Vidusāziju, Fanu kalniem Tadžikistānā. Pirms tam biju gājis pulciņos, bija pamata iemaņas. Fanu kalnos biju apburts, pamatīga emociju gamma — esi tik fiziski izsmelts, ka šķiet — vairs nespēj, bet jāturpina kāpt. Tādos brīžos atklājas cilvēka patiesā būtība. Daudziem tas izraisa šausmas, bet kādai daļai patīk, arī man. Interesanti, ka grūtajos brīžos domā — vairs nekad mūžā, bet paiet samērā īss sprīdis, esi nokāpis lejā no kalna un saproti, ka tas ir labākais, ko varēji izdarīt. 

Ko jaunu esat uzzinājis par sevi, kāpjot kalnos? Kas pārsteidzis?

Izcili episks skats — rītausma augstu kalnos Izcili episks skats — rītausma augstu kalnos
Izcili episks skats — rītausma augstu kalnos

Kalnos visas savas īpašības jāreizina vairākas reizes, tās izpaužas daudz spilgtāk. Ja ikdienā daudz kas notušējas, nepamani ne pats, ne citi, tad kalnos to nevar noslēpt. Ja esi kašķīgs, tad kalnos — ļoti kašķīgs. Ja ir iekšējs spēks un miers, tad kritiskās situācijās spēj saglabāt vēsu prātu. 

Mani pašu pārsteidzis tas, ka salīdzinoši bīstamās situācijās manī ir izteikts miers, ļoti koncentrējos uz nākamo soli un nedomāju par apkārtējo. Uztraukums parādās vēlāk, kad apzinos, cik situācijas bija riskantas. 

“Tev visu laiku ir jābūt kontrolējamajā zonā, nevari iet ar attieksmi — varbūt paveiksies, jo tā tas nenotiek,” — tā teica Dr. Ainārs Zariņš, kurš arī kāpj kalnos. 

Jā, mēs ar Aināru esam kāpuši kopā. Jo vairāk pieredzes, jo vairāk zini par apkārtējo vidi, jo vairāk zini par sevi, jo vairāk vari kontrolēt situāciju. Zināšanas dod mieru. Jaunībā samērā maz ko zini un pieļauj projektus, kas rada lielākus piedzīvojumus, bet lielākus riskus paša veselībai vai dzīvībai. Vienmēr jāskatās, kur beidzas varoņdarbs un kur sākas stulbums. Tā robeža reizēm ne tik vienkārši nosakāma. (Smejas.)

Kāds ir bijis jūsu līdz šim ekstremālākais pārgājiens?

Prieka eiforija par uzkāpšanu tehniskajā Lobuche East (6119 m) virsotnē Nepālā Prieka eiforija par uzkāpšanu tehniskajā Lobuche East (6119 m) virsotnē Nepālā
Prieka eiforija par uzkāpšanu tehniskajā Lobuche East (6119 m) virsotnē Nepālā

Katram kalnu pārgājienam ir savas īpatnības. Visreālākā iespēja palikt kalnos man bija pirms gadiem trīsdesmit, kad kāpu augstkalnu virsotnē Kirgizstānā — toreiz tā saucās Ļeņina smaile, tagad pārdēvējuši par Avicennu. Tur esmu kāpis vairākas reizes. Un vienā no reizēm pie pašas virsotnes man sākās smadzeņu tūska, brīnumainā kārtā paliku dzīvs. 

Nesenāki piedzīvojumi bija kāpienā uz Mera Peak Nepālā — tehniski vienkāršs kalns, bet devāmies pāri Amphu Labtsa pārejai, tas bija sešu kilometru augstumā, pārejā bija snidzis, viss noledojis, drošināšana minimāla, un palīgiem, ar kuriem kopā gājām, augstkalnu kāpšanas pieredze bija maza. Tad mēs ar manu draugu Kasparu Ulstu cīnījāmies paši — adrenalīns maksimālā līmenī, lai uzkāptu un nokāptu tai pārejā pa burtiski vertikālām līnijām. 

Un skaistākie, acīm baudāmākie kāpieni?

Man tā ir Nepāla. Esmu bijis vairākas reizes un braukšu vēl un vēl. Tur ir fantastiska kombinācija, kādu pasaulē maz var sastapt, — skaistie kalni plus labestīgie cilvēki.

Manuprāt, budisms cilvēkos pastiprina labās īpašības. Pēdējā gājienā man ļoti patika šerpu dzīves filozofija, smaids, miers, kas no viņiem izstaro. Runājot par palīgiem kalnos, protams, var gadīties, ka pašiem jātiek galā, taču mēs sadarbojamies ar vienu Nepālas kompāniju: jo vairāk sadarbojies, jo viņi vairāk rūpējas par tevi, daudzmaz varam justies droši, ka palīgi būs uzticami. Man ļoti patīk Nepālas šerpas, praktiski nemana uztraukumu, asākas darbības. Ar mierīgu smaidu iziet no kritiskām situācijām.

Pagājušajā gadā jums bija slēpju pārgājiens Norvēģijā Hardangervidda — fotogrāfijās izskatās, ka ar piedzīvojumiem.

Nav tā, ka es tikai kāpju kalnos. Kalni man ir lieli svētki reizi vai divas gadā, bet arī ikdienas dzīve jāpadara interesantāka. Tāds bija nedēļu garš pārgājiens ar slēpēm pa Hardangervidda kalnu plato. Ar kārtīgiem piedzīvojumiem: uznāca vētra, mums vajadzēja no tās paslēpties, pārlaist to sniega alā. 

Vēl es braucu ar kajakiem. Visos gadalaikos, bet pārsvarā ziemā vai vēsākos gadalaikos. Mums ar dakteri Aināru Zariņu ir tradīcija sagaidīt pirmo janvāri, laižoties pa upi ar kajakiem. Vai ejam purvā un paliekam pa nakti vientuļākajā vietā Latvijā. 

Vai esat skaitījis, cik virsotnes sasniegtas?

Virsotnes neskaitu, jo tās var būt dažādas — vari uzkāpt Gaiziņā, arī tā ir virsotne. Katram savs Everests. Ir cilvēki, kas dara citas skaistas lietas, un varam priecāties, ka cilvēkiem ir mērķi. Man nav mērķis uzkāpt maksimāli augstāk vai grūtāk. Man svarīgākais ir gūt prieku no tā, ko daru. Zinu savas sasniegtās spilgtākās virsotnes, skaitu vulkānu virsotnes. Tas man lielais mūža projekts.

Vulkānu programma?

Milzīgu gandarījumu dod izārstēto sportistu panākumi. Kopā ar Eiropas čempionu pludmales volejbolā Mārtiņu Pļaviņu Milzīgu gandarījumu dod izārstēto sportistu panākumi. Kopā ar Eiropas čempionu pludmales volejbolā Mārtiņu Pļaviņu
Milzīgu gandarījumu dod izārstēto sportistu panākumi. Kopā ar Eiropas čempionu pludmales volejbolā Mārtiņu Pļaviņu

Mans mērķis ir uzkāpt visu kontinentu augstākajos vulkānos. Nesteidzīgi eju uz šo mērķi. Esmu uzkāpis Āzijas, Eiropas, Āfrikas un Ziemeļamerikas augstākajos vulkānos. Pirms diviem gadiem uzkāpu Orizaba (5636 m), kas ir Ziemeļamerikas augstākais vulkāns. Palikuši vēl trīs. Septembrī brauksim uz Papua Jaungvineju — uz Giluves vulkānu (4367 m). Viss jau sagatavots. Kalns nav pārāk augsts, nav arī tehnisks, grūtības vairāk saistās ar to, ka šis kalns ir dziļi Papua Jaungvinejas salas vidienē, džungļos, kur sarežģīti nokļūt. Tas būs izaicinājums loģistikai, jo tur maz attīstīta civilizācija un infrastruktūra. Par vietējiem papuasiem arī dzirdēts viss kaut kas, redzēs, kā mums ies. Apmeklēsim arī festivālu, kur viņi reizi gadā satiekas, vicinās ar šķēpiem. (Smejas.

Pēc Giluves kalna manā vulkānu programmā paliks divi grūtākie vulkāni: augstākais vulkāns pasaulē Ojos del Salado (6879 m), kas atrodas starp Argentīnu un Čīli. Vienreiz esam tur kāpuši, bet toreiz ļoti sabojājās laikapstākļi no Argentīnas puses, neuzkāpām. Kaut kādā brīdī būs jāsaplāno — jābrauc kāpt no Čīles puses. Un tad būs atlicis vēl pēdējais — Antarktīdā, arī tur ir sarežģīta loģistika, kā nokļūt. 

“Bailes ir instinkts, tas ir normāli, bailēm jābūt, lai izdzīvotu,” raksta Kristaps Liepiņš. Kā tiekat galā ar savām bailēm? 

Es nesauktu tās par bailēm, bet pārdomām — kā visu darīt pareizākajā veidā, lai kāpiens noritētu veiksmīgi. Dažreiz tas robežojas ar bažām. Tās mobilizē, liek koncentrēties. Skaties uz kalnu, redzi visu, kas var notikt, nojaut, zini, domā, ko darīsi tajā vai citā situācijā. Nedaudz urda nemiers. Taču visu laiku notiek darbošanās: vai esi visu paņēmis, vai ekipējums kārtībā, parasti kaut kas nav, mēģini labot, centies atrisināt situācijas. Kalnos visu nevar paredzēt, notiek improvizācija. Uznāk nelaiks, liels aukstums. Ir bijis tā, ka mani cimdi nav pietiekami silti un esmu vilcis rokās siltās dūnu zeķes, lai naktī, kad ej uz virsotni, nenosalst pirksti. 

Atceros, kā pērnā gada kāpienā Nepālā ejam un mūsu šerpa monotoni skaita lūgšanas. Kāpjam, un viņš jau kādas desmit minūtes lūdzas. Domāju: kaut kas nav kārtībā, tik ilgi lūdzas.

Paliek aizdomīgi — vai tomēr nav pa ilgu? (Smejas.) Ejam — uz takas plāksnītes ar cilvēku vārdiem, kas aizgājuši bojā. Tas neuzmundrina. Un šerpa turpina skaitīt lūgšanas.

Taču tajā brīdī, kad jākāpj pa stāvo nogāzi, kad jebkurā brīdī vari izslīdēt, tad man nav bail. Tad ir maksimāla koncentrācija uz nākamo soli. Pārdomas, kā varēja būt, atnāk, kad viss jau aiz muguras. 

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus jūlija numurā.

FOTO: no Dr. J. Viļuma albuma