Dr. MĀRCIS GEDIŅŠ: Domāt vairākus soļus uz priekšu

Vai piektdienas jūsu darbā ir vismierīgākās dienas?

Kolēģiem par šausmām tās ir vienas no manām aktīvākajām dienām. Bieži vien smagos, sarežģītos pacientus, kuriem pēc tam prognozējami ilgāk būs jāuzturas reanimācijā, operējam tieši piektdienās. Darbs organizēts tā, ka katram ir savas operācijas dienas (tās plānojam), bet nereti uzrodas arī neplānoti pacienti, kam palīdzība nepieciešama steidzami. 

Ar nakts dežūrām ir relatīvi laba situācija, dežurējam no mājām — braucam uz slimnīcu, ja ir izsaukums. Ja plīsušas vēdera aortas aneirismas operācija vai kāds durts, šauts ievainojums, tad profesionālais izaicinājums un adrenalīns sarosās. Bet ir arī situācijas, kad plānveida poliklīnikas kontingents jāskatās divos trijos naktī — tas gan nevienu īsti neiepriecina. Pat ja tā ir tikai divdesmit minūšu operācija.

Mēdz teikt, ka ķirurgam vajag ātro rezultātu, bet, lai noturētu uzmanību lielajās, garajās operācijās, jāpatīk arī pašam procesam. 

Esmu vairāk mērķa cilvēks — man jāredz iznākums, tad esmu gatavs procesu pieciest neatkarīgi no ilguma. Bet cenšos darboties tā, lai arī pats process būtu baudāms. 

Svarīga ir kārtīga sagatavošanās un precīzs operācijas plāns. Daudz strādāju ar sonogrāfu, lai izpētītu visus asinsvadu atslēgelementus: kad viss iemarķēts, darbu varu izdarīt salīdzinoši ātri un bez pārsteigumiem. Galvā tad man jau ir 3D modelis — zinu, ko un kā darīt, kas reizēm ietaupa ne tikai laiku, bet arī mazina nopietnu komplikāciju iespējas.

Esmu izaudzis ar divām māsām un kādu laiku esam dzīvojuši vienā istabā, tāpēc esmu iemācījies abstrahēties no apkārt notiekošā. Operāciju laikā fonā liekam mierīgu mūziku, bet atslēgas momentos es nedzirdu, kas notiek apkārt.

Kāds no mikroķirurgiem teicis, ka grūtākais garajās operācijās ir noturēt ritmu, kad iestājas nogurums. Kurš posms jums šķiet grūtākais operācijas laikā? 

Nogurums mēdz iestāties tad, kad lielāko darbu jau esi izdarījis, kad jāpabeidz operācija, jāsāk šūt ciet. Tikai tad sāc just, ka sāp galva, mugura, gribas ēst un dzert. To arī uzskatu par grūtāko. Tad jānokoncentrējas un operācija jāpabeidz maksimāli labi. Ir arī iespējas uzticēt šo posmu rezidentiem, bet uzskatu, ka tomēr svarīgi būt klāt pašam — ja kādu pēcāk gribēsi vainot, varēsi vainot tikai sevi. 

Kādas īpašības ķirurgs var uztrenēt? 

Manuprāt, visvairāk trenējamā ir pacietība. Es bērnībā noteikti nebiju no tiem, kas var ilgstoši ar kaut ko nodarboties. Ķirurgam ir būtiska spēja vienlaikus iet dziļumā un saprast arī to, kas notiek apkārt: ko dara anesteziologs, kas vispār notiek ar pacientu, jo tas viss iznākumu var ietekmēt diezgan radikāli. 

Un ko nevar uztrenēt?

Veiksmi! Kā teica nu jau bēdīgi slavenais Īlons Masks: ja viņam būtu iespēja izvēlēties kādu superspēju, tad viņš vēlētos veiksmi vienmēr un visur, un es viņam piekrītu. Bet, ja runājam par citām spējām, viss atkarīgs no laika un motivācijas. 

Lēmumu pieņemšanā pats svarīgākais ir iemācīties, kurā brīdī ko un kāpēc darīt. Taču šīs mācības sāls jāizēd pašam. Daudz kas atkarīgs no skolotājiem, kas tajā brīdī blakus. Skaidrs, ka pirmo griezienu veikt nav viegli, apzinoties, kas notiks, ja iebojāsi kādu anatomisko struktūru. Tāpēc, jā, strādājot šajā profesijā, jābūt drosmīgam.

Kas jums padodas vislabāk?

Manuprāt, man diezgan labi padodas vēdera aortas aneirismas operācijas, tās ir sarežģītākās no operācijām, ko veicam. Esmu roku iesitis arī uz kombinētajām onkoloģiskajām, onkovaskulārajām operācijām, kas ir diezgan sarežģītas un ilgas.

Darbs operāciju zālē sasaucas ar vienu no maniem hobijiem — orientēšanos, kur jādomā vairāki soļi uz priekšu. Līdzīgi rīkojos arī ikdienas darbā: domāju ļoti daudzus soļus uz priekšu.

Var arī teikt, ka tas ir mans rokraksts — paredzēt iespējamās nepatikšanas vai grūtos posmus, lai tos iznaviģētu iespējami drošāk un ātrāk. 

Bet kā ar improvizāciju? 

Improvizēt var tad, ja plāns nav realizējies un radušās kādas problēmas: sākusies asiņošana vai kādi saauguma procesi, par kuriem saka — neiegriezīsi, neuzzināsi. Bet panākumu atslēga, ejot pēc plāna, — nerausties, nemaini to desmitreiz! Plānu var mainīt tad, ja tas ir strupceļā. Piemēram, angiogrāfijā redzam asinsvada atlējumu ar kontrastvielu, bet nezinām asinsvada sieniņas stāvokli — tā var būt tāda, ka neviena adata neiet cauri, kā porcelāns, lai gan attēlos izskatījies kā jēdzīgs asinsvads. Tad jādomā, kurā vietā to lauzt. Vai arī situācijā, kad esi uzlicis klemmi un tur atskanējis raksturīgais krakšķis, tad var būt interesanti... Jo labāk pārzini savu darbu, jo labāk vari improvizēt — to es saucu par standartizētu pieeju.

Kāds ir jūsējais pacients Stradiņa slimnīcā? 

Tas visdrīzāk ir smēķētājs vai bijušais smēķētājs, aizvien biežāk tas ir arī diabēta pacients, pacients ar metabolisko sindromu, vidēji lielu virssvaru, mazkustīgs un nav pārāk ieinteresēts savā veselības stāvoklī. Ja viņam sāp kāja, tad viņš negrib, lai viņam tā sāp; ja ir bijis insults, tad viņš negrib vēl vienu insultu, bet vienlaikus viņš grib saglabāt brīvību nelietot medikamentus, turpināt smēķēt. Daži nekautrējas atzīt arī alkoholisko dzērienu patēriņu, bet vienojošākais elements ir smēķēšana.

To rāda arī pasaules pētījumu dati: vissmagākajiem pacientiem, kam ir kāju artēriju problēmas, vismaz septiņdesmit astoņdesmit procentos gadījumu ir arī nopietnas sirds vainagartēriju problēmas. Tās var būt asimptomātiskas, un šie ir tā sauktie pēkšņas nāves pacienti. Tāpēc mums uz viņiem jāskatās kā uz potenciāli ļoti augsta riska pacientiem.

Diemžēl mūsu pacients kļūst aizvien jaunāks. Kad pirms divdesmit gadiem sāku strādāt kā rezidents, ļoti reti pie mums nonāca pacienti četrdesmit piecu vai piecdesmit gadu vecumā, tagad tas ir diezgan bieži. 

Ja mediķu komanda strādājusi vairākas stundas, bet nākamajā dienā šis izoperētais stāv ārā un smēķē — kāda ir jūsu reakcija? Dusmojaties?

Bija brīdis, kad tas ķērās pie sirds, bet tad sapratu, ka tā ir katra brīva izvēle. 

Kā panākat pacientu līdzestību?

Tā jāsāk mācīt jau no bērnudārza vecuma, nevis tad, kad cilvēks saslimis. Veselības mācībai būtu jābūt skolu programmā — tas ļautu valstij ietaupīt ļoti lielu naudu. 

Kad redzu pacientu, jau ir skaidrs: viņam vai nu jāpalūdz, vai jāpasaka stingrāk. Ir arī tādi pacienti vīrieši, kas paši nezina neko un viss ir sievas ziņā. Bieži vien mēs vienus un tos pašus pacientus operējam atkal un atkal. Esam kā santehniķi, kas atjauno asinsvadu caurlaidību, bet slimība progresē, it īpaši, ja saglabājas riska faktori. 

Kas jūs izbrīna savos pacientos?

Sākšu ar slikto — mani pārsteidz spēja ārkārtīgi ilgi tolerēt savu fizisko diskomfortu. Kāja melna, pirksti smird, netīri, nevar paiet un vienalga cilvēks mēnešiem dzīvojis mājās. Izbrīna arī neizpratne par procesa nopietnību un tas, ar kādu vieglumu šie pacienti dažkārt iziet pat no bezcerīgām situācijām. To viņi panāk ar savu dzīves sparu un vēlmi dzīvot.

Ne velti ir joks — ja pacients grib dzīvot, tad medicīna ir bezspēcīga. 

Kuras ir tās operācijas, kas profesionāli jums kā ārstam sagādā vislielāko gandarījumu? 

Tās ir situācijas, kad visas pazīmes rāda, ka rezultāts nebūs pozitīvs, tomēr esam vienojušies, ka ejam riskanto ceļu, un, ja tas izdodas, sajūta ir lieliska. Tas dod gandarījumu, kāpēc mēs šeit esam. Jo naudu jau var pelnīt arī vieglākā veidā. 

Kas ir augstākā pilotāža endovaskulārajā ķirurģijā?

Augstākā pilotāža ir piemeklēt konkrētajam pacientam labāko metodi. Par  metodēm runājot — dažkārt kaut kas ultramoderns tiek veikts tikai darīšanas pēc. Pēc endovaskulārām operācijām pacienti patiesībā dzīvo ilgāk, nekā mums liekas. Nokļūst pie mums pacients ar smagu sirds mazspēju, neko lielu mēs viņam nevaram piedāvāt: ja ir vēdera aortas aneirisma, ieliksim endoprotēzi un varbūt viņš dzīvos divus trīs gadus, bet izrādās, viņš dzīvo gadus desmit, slimība jau progresējusi, protēze vairs nestrādā, un tad mums jātiek galā ar šo situāciju. Tāpēc mūsu izaicinājums ir tikt galā ar slikti funkcionējošām vai nefunkcionējošām endoprotēzēm. 

Einšteinam bija teiciens, ka nevienu problēmu nevar atrisināt tajā intelektuālajā līmenī, kurā tā radusies. Šis ir stāsts par to, ka svarīgi atrast pareizajam pacientam pareizo risinājumu, lai pie tā nav jāatgriežas atkal un atkal. 

Heroiskās operācijas bieži vien sagādā vilšanos, it īpaši onkovaskulārās patoloģijas. Varbūt tur būs recidīvs, varbūt metastāzes, un mēs ar savām darbībām būsim veicinājuši metastāžu izplatību. Tomēr, ja šim cilvēkam dažu mēnešu vietā izdodas uzdāvināt vairākus gadus, tad tas ir pietiekami labs rezultāts.

Jūs strādājat arī vaļējā ķirurģijā? Kādi ir šie gadījumi?

Tā kā gultas dienu izmaksas mums ir salīdzinoši zemas un visi endovaskulārie rīki ir salīdzinoši dārgi, strādājam arī vaļējā ķirurģijā. Endovaskulārā operācija maksā divreiz dārgāk nekā vaļējā, tāpēc skrupulozāk atlasām pacientus. Vaļēja operācija, protams, ir sāpīgāka un smagāka pacientam, bet ilgtermiņa rezultāts dažām šā veida operācijām ir labs, piemēram, nākamā vēdera aortas aneirismas kontrole jāveic pēc pieciem gadiem, bet endovaskulāro operāciju gadījumā datortomogrāfiju taisa pēc mēneša, reizi gadā, ir sekundāras intervences. Pētījumi liecina, ka bieži veiktās datortomogrāfijas veicina onkoloģisku patoloģiju pieaugumu šai pacientu grupai, jo staru deva, ko summāri pacients dabū, ir pietiekami liela. Tāpēc nevaram teikt, ka atvērtā ķirurģija nebūs vajadzīga un varam to aizmirst. 

Šobrīd mums jau gandrīz gadu ir hibrīdzāle, kur mēs bieži vien, īpaši akūtiem pacientiem, kombinējam endovaskulāro un vaļējo ķirurģiju. Un šīs operācijas kļūst aizvien sarežģītākas.

Kāds ir virsārsta uzdevums — kā puzli kopā salikt kolēģu prasmes? 

Virsārsta uzdevums variē no slimnīcas uz slimnīcu. Manā gadījumā tas ir paškoriģējošais mehānisms, pie mums nav tā, ka galvenais demokrāts saka, ko citiem demokrātiem darīt. Mēs visu izdiskutējam un cenšamies atrast piemērotāko risinājumu ar četru acu principu, lai pacientam būtu lielākais ieguvums. 

Esmu tas cilvēks, kas vairāk redz nodaļas kopskatu — vai nav kādas problēmas, sākot ar brūču dzīšanu un beidzot ar medikamentu lietošanu.

Mans uzdevums ir uz to visu skatīties analītiski, salāgot, lai cits citam komandā palīdzam, nevis kādu personīgu īpatnību dēļ traucējam. 

Pats pēc dabas vairāk esat individuālists vai komandas spēlētājs?

Dziļākajā būtībā esmu individuālists, arī mani hobiji ir individuāli, bet domāju, ka esmu arī labs komandas spēlētājs, lai komanda virzītos uz mērķi.