GUNA OZOLA, kardioloģe. “Sīkā, tu nepazudīsi!”

Kā pirms septiņiem gadiem toreizējā NMP un pacientu uzņemšanas nodaļas virsārste Dr. Anita Ābele atzina, ārsts ar internista un kardiologa specialitāti esot ideāla kombinācija. Jo liela daļa pacientu nodaļā nokļūst ar pēkšņiem sirdsdarbības traucējumiem, kad nepieciešama tūlītēja palīdzība. Tad izpaužoties un noderot dakteres Ozolas Rīgas klīnikās gūtais kardioloģes rūdījums. Būtiski — viņa daudz un ātri mācoties.

Kā sākās stāsts par jums un Vidzemes slimnīcu?

Nodaļu pārņēmu no dakteres Ābeles, kad atgriezos darbā pēc jaunākās meitiņas Melānijas piedzimšanas. Esmu pārliecinājusies, ka liktenis mūs īstajā brīdī saved kopā ar īstajiem cilvēkiem. Daži kļūst par labiem kolēģiem, citi — par draugiem. Vai abi vienā personā. Un izrādās, ka tieši viņš ir tas cilvēks, kas prot palīdzēt izrāpties no bedres, uzklausīt, atbalstīt. Tādi draugi ir nepārvērtējama bagātība. 

Bet stāsts sākās ar to, ka reiz kādā pavasarīgā laivu braucienā pa Salacu iepazinos ar Vid­zemes slimnīcas dakteriem. Pēc tam gāju pie Vidzemes slimnīcas valdes priekšsēdētājas [Ingunas] Liepas runāt par darba iespējām. Mani pārsteidza viņas tiešais jautājums: “Kad sākam?” Jā, man bija ārsta diploms un labas teorētiskās zināšanas, bet prakse minimāla. Piekritu strādāt terapijas nodaļā par internistu. 

Mani piestiprināja nodaļas vadītājai [Antai] Bērziņai. Viņa bija ārkārtīgi apzinīga, perfekcioniste. Savukārt es jutos ļoti nepārliecinoši. Slodzē bija, ja nemaldos, sešpadsmit pacienti. Dramatisks sākums. Skatīju pacientus, rakstīju anamnēzes, nozīmēju medikamentus. Un paralēli šķirstīju citu pacientu slimības vēstures, lai nošpikotu, kas izrakstīts līdzīgu simptomu reizēs. Apzinoties savu mazo praktisko pieredzi, gribēju pārliecināties, ka nekaitēju pacientam. Braucot mājās, šķetināju, ko esmu pacientam nozīmējusi, vai rītdien viņš būs vēl dzīvs... Nedrošība saglabājās ilgāku laiku, bet galvenais dzinulis bija iemācīties.

Nejauši iepazinos ar kardioloģi Maiju Keišu. Tieša un atklāta, bet taktiska, sirsnīga un izpalīdzīga. Man vispār patīk savdabīgi cilvēki, jo ar viņiem ir interesanti. Šķita, ka pacienti viņu ciena un respektē par atklātumu un tiešo valodu, nevis lalināšanu. “Tu gribi nomirt? Tad neko nemaini! Gribi dzīvot? Tad dari, ko saku!” Es rīkojos līdzīgi. 

Tā ir rakstura īpatnība vai pārmantota taktika? 

Domāju, ka vairāk mana rakstura īpašība. Nepatīk liekulība. Cik atceros, jau pamatskolā skolotājiem nebija viegli ar mani. Mācījos labi, taču man par visu bija savs viedoklis, ko neslēpu.

Šķiet, ceturtajā klasē skolotāja teica — šis ir buciņš ar radziņiem. Nepatika, ja kaut ko uzspieda. Atceros, mani sūtīja uz mājturības olimpiādi. Teicu, ka neiešu, jo man nepatīk šis priekšmets. Skolotāja stingri pateica, ka jāiet. Aizgāju, taču neko nedarīju, visu laiku nosēdēju. 

Kā varējāt to atļauties? Jums bija ietekmīgi vecāki vai skolotāja mammas draudzene?

Nekā tamlīdzīga! Bijām trīs bērnu ģimene, divi vecāki brāļi, tēvs agri nomira, mamma strādāja par grāmatvedi. Viņa turēja cūkas un govis, kopa dārzu, lai varētu mūs pabarot un apģērbt. Vācām sienu, ravējām bietes, kartupeļus. Tādu mammu, kāda ir manējā, novēlētu visiem. Mamma ir mierīga, skaļāku vārdu nepateiks. Bet tas, ko viņa ir izdarījusi bērnu un mazbērnu labā... Vienreiz gadā, kad nodeva lopus, varēja sapirkt mums drēbes un palaist uz skolu. Ar bračkām turējāmies kopā un bijām pateicīgi par to, kas mums ir. Zinājām, ka mamma jau pulksten četros ceļas, lai apkoptu lopus un pulksten septiņos palaistu mūs uz skolu. Bijām paēduši, bija krējums un sviests, gurķi samarinēti, ievārījumu burkas. 

Es tāda neesmu. Un droši vien arī nebūšu. Vēl tagad ausīs skan ciema tantes: ko tad jūs, ozolēni... jums jau nekā nebūs. Atceros, ka mamma raudāja par šiem vārdiem. Bet kas ir noticis ar ozolēniem? Brāļi ir biznesā, es medicīnā, visi esam labi iztikuši. Tagad tie cilvēki, kas mūs noliedza, atgriežas... pēc palīdzības. Bija negodīgs, mammai sāpīgs gadījums ar zemes gabaliņa atņemšanu. Teicu mammai: “Neraudi. Visam ir savs laiks.”

Pagāja divpadsmit gadi. Vēl mācījos kardioloģiju. Vienā no retajām reizēm, kad dežurēju uzņemšanas nodaļā, ar bīstamiem sirds ritma traucējumiem atveda atgadījumā iesaistīto. Neesmu ļaunatminīga, bet visu atceros. Reanimācijas nodaļā vairs nebija brīvu vietu. Izvēle — pacientu ielieku nodaļā, kur viņu neviens nemonitorēs, vai sēžu klāt. Pajautāju: “Kā mēs rīkosimies — kā tu ar manu mammu pirms divpadsmit gadiem vai tā, kā jādara?” — “Dakter, darīsim tā, kā jādara.” Visu nakti dežurēju pacientam blakus, līdz no rīta viņu pārveda uz Rīgu, kur biju sarunājusi vietu. Pēc nedēļas Rīgā Kardioloģijas centrā pulksten deviņos man sākās dežūra, bet viņam pulksten deviņos un piecās minūtēs — sirds ritma traucējumi. Ja kāds grib iegalvot, ka tā nav karma...

Kāpēc izvēlējāties medicīnu?

Šķiet, mācījos astotajā klasē, kad vectēvs, kurš slimības dēļ bija zaudējis redzi, teica — tu būsi vai nu sporta skolotāja, vai ārste. Sākumā ģenerēju ideju par skolotāju, biju tuvu stāvoša sportam, aktīva. Tad iestājās klikšķis — nekādu lielo artavu nevarēšu dot, ne jau visiem bērniem patīk fizkultūra tā kā man. Izlēmu — kļūšu ārste! 

Studiju laiks bija smags. Agrie rīti, lai no Smiltenes pagūtu astoņos uz darbu Rīgā. Neesmu superapzinīga, bet mamma ieaudzinājusi — mācības ir mācības, darbs ir darbs, jūs nedrīkstat negribēt. Trešajā kursā piedzima Lauriņa. Pagāja desmit mēneši, man vajadzēja atgriezties studijās. Viendien mamma piesēžas blakus gultā. “Tu jau neatgriezīsies medicīnā. Visi runā, ka tu vairs nestudēsi, jo tev tagad ģimenes dzīve.” — “Mammu, es braucu mācīties.” — “Meitiņ, es tev palīdzēšu, cik spēšu.” Tiešām, mamma ar vecomammu audzināja manu Lauru, lai es varētu mācīties. Tur bija arī spīts: tiem, kuri teica, ka no ozolēniem nekas neiznāks, pierādīt, ka iznāks gan! Tas laiks bija traks, traks, traks. Skola, mājas, bez laika miegam. Taču, ja man tagad jautātu, vai darītu vēlreiz tāpat, atbildētu apstiprinoši. 

Pēc sešiem studiju gadiem iestājos internajā medicīnā. Piedzima otrā meita. Renātei bija trīs mēneši, kad uz Valmieru, kur strādāju DEĀK par ārsti eksperti, braucām visas trīs — mamma ar mazulīti sēdēja atpūtas telpā. Kad meitiņa sagribēja ēst, gāju blakus telpā viņu pabarot. 

Divtūkstoš divpadsmitajā gadā pabeidzu internistus. Sajutos piekususi. Rakstu diplomdarbu, kad cita starpā meitiņu tēvs paziņo par šķiršanos, jo viņam esot draudzene. Domāju, ka sabrukšu. Asaras bira, burti uz lapām izplūda. Diplomdarbu pabeidzu naktī, negulējusi aizbraucu uz Rīgu, noliku eksāmenu. 

Un tad izšķīrāmies. Mani atbalstīja mana ģimene — brāļi, bērni, mamma. Uzņēmos visādus papildu darbus, remontēju mammas dzīvokli, lai nogurtu fiziski un nebūtu spēka domāt sāpīgas domas. Mans ego bija iedragāts. Dzīvoju mammai uz kakla ar saviem diviem bērniem. Tad saņēmu piedāvājumu tālākām studijām. Joprojām atminos nokalnīti pie mājām — notupstos pie savām meitenītēm: vai mēs vēl trīs gadus izturēsim? Manu braukāšanu šurpu turpu un nebūšanu kopā? Neatceros, ko sacīja meitas, Lauriņai astoņi un Renim [Renātei] četri. Mamma teica — brauc un mācies! 

Aizbraucu uz pārrunām, kur priekšā profesors Andrejs Ērglis, profesors Gustavs Latkovskis. Biju dzīves sagrauta, pelēkā kleitiņā, baltās kurpītēs, svaru zaudējusi, kauli un āda. Laikam biju pirmā, kura pateica, ka nevēlos palikt Rīgā, jo gribu strādāt laukos un tur palīdzēt cilvēkiem, kuriem nav pa rokai smalkā medicīna. Tiku kardioloģijas budžeta grupā. Un tad sākās nākamais trīs gadu murgs. Bet arī tam periodam esmu pateicīga, jo biju spiesta iemācīties drosmi un zināšanas. 

Pateicība par murgu?

Laiks ar astoņpadsmit dežūrām mēnesī. Vajadzēja nopelnīt naudu, jo biju atbildīga par diviem bērniem. Pusgada laikā spēju sevi pierādīt tā, ka mani paņēma darbā Kardioloģijas centra intensīvās terapijas nodaļā. Mani bija pamanījuši arī Stradiņu uzņemšanas nodaļā, aicināja darbā. Pieņēmu arī viņu piedāvājumu. Rezidenti, kuri tagad gaužas par to un šo, nezina ārsta tapšanas garoziņu. 

Kā tādā slodzē var saglabāt mieru un spēju strādāt?

Reizēm darbs aiz noguruma aizgāja robota līmenī. Rezidentūrā brīžiem sajutos kā vergs. Kad tā gāja uz beigām, nolēmu, ka šī aukla ir jāpārcērt. Rezidents nav vergs, bet palīgs. Tad arī pieņēmu lēmumu pret ātrajiem izturēties ar cieņu. Nebija viegli. Man riebjas meli. Ja atved dzērāju, pasaki, ka nav, kur viņu likt, bet nestāsti par kaut kādām varbūtējām diagnozēm. Rīgā daudz ko iemācījos, [piemēram], sirds stimulatorus likt, kad Valmierā to vēl nedarīja. Bija grūti, mani lauza, bet arī norūdīja. Tracināja doma, ka varētu netikt ārā no bedres un ka daudzi to vien gaida, lai piemestu pagalīti. Kad radās iespēja nopelnīt, Smiltenē iegādājos īpašumu, kurā vajadzēja daudz investēt, lai būtu pa manam prātam.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus jūlija numurā.

Foto: Jānis Līgats un no Dr. G. Ozolas albuma