Hronisks nogurums kļuvis arvien biežāk sastopams mūsdienu dzīvē, jo cilvēki saskaras ar lielāku darba slodzi un mazāk atpūtas. Lai gan izsīkumu bieži pamato ar stresu vai miega trūkumu, pētnieki norāda, ka nepietiekams uzturs var būtiski ietekmēt šo stāvokli.
Disfunkcionāla elpošana un/vai hiperventilācija kardiopulmonālās slodzes testā (CPET) ir būtiski biežāka pacientiem ar mialģisko encefalomielītu / hroniskā noguruma sindromu (ME/CFS) nekā personām bez šī stāvokļa, liecina jauns pētījums.
Aprēķināts, ka B12 vitamīna deficīts prevalē apmēram 2,6—7,5 % cilvēku pasaulē vispārējā populācijā. Vairāki pētījumi uzrādījuši, ka senioriem šī vitamīna deficīts sastopams vēl biežāk, prevalences rādītājiem variējot no 5—14 %. B12 deficīts reti sastopams zīdaiņiem, tomēr to iespējams novērot gadījumos, kad B12 deficīts ir ar krūti barota mazuļa mammai. [4]
Nogurums ir identificēts kā garā Covid galvenais simptoms, tomēr iespējamās ar pandēmiju saistītās ietekmes joprojām ir neskaidras. Šajā pētījumā analizēja kopējā, fiziskā un psihiskā noguruma trajektorijas un ar to saistītos faktorus iepriekš inficētām un neinficētām personām līdz vienam gadam pēc inficēšanās.
Pasaulē līdz šim lielākā pētījuma par hronisku noguruma sindromu sākotnējie rezultāti liecina, ka sievietēm ar mialģisko encefalomielītu/ hronisku noguruma sindromu (ME/CFS) parasti ir vairāk simptomu un blakusparādību nekā vīriešiem. Jau sen ir zināms, ka sievietēm biežāk ir ME/CFS, taču DecodeME pētījums pirmo reizi pierādīja, kā viņu pieredze atšķiras no vīriešu pieredzes.
Gan dažādi miega traucējumi, gan hronisks nogurums ir biežas problēmas medmāsām. Maz zināms par maiņās strādājošo medicīnas māsu miega—nomoda cikla atšķirībām un ietekmi uz darba spējām.
Daļa akūtas Covid–19 infekcijas gadījumu norit viegli vai pat asimptomātiski, īpaši bērnu un pusaudžu vecumā. Smagas slimības gaitas risks pieaug līdz ar pacienta vecumu un blakusslimību spektru. Neskatoties uz saslimstības un mirstības rādītājiem akūtā fāzē, Covid–19 nereti atstāj sekas arī pēc pārslimošanas – līdz pat 80 % pacientu pēc Covid–19 pārslimošanas sūdzas par veselības traucējumiem.
Jau kopš pandēmijas sākuma izteiktas aizdomas, ka SARS–CoV–2 izraisa hroniska noguruma sindromu (ME/CFS). Labi kontrolēts pētījums tagad parādījis, ka pat pēc viegla Covid–19 daļai pacientu attīstīsies simptomi, kas atbilst ME/CFS diagnostikas kritērijiem.
“Jūtos noguris”, “man nav spēka”, “jau no rīta pamostos noguris”, “vakarā pēc darba spēju tikai iekrist gultā” — šādas un līdzīgas sūdzības itin bieži ir iemesls vizītei pie ārsta. Neatkarīgi no vecuma, dzimuma, blakusslimībām, sociālā stāvokļa, nodarbošanās.
Alerģija ir saistīta ar tādiem nespecifiskiem simptomiem kā nogurums un izmainītas izziņas spējas. Pacienti ar alerģiju biežāk cieš arī no miega traucējumiem.
Pētnieki analizēja sešu bieži izplatītu simptomu (sāpes, nogurums, depresija, trauksme, elpošanas grūtības un miega problēmas) izplatību un ietekmi. Tika atklāts, ka gandrīz pusei no pieaugušo pēc 65 gadu vecuma ir divi vai vairāk no šiem simptomiem, bet ārsti bieži nepamana visus šos simptomus, jo pacients runā tikai par vienu simptomu.
Mialģiskais encefalomielīts/hroniskā noguruma sindroms (ME/CFS) ir hroniska, kompleksa slimība: CNS un imūnsistēmas traucējumi, šūnu enerģijas metabolisma un jonu transporta disfunkcija, sirds—asinsvadu sistēmas traucējumi. [8]
Ir pagājuši 22 gadi kopš brīža, kad ANDRIS VIKMANIS saņēma uzaicinājumu izveidot Gaiļezera slimnīcā (tagad RAKUS) Traumatoloģijas un ortopēdijas klīniku. Viņš to godam veic. Šo gadu gaitā iemantojis arī kolēģu autoritāti, kuri viņu uzrunā par šefu.
Malnutrīcija jeb uzturvielu nepietiekamība ir bieža un klīniski nozīmīga problēma pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām (IZS) — Krona slimību un čūlaino kolītu. Aktīvas slimības gadījumā olbaltumu un enerģētiska malnutrīcija sastopama līdz pat 75 % pacientu un ir saistīta ar traucētu gremošanu, uzsūkšanos, samazinātu uztura uzņemšanu, kā arī zāļu un uztura mijiedarbību. Tā būtiski ietekmē slimības gaitu, palielinot infekciju, hospitalizācijas biežumu un pēcoperācijas komplikāciju risku, kā arī kopumā pasliktinot prognozi.
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
Sirds ir metaboliski ļoti aktīvs orgāns. Kardiālas patoloģijas gadījumā aizvien lielāku nozīmi iegūst medikamenti, kas ne tikai ietekmē hemodinamiku, bet ir mērķēti tieši uz miokarda metabolismu (trimetazidīns, ranolazīns, meldonijs), organisma metabolismu ar kardioprotektīvu efektu (SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti, metformīns, statīni), kas ir hemodinamiski neitrāli. Šajā rakstā tiks aplūkoti sirds metabolisma pamati un sniegts ieskats par šo medikamentu darbības mehānismu un indikācijām.
Līdz šim nav bijis pietiekami daudz datu, kas norādītu uz mūsdienu vadlīnijās balstītas medikamentozās terapijas intensificēšanas ilgtermiņa efektiem pacientiem ar sirds mazspēju (SM). Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt saistību starp slimnīcā veiktu vadlīnijās balstītu medikamentozās terapijas intensifikāciju un ilgtermiņa iznākumus pacientiem ar SM, izmantojot datus no QHEART-R (Quality of Heart Failure Care and Outcomes Registry Retrospective Cohort) pētījuma datiem par 2020.-2024.gadu – tas ir daudzcentru hospitalizētu SM pacientu reģistrs Japānā.
