IEVA ZIEDIŅA, nefroloģe: Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt!
Asoc. prof. Ieva Ziediņa labprāt uzstājas un stāsta par nieru veselību plašsaziņas līdzekļos, organizē Nieru veselības nedēļu — viņa ir pārliecināta, ka, izglītojot sabiedrību, var mazināt mītus un stereotipus, kas saistīti ar nieru slimību un nieru transplantāciju. Topošie ārsti viņu sauc par stingru skolotāju, bet tādu, ar kuru droši sākt ceļu medicīnā.
“Nieres transplantācija ir skaista operācija. Iedomājieties! Tev rokā ir niere, tikko atskalota no asinīm. Tīra, pelēcīga. Tu sašuj artēriju, sašuj vēnu, palaid nierītē asinsriti, viņa uzpildās, kļūst sārti rozā. Pēc minūtēm desmit no urīnvada sāk pilēt urīns. Dažreiz tā smuki ar straumīti nāk. Patīkami, ” tā pirms divdesmit gadiem sarunā ar Doctus sacīja Dr. Jānis Bicāns. Kā jūs aprakstītu sava darba īpašos momentus?
Nieru transplantācijā strādāju no divtūkstoš ceturtā gada, bet, atceroties deviņdesmito gadu beigas un divtūkstošo gadu sākumu, man kā jaunai ārstei nieres transplantācija likās mazliet mistiska, ar noslēpumu. Kopš darbojos šajā jomā, nieres transplantācija kļuvusi vairāk publiska, es nebaidos stāstīt, rādām operācijas, taisām kampaņas — tad arī mazāk mītu.
Par skaistajiem, īpašajiem momentiem — man ļoti liels gandarījums redzēt pacientu, kurš ir brīvs no dialīzēm, kuram bija termināla nieru mazspēja, bet tagad funkcionē transplantāts, jādzer tikai medikamenti un jāierodas uz kontroles vizītēm. Pacients ir pilnībā atgriezies dzīvē, normālajā ikdienā. Nieres transplantācijas operācija ir tikai viens etaps, pacientam var būt orgāna atgrūšana, hipertensija, cukura diabēts, pneimonija. Jāprot tikt galā ar visām šīm komplikācijām. Redzēt ilgtermiņā pozitīvu rezultātu ir patīkami.
Cik nieres transplantācijas operāciju Latvijā veikts kopš tūkstoš deviņsimt septiņdesmit trešā gada?
(No atvilktnes izņem kladīti — red.) Divtūkstoš divdesmit trešajā gadā — četrdesmit sešas. Tātad kopā tās ir divtūkstoš divsimt sešpadsmit operācijas.
Jums tāpat kā dakterim Bicānam ir kladīte, kurā ar roku pierakstāt visas veiktās nieru transplantācijas.
Jā, man ir daktera Bicāna zilās kladītes turpinājums.
Pagājušā gada vasarā ziņu virsraksti vēstīja, ka Latvijā veikta simtā nieres transplantācija no dzīva donora, un tā bija viena no pirmajām nieres ziedošanas operācijām, kas veikta laparoskopiski. Kā pasaules fonā izskatāmies šajā jomā?
Diezgan slikti. Tas ir viens no mūsu mantojumiem, ka cilvēki baidās par savu veselību — vai ar mani viss būs kārtībā, ja es otram ziedošu savu nieri? Bet donoru atlases procesā mēs Paula Stradiņa Klīniskajā Universitātes slimnīcā esam ļoti strikti, potenciālajiem donoriem mēs pārbaudām gan sirdi, gan kuņģi, gan plaušas, visas orgānu sistēmas, un tikai tad, ja nav nopietnu risku veselībai, ļaujam ziedot nieri.
Amerikā, piemēram, ir daudz vieglāki atlases kritēriji — ja ir normāls asinsspiediens un nieru rādītāji, ļauj kļūt par nieres donoru. Mūsu aprēķins ir tāds, lai potenciālais nieres donors bez problēmām var nodzīvot līdz astoņdesmit pieciem gadiem (rēķinot uz vidējo dzīvildzi Latvijā).
Pašlaik gatavojam starptautisku publikāciju par to, ka mums ir viens no vecākajiem dzīvajiem nieres donoriem pasaulē — astoņdesmit septiņus gadus vecs tēvs ziedoja nieri savam dēlam.
Arī šādā vecumā, ja pacients atbilst atlases kritērijiem un ja orgānu sistēmas ir labi saglabājušās, iespējams ziedot nieri.
Tas ir unikāls gadījums arī pasaulē?
Jā, kolēģi no ASV divtūkstoš deviņpadsmitajā gadā ir ziņojuši par astoņdesmit četrus gadus vecu dzīvo nieres donoru.
Latvijā nieres gaidīšanas sarakstā ir aptuveni sešdesmit pacientu. Kā runāt ar sabiedrību, lai attieksme kļūtu atbalstošāka un veidotos labāka izpratne par orgānu transplantāciju?
Šobrīd ar slimnīcas valdes atbalstu un Komunikācijas daļu slimnīcas mājaslapā veidojam jaunu sadaļu par orgānu transplantāciju, lai cilvēki būtu informēti, kādi ir atlases kritēriji, kā notiek operācija.
Scandiatransplant kongresā kolēģi stāstīja, ka Nīderlandē, kur apmēram puse no nieru donoriem ir dzīvie donori, medicīnas darbinieki jau no mazām klasītēm skolās stāsta, kas ir orgānu transplantācija. Bērns atnāk mājās, izstāsta, un tā aizsākas saruna ģimenē. Ja sabiedrībā regulāri runājam par orgānu transplantāciju, tad veidojas viedoklis.
Arī presei jāpievērš uzmanība, kā un cik korekti pasniedz informāciju. Ja sāk ar skaļu virsrakstu un stāstiņu (lai piesaistītu uzmanību) ievadā, ka vannā atrasts puisis ar izņemtu nieri, tad izskaidrojošo stāsta turpinājumu, ka nekas tāds Latvijā nav iespējams, daļa nemaz neizlasa.
Orgānu transplantācija saistīta ar ētiskām dilemmām. Viena no tām — vai senioram vērts sākt dialīzi, varbūt cieņpilni lai pavada laiku ar tuviniekiem mājās?
Mans stingrais uzskats: man ir jāsniedz informācija, bet lēmums jāpieņem pacientam un viņa tuviniekiem, jo visas rūpes gulsies uz viņu pleciem, ne jau uz ārstu. Medicīniski varam nodrošināt visu ko, bet pacientam un viņa ģimenei ar to būs jāsadzīvo. Mēs dažreiz studentiem testā iekļaujam šādu jautājumu: kurš pieņem lēmumu par hroniskas dialīzes sākšanu senioram? Pacients, pacienta dzīvesbiedrs, ārsts, māsa? Kuras ir divas pareizās atbildes? Pareizā atbilde ir pacients un viņa tuvinieki.
Esat stāstījusi, ka medicīna jums zināmā mērā bija emociju diktēta. Vai bija vēl kāda izvēle, ko apsvērāt?
Mamma smagi slimoja, un es kā bērns gribēju viņai palīdzēt. Jau vidusskolas laikā strādāju Stradiņa slimnīcā, mazgāju grīdas. Taču par profesijas izvēli man bija dilemma. Es labi mācījos, gāju medicīnas sagatavošanās kursos, bet prātā bija arī otra doma — par jurisprudenci. Atceros, ka sēdēju ar tēvu viņa darba kabinetā un mēs par to runājām. Viņš teica: domā, kā tu gribi palīdzēt cilvēkiem. To var darīt dažādos veidos. Un es izdomāju, ka jurisprudencē (negribu apvainot nevienu juristu) vide ir skarbāka, tur ir lielāks haizivju bars. Bet varbūt tas ir tikai mans stereotips.
Jā, mammas slimības iespaidā es gribēju izvēlēties reimatoloģiju. Mamma daudz ārstējās Stradiņa slimnīcas Reimatoloģijas nodaļā, un, kad studēju, daktere Anna Raibarte, kas vadīja šo nodaļu, mani uzaicināja tur volontēt. No viņas daudz esmu mācījusies tieši attieksmē pret slimniekiem.
Par internistiem saka: viņi ir vairāk procesa cilvēki. Kā ir ar jums?
Nē, neesmu procesa cilvēks, esmu no ātrajiem. Ja daru, tad daru ātri. Nefroloģija ar dialīžu procedūrām un nieru transplantoloģiju ir diezgan invazīva, tomēr nefroloģijā ir arī jāpadomā, protams, par elektrolītiem, ir daudzas smalkas lietas un mīklas, ko risināt. Manuprāt, nefroloģijā ir labs balanss starp procesu un ātro mērķi, rezultātu.
Kā nonācāt nefroloģijā, ja gribējāt izvēlēties reimatoloģiju?
Mani uzrunāja profesors Aivars Pētersons, sacīdams, ka nefroloģija tuva reimatoloģijai, tie paši vaskulīti vien ir. Nešaubījos, jo tajā gadā, kad man bija jāstājas rezidentūrā, reimatoloģijā nebija vietu.
Pastāstiet par saviem skolotājiem — kā tie jūs ietekmējuši?
Kad sāku strādāt Nefroloģijas nodaļā, te valdīja latvisks gars — profesors Ilmārs Lazovskis mudināja vienmēr pareizi latviski izteikties, nelietot rusicismus. Ļoti patīk, ka profesors Aivars Pētersons turpina uzturēt šo latvisko tradīciju. No divtūkstoš ceturtā līdz divtūkstoš deviņpadsmitajam gadam strādāju Latvijas Transplantācijas centrā, tad pēc reorganizācijas atgriezos Nefroloģijas centrā. Latvijas Transplantācijas centrā visus tos gadus mans praktiskais skolotājs bija dakteris Jānis Bicāns. Viņš mācīja: kad ir nieru transplantācijas operācijas, savas lietas noliekam malā, visi koncentrējamies uz transplantāciju. Viņš bija ļoti atbalstošs un sirsnīgs. Savukārt profesors Rafails Rozentāls bija ļoti uz zinātni centrēts vadītājs. Man paveicās, ka man bija divi šādi vadītāji — no viņiem iemācījos zinātni savienot ar praksi.
Kā docētāja esmu vienu lietu pārņēmusi no profesora Jāņa Raibarta. Viņš man studiju laikā mācīja kardioloģiju un bija no tiem stingrajiem pasniedzējiem, kas ik rītu lika rakstīt kontroldarbu par uzdoto tēmu.
Mēs jau zinājām — izņēmumu nebūs, jāmācās. Un kardioloģija tiešam ir grūta! Un tagad arī manējie studenti zina: katru rītu būs kontroldarbs. Bet tad, kad beidzies nefroloģijas cikls, ir eksāmens, studenti rakstījuši, ka ir pateicīgi, jo visu zina, kaut tajos rītos, kad bija jāraksta kontroldarbi, tas, protams, nepatika.
Kādas vēl ir jūsu metodes — kā mācīt, lai paliek atmiņā?
Strādājot universitātē, jutu, ka man trūkst zināšanu, kā to darīt, jo esmu ārste, nevis pedagoģe. Pieaugušo izglītošana jeb andragoģija ir vesela zinātne. Kovida pandēmijas laikā pieteicos kursos Training to Teach in Medicine Hārvarda universitātes Medicīnas skolā (Harvard Medical School) — mācījos gadu. Mums bija gan semināri, gan daudz ierakstītu lekciju jānoklausās un tiešsaistē jānokārto testi, gan darbi jāiesniedz attālināti. Kad kovida pandēmija gāja uz beigām, ļoti cerēju, ka varēšu aizbraukt uz Hārvardu uz izlaidumu, bet nekā — tas notika Zoom platformā pēc Latvijas laika nakts vidū. (Smejas.) Tagad man ir zināšanu bāze, kā to darīt — modernā mācību metode ir ar klīnisko gadījumu aprakstiem. Tādi pašlaik ir sagatavoti nefroloģijā. Divtūkstoš divdesmit trešā gada jūnijā aizbraucu uz Harvard Medical School Postgraduate Alumni Summit, kas notika klātienē, tad arī satiku savus kursabiedrus, ko biju redzējusi tikai datora ekrānā, un atkal trīs dienas kopā mācījāmies, papildinājām zināšanas.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada februāra numurā