PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Latvietības saliņa Martinrodā. Internista pieredze Vācijā

D. Ričika
Latvietības saliņa  Martinrodā. Internista pieredze Vācijā
Mūsu tikšanās notika pērnvasar Rīgas pilsētas svētkos. Dr. RAULS VAITKA, bijušais Kuldīgas slimnīcas Terapijas nodaļas vadītājs, ar sievu Aismu divas nedēļas ciemojās pie saviem mīļajiem Latvijā. Sēžam Vecrīgā āra kafejnīciņā un tērzējam. Virs galvas lidmašīnu rūkoņa - notiek avio demonstrējumi. Rauls ar Aismu bilst, ka lielāks patriotisms pārņem, svētku programmu lūkojot pie televizora ekrāna Vācijā. Omulīgi, smaidīgi, pašapzinīgi, daudz joko, ne vēsts no tām rūpēm balsī, kas izskanēja, kad Raulu intervēju pirms trim gadiem. Toreiz viņš stāstīja, ka valsts ģimeni (viņu - ārstu un sievu - skolotāju) nolikusi zem sitiena, vairs nevarot "pacelt bērnu izglītību". Tagad ar lepnumu teic: viņa prakse Martinrodā nosvinējusi divu gadu jubileju. Un Latviju viņi nav aizmirsuši - viņu mājas Vācijā ir kā maza Latvijas saliņa.

Rauls VAITKA ar savu komandu: medicīnas māsu Birgitu (no kreisās) un sievu Aismu, kas pilda administratores pienākumus un palīdz tur, kur praksē pietrūkst darba roku. Rauls VAITKA ar savu komandu: medicīnas māsu Birgitu (no kreisās) un sievu Aismu, kas pilda administratores pienākumus un palīdz tur, kur praksē pietrūkst darba roku.
Rauls VAITKA ar savu komandu: medicīnas māsu Birgitu (no kreisās) un sievu Aismu, kas pilda administratores pienākumus un palīdz tur, kur praksē pietrūkst darba roku.
"Cenšos no darba paspēt uz "Panorāmu" - mājās ir Latvijas televīzijas programmas, skatāmies kino latviešu valodā, sazināmies ar draugiem ar skaipa un elektroniskā pasta starpniecību," stāsta Rauls. "Arī tradīcijas cenšamies nezaudēt. Jāņos iekūrām ugunskuru, Aisma ar meitu Lindu pina vainagus, sēja Jāņu sieru." Aisma, gardi smejot, piebalso: pirmo reizi mūžā sējusi Jāņu sieru. Ar ķimenēm, no vācu produktiem. Vāciešiem garšojis.

Rauls ar Aismu izlēmuši uz Vācijas mājām aizvest arī Latvijas karogu, ko svētkos ielikt mastā līdzās Vācijas karogam...

Krīzes belzieni

"No vienas puses, svešumā dzīvot nav viegli. Ja pirms pieciem gadiem kāds būtu teicis, ka brauksim prom, neticētu. Bet, no otras puses, sāpe bija ļoti liela. Pirmajā septembrī dziedi himnu - "latvju meitas zied" - un saproti, ka reālajā situācijā dzīve neiet uz augšu," domīga ir Aisma. "Pirmais sitiens bija, kad sievai arodskolā nogrieza algu - par septiņdesmit procentiem. Sieva galīgi sašļuka. Teica: brauks uz Angliju lasīt sēnes," papildina Rauls.

2009. gadā situācija kļuva nestabila arī slimnīcās - nodaļas tika slēgtas, darba apjoms samazināts, slimnīcas pārprofilētas... Tā gada augustā ārstiem "nogrieza" algas. Arī Kuldīgas slimnīcā Raula Vaitkas glīti sakārtoto Terapijas nodaļu un nokomplektēto komandu skāra pārmaiņas. Pusi nodaļas vajadzēja aizvērt, gultas tika sastumtas kā lielā "kolhozā", māsiņas atlaistas, bija jādomā, ko par atvēlēto finansējumu ārstēt un ko ne.

"Kad ārstiem nogrieza algas, Rauls bija paņēmis maksimāli daudz darba, lai kaut ko var sapelnīt. Viņš jau no slimnīcas gandrīz ārā nenāca. Jokoju, ka pie sienas pielikšu viņa foto, lai zinu, vai pareizais cilvēks nāk mājās," atceras Aisma.

Rauls Vaitka medicīnā nostrādājis vairāk nekā 20 gadu. Uzreiz pēc Medicīnas institūta beigšanas daktere Dz. Šube, Kuldīgas slimnīcas galvenā ārste, viņu pierunājusi: tiek būvēta jauna, moderna slimnīca, būs pat helikoptera nosēšanās laukums uz jumta. Nāc, būs arī dzīvoklis! Pagājis gads, slimnīca vēl būvējās, arī no dzīvokļa ne vēsts. Braucis kopā ar tēvu uz Rīgu - tēvs uz Iekšlietu ministriju, Rauls - Veselības ministriju, prasījuši, lai pārceļ uz citu darbavietu, jo pieci cilvēki mitinājušies divās istabiņās. Tēvs pirmais dabūjis darbu Jūrmalā, atstājis dzīvokli Raulam ar ģimeni.

Padomju laikos Rauls strādājis kara komisariātā par ārstu ekspertu, vienpadsmit gadu nokalpojis arī farmācijas industrijā - kā Berlin Chemie un Astra Zeneca pārstāvis, paralēli turpinot dežurēt slimnīcā. Pēdējos četrus gadus viņa darbavieta bija Kuldīgas slimnīcā. "Noguru, skriedams pa pasauli ar zālēm. Protams, ieguvu citu pieredzi, biznesīgu skatu uz dzīvi. Bet nebija gandarījuma. Tādu gandarījumu, ko sniedz izārstēts cilvēks, var dot tikai medicīna. Un, kad visu dienu esi slimnīcā, kad dežurē naktīs, par naudu daudz nedomā. Par to sāc aizdomāties, kad saproti - mājās meita skolniece, dēls students, bet, saliekot ģimenes budžetu kopā, kaut kā nesanāk... Tad jāpieņem lēmums. Ne jau sevis, vairāk bērnu dēļ."

Pirms trim gadiem Rauls sameklēja darbā iekārtošanas firmu un ar diviem vīriem no Erfurtes aizbrauca un apskatīja vairākas potenciālās prakses vietas Vācijā.

Smukākā prakse Tīringenē un divdesmit zaudēti kilogrami

"Kāpēc acīs iekrita Martinroda? Pirmām kārtām daba. Ja brauc no Erfurtes, tad visapkārt plešas Tīringenes mežs - zaļā sirds, tālāk uz leju aiz Ilmenau, aiz otrā kalna, mēs arī dzīvojam. Feini!" smaida Rauls. Martinroda, kurā mīt 900 iedzīvotāju, atrodas pusstundas braucienā no Erfurtes, Ilmenau priekšpilsētā.

Jaunās dzīves sākums Vācijā gan nebija gluds kā autostrāde. Raula noskatīto prakses vietu, kamēr viņš bija Latvijā un mācījās vācu valodu, aizņēmusi cita dakterīte. Taču birģermeistars uzstājis: prom nelaidīsim, agrāk mums bija septiņi ārsti, visiem darba pietika, tagad ir tikai četri, vajag piekto. Taisi praksi Martinrodā! Tur dakterim Rešeram, kurš gāja pensijā un kura praksi Rauls iesākumā gribēja pārņemt, bija otra prakses vieta ar pacientu konsultācijām divreiz nedēļā. Raulam piedāvāja praksi atvērt miestiņa centrā, vecā veikala vietā. Un vēl ekstra - auto stāvlaukums, kas mēdz būt ļoti reti! "Visu smuki izremontējām, pašvaldība ļoti nāca pretī. Kredītu dabūjām uz smieklīgiem procentiem. Cik tev, dakter, vajag - astoņdesmit tūkstošus? - man vaicāja. Rēķināju, ka varētu pietikt. Prasa, kas man ir ķīlai. Viens dzīvoklītis Kuldīgā. Iedeva, sakot: zinām, nopelnīsiet! 184 kvadrātmetros tagad ir trīs pieņemšanas telpas, uzgaidāmā zāle un palīgtelpas, pie prakses ir arī uzbrauktuve invalīdiem. Prakses izmaksas - 5 eiro kvadrātmetrā, plus 150 eiro par auto stāvvietas īri, plus elektrības, ūdens rēķins, kopā sanāk 1500 eiro mēnesī," pragmatiski uzskaita Rauls. "Cilvēki nāk un saka - mums esot smukākā prakse Tīringenē. Es jokoju - gandrīz visā Vācijā. Praksi remontējot, telpās izmantojām Latvijas sarkano krāsu."

Ja ir vēlme Vācijā atvērt privātpraksi, noteikti jārēķinās, ka atzīstamā līmenī (B2 līmenī) būs jānopulē vācu valodas prasme. Rauls gardi nosmej un pavelk sievu uz zoba: "Tevi pieņēmu ar A2 prasmēm." Raulam bija iemaņas no skolas laikiem, taču pirms darba sākšanas valodu intensīvi mācījies trīs mēnešus. Sapratis - vienalga par maz. Kad braucis iesniegt dokumentus Vācijas ārstu savienībā, vairākos līmeņos bija jāiziet dažādas pārbaudes. "Tajā laikā pazaudēju divdesmit kilogramus," smejas Rauls. Pirmajā reizē vācu valodas eksāmenā pateikts, ka viņš varētu strādāt slimnīcā, kur blakus būtu kolēģi, taču patstāvīgā darbā ar tādām vācu valodas zināšanām atļauju saņemt viņš nevar. Raulam tika dots vēl viens mēnesis laika. "Pa dienu braucu uz Erfurti, kur kādā medicīnas centrā stažējos, trenēju ārsta prasmes, bet vakaros mācījos vācu valodu pie privātskolotāja augstskolā. Intensīvi. Tad kārtoju eksāmenu otro reizi. Ja to nenokārtotu, būtu jāpako koferis un jābrauc prom - uz citu valsti."

Rauls ar ģimeni dzīvo piecistabu dzīvoklī ar nelielu dārza pleķīti piecu minūšu gājienā no prakses. "Birģermeistars no Mēbeļu kameras mums nopirka visas mēbeles. Latvijā šogad esam bijuši jau trīs reizes. Vecāki saka, ka esam tālu prom. Bet cik tad bieži mēs viņus varētu atļauties apciemot, ja strādātu un pelnītu Latvijā?! Daudzus mūsu gadagājuma cilvēkus pārņem izmisums, redzot, ka vecāki kļūst arvien nespēcīgāki, bet, strādājot Latvijā, nespēj palīdzēt..."

Pat simts pacientu dienā

"Tā ir tiesa, vācieši strādā ļoti daudz. Atnāku no darba un nevaru pār lūpu pārspļaut. Ir dienas, kad no rīta sāku darbu septiņos un tikai pusdesmitos vakarā pabeidzu. Bez pārtraukuma," atzīst Rauls. "Manā praksē ik dienu ienāk 50-100 cilvēku. Kāds pēc receptes, kādam vajag analīzes, kādam sliktumi uznākuši vai par kaimiņu jāpastāsta. Un vācieši ir ļoti punktuāli: ja dakteris pateica, ka pēc sešām nedēļām jāienāk asinsspiedienu izmērīt, tad arī nāk. Kādā konferencē vācu kolēģītei ziemā stāstīju, ka man atnāca 104 cilvēki. Viņa: ai, tas jau vēl nekas, man šodien bija 147 pacienti!"

Raulam dienas plānotājā katra diena aizrakstīta ar pacientu vizītēm ik pa 15-20 minūtēm, vēl pa vidu starp katru pieņemšanu - pa diviem trim cilvēkiem. Un, ja ienāk cilvēks praksē pēc darba laika, viņš nekad nesaka: klau, darba laiks cauri. "Ja taisi privāto "kantori", tad vienmēr jābūt pieejamam. Ja būs pacienti, būs nauda."

Sākumā nelielas bažas bijušas - vai pacienti nāks. Lai arī avīzēs rakstīja par lettische Arzt, Rauls Vaitka vāciešiem bijis krievu dakteris. Taču bažas izrādījušās veltas. "Atnāk pie manis pacients un stāsta, kā vidusskolā mācījies krievu valodu. Saku: es arī vidusskolā mācījos krievu valodu. Skatās uz mani lielām acīm!" smejas Rauls. "Satiku krieviņus no tālās Krievzemes, viņi teica: neuztraucies, vāciešiem vajag ārstus. Un par labu dakteri reklāma aizies no mutes mutē." Aisma uzslavē vīru kā gudru diplomātu. "Kad pēc trim mēnešiem dzirdēju Raulu jokojamies ar tantītēm, nodomāju - viss kārtībā."

Rauls spriež: lai prakse izdzīvotu, vajadzīgs vismaz tūkstotis pierakstīto pacientu. Martinrodā ir 900 iedzīvotāju, bet Raula Vaitkas praksē - 2780 pacientu. Brauc no tuvējās apkārtnes, blakus ciemiem, pilsētām. "Es nedomāju, kā iepatikties cilvēkiem, maz interesējos, kā strādā vācu kolēģi, strādāju tā, kā protu un uzskatu par pareizu. Un šķiet, ka daru pareizi, - vāciešiem patīk."

Raula Vaitkas komandā ir lieliska, pieredzējusi medicīnas māsa Birgita ar 20 gadu darba stāžu, izvēlēta konkursa kārtībā (pieteikušās astoņas!), un sieva Aisma, kas pilda administratores pienākumus un palīdz tur, kur pietrūkst darba roku: mēra, sver, kārto kartotēku, pagatavo kafiju Raulam un māsiņai Birgitai, kad abi vairs nejaudā pacelt acis no darbiem. "Saka - vīrs ar sievu nevarot būt kopā biznesā. Man gan ļoti patīk. Ja kaut ko negribu darīt, varu izlikties, ka nesaprotu vācu valodu," joko Aisma.

"Latvijā ārsti čīkst, ka maz palīgu, lai paveiktu lielo darba apjomu, negrib strādāt vairāk par astoņām stundām... Viss ir vienkārši: ārsti nečīkstēs tad, kad būs materiāli motivēti strādāt. Ja ārsts saņem kapitācijas naudu, viņš ir ieinteresēts, lai pie viņa atnāk mazāk pacientu. Vācijā ir otrādi - ja pie ārsta nāk cilvēks, ir nauda, nenāk - nav naudas. "Ielasu" pacienta karti, uzreiz saņemu zināmu skaitu punktu un naudu. Par katru manipulāciju ir savs cenrādis. Tā strādāt ir ļoti vienkārši, efektīvi un motivējoši. Ir dienas, kad tās beigās savā kontā esmu ieskaitījis tūkstoti eiro. Kaut gan daudz vācu ārstu brauc uz citām zemēm, jo pašiem nepatīk par katru procedūru rēķināt - 5 eiro, 3 eiro, 20 eiro un tad katru mēnesi pusi nopelnītā samaksāt dažādām biedrībām, algās personālam."

Darba dienas Raulam izvēršas garas, taču divas dienas nedēļā (trešdiena un piektdiena) oficiāli visiem ārstiem Tīringenē ir īsās dienas, šajās dienās ārsti strādā līdz pulksten 12 un tad velta laiku dažādiem izglītojošiem semināriem, lekcijām. Mājas vizītes Rauls sakārtojis tā, ka pie pacientiem dodas reizi nedēļā, ja situācija neatliekama - divas reizes nedēļā.

Saknes Vācijā neielaižam

"Protams, pensijā atgriežamies Latvijā! Es aizveru praksi, sakrāmēju visas mēbeles, aparatūru furgonā un braucam mājās," bez domāšanas apstiprina Rauls.

Par mājām viņi sauc Latviju, taču pēdējā pusgadā, atgriežoties Vācijā no ceļojumiem Itālijā vai Anglijā, pieķēruši sevi sakām: brauksim mājās! Rauls atsakās prognozēt, vai pusaugu meita paliks Vācijā. Laiks rādīs. "Viņai labi valodas padodas. Aizbraucām uz Frankfurti, rādu: re, valodu augstskola, gribi te mācīties? Vācijā augstskolas ir valsts apmaksātas, diploms labi kotējas." Rauls un Aisma ar vecāku lepnumu stāsta, ka meita, pabeidzot septīto klasi, dabūja liecību, kas ir labāka nekā dažam labam vācietim. Rauls: "Ziemā bija smieklīgs gadījums. Meitai krievu valodā bija uzdots dzejolis. Stāvam ar sīko laukā, es viņai skaidroju, ko dzejolī nozīmē krievu vārdi. Bet skaidroju šo vārdu nozīmi viņai vācu valodā. Forši!"

Rauls gan teic, ka jāuzmanās, lai mazajā miestiņā neiesūnotu. "Tādēļ piektdienā pabeidzam darbus un švikt - prom! "Vazājamies" riņķī. Aizbraucam uz ūdensparku, uz Karlsrūi vai citu skaistu vietu, pasēžam krodziņā. Mums ir ļoti skaisti kalni, meži. Mežā ieej - baravikas, sviesta bekas, apšu bekas, gailenes, ogas. Jūties kā Latvijā. Briestam riteņošanai. Mums ir slēpošanas trases. No mājām 20 minūšu braucienā ir Oberhofa un biatlona trase. Jau izmēģināju, līdz šaušanai gan netiku."

Aisma piebilst, ka nebaidās "lauzt" vāciešus un parādīt, kā lietas notiek pie latviešiem. "Ja esat uzaicināts pie vāciešiem ciemos trijos, ziniet - būs tikai kūka un kafija, neviens jūs necienās ar salātiem vai zupu. Sākumā mēs toleranti skatījāmies, kā viņi uzņem viesus. Bet tagad viesus pie sevis mājās uzņemam tā, kā to dara Latvijā. Kad pasniegta un notiesāta kūka, tas nozīmē - laiks doties mājās."

Abi nopūšas: bēdīgi tomēr, ka ar savu darbu nevar celt Latviju. Aisma: "Cilvēki aizbrauc, jo ir obidno. Nevajag jau algas milzīgas, bet ļaujiet cilvēkiem dzīvot - lai cilvēks, nomaksājis rēķinu par dzīvokli un paēdis, var nopirkt grāmatu, aiziet uz teātri un bērnam dzimšanas dienā kūku nopirkt."

Vēl Vaitku ģimene spriež, ka Latvijā kaut kas greizi ir ar vērtību izpratni. "Uz Ziemassvētkiem pacienti atnes šokolādi un kafiju. Vai pašceptus cepumus, ietītus salvetītē vai uzliktus uz šķīvīša. Prasu māsiņai: kā jūs uz to skatāties, tas taču ir kukulis! Māsiņa Birgita vaicā: kas tas tāds?! Tas taču ir brīnišķīgi, ka svētkos pacients dakterim kaut ko atnes! Protams, korupcija ir sodāma, taču par ārsta darbu pacientam ir tiesības pateikt paldies. Ne tikai ar cenrādī noteikto summu, bet arī tā silti, no sirds. Latvijā kaut ko esam sajaukuši, pārpratuši. Mēs sakām: labs cilvēks - tā nav profesija. Tā ir mūsu lielākā kļūda. Vispirms ir labs cilvēks, tikai tad ir profesija."

Foto: no personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013. gada janvāra numurā