OLAFS LIBERMANIS, MĀRTIŅŠ MALZUBRIS — pie operāciju galda Kijivā
Kā jums klājas? Esat palaiduši mikroķirurģiju slimnīcā, kurā iepriekš tās nebija?
Olafs Libermanis: Super mums iet. Mums diena ir kā zemūdenē, ārā praktiski neejam, cirkulējam pa slimnīcas diviem stāviem. Pirmajā stāvā mums ir operāciju zāle, otrajā — traumatoloģijas ortopēdijas nodaļa.
Mārtiņš Malzubris: Un ik pa brīdim aizbraucam uz kādu citu slimnīcu.
Olafs Libermanis: Kad braucam uz citu slimnīcu, mūs pavada bruņota apsardze.
Un dzīvojat slimnīcā?
Olafs Libermanis: Jā, esam vienā divvietīgā palātā ar Mārtiņu. Ļoti normāli. Mums pamatā ir viena liela operācija dienā. Vairāk nevar izdarīt, vakaros ap septiņiem izslēdz gaismu.
Mārtiņš Malzubris: Jārēķinās, ka šeit nav kā Latvijā, kur aizejam uz operāciju zāli un māsas, anesteziologi, rezidenti visu jau sagatavojuši. Šeit gandrīz stunda aiziet, darot to, ko mājās nedarām: izlasīt vajadzīgos instrumentus, pastāstīt, ko un kā vajag. Vietējiem operācijas, ko veicam, ir jaunums.
Kas bez jums abiem ir jūsu komandā?
Olafs Libermanis: Sadarbības klīnikā ir viens jauns, talantīgs, ļoti patīkams, ļoti uzcītīgs ķirurgs. Un šajā klīnikā, kas ir mūsu pamatbāze, mums ir divas māsas, ko trenējam, anesteziologi mainās, un vēl ir viens traumatologs ortopēds, kas interesējas, ko mēs darām. To varētu saukt par komandas izveides sākumu.
Kāds ir traumu spektrs?
Olafs Libermanis: Mums ir tericiārā aprūpe. Pie mums pacienti nonāk tad, kad viņiem jau ir uzlikti ārējās fiksācijas aparāti, brūces apkoptas. Atšķirība — ātrums, liela pacientu plūsma, viņi arī te īpaši neaizkavējas. Organizācija operāciju zālē ir pakārtota lielajai plūsmai, un tas ir uz sterilitātes protokolu rēķina. Ja uzvelkat cimdus un nejauši pieskaraties durvīm, neviens tāpēc cimdus nepārvilks. Zālē ir daudz cilvēku, ar vienu pacientu strādā 2—3 brigādes, ja ievainots vairākās vietās.
Mārtiņš Malzubris: Aptuveni 90 % no šautajām brūcēm iet kopā ar lūzumiem.
Eiropas un pasaules traumatologu ortopēdu asociāciju miera laika vadlīnijas, kā jāārstē vaļēji kaulu lūzumi, šeit īsti nav realizējamas, jo šie pacienti ir kaut kādā veidā jāstabilizē ātrāk.
Vienam pacientam nevar veltīt 20 stundas operāciju zāles, bet divas stundas. Jo ir nākamais, nākamais un nākamais pacients. Un visi apzinās, ka hronisku infekciju procents šiem pacientiem ir nešaubīgi daudz lielāks nekā tiem vaļējiem lūzumiem, ko ikdienā ārstē Latvijā vai Anglijā. Nevis 5 % no vaļējiem lūzumiem sastruto, bet droši vien kādi 25 %. Taču situācija vienkārši nepieļauj lietot to protokolu.
Un otra lieta. Kolēģiem, kuriem patīk spriest, kā vispār ir organizēta kara medicīna, un sauc šīs te zonas — ROLE 1, ROLE 2, ROLE 3, ROLE 4 —, tas viss ir ļoti skaisti un strādā, kad ir pozīciju karš — kāds attīstījās Vjetnamas karā, kad izkopa šīs zonas. Bija konkrēta fronte, no tās ar nestuvēm aiznesa ievainotos, tālāk iekrāva džipā, paveda vēl tālāk, tad atlaidās helikopters un ievainoto aizveda 100 km tālāk uz ROLE 3 vai ROLE 4. Bet šeit nekas tāds jau nesanāk, ir pilsēta, kura pa pusei ir aplenkta, nav iespējas nekādam helikopteriem nekur lidināties. Līdz ar to klasiskā militārās frontes medicīna šeit nestrādā.
Jūs nodarbojaties ar ekstremitāšu ievainojumu mikroķirurģiju. Kā ukraiņu kolēģi tiek galā ar šautajām brūcēm galvā, plaušās, vēdera dobumā?
Mārtiņš Malzubris: Mēs cenšamies, kad mums ir laiks, pieslēgties apgaitām reanimācijā, lielajām, kopējām slimnīcas vizītēm — tur, kur mūs laiž klāt, jo tomēr te slimnīcā tāda specifika, ka nevar tikt visur, kur gribi. Redzam, ka te profesionāļi ir ļoti augsta līmeņa. Ja ir runa par šautu ievainojumu vēderā ar divpadsmitpirkstu zarnas un apakšējās dobās vēnas bojājumu un šis cilvēks vismaz divas dienas pēc operācijas vēl ir dzīvs, tas ir ievērības cienīgs rādītājs. 95 % pacientu ar šādiem ievainojumiem mirst, jo tā ir gandrīz neiespējamā ķirurģiskā misija.
Viņiem ir uzkrāta pieredze no 2014. gada, no konfliktiem Donbasa reģionā?
Mārtiņš Malzubris: Ne tikai. Ukraina ir liela valsts, ne viss te ir postpadomju, ir dažas sfēras, kas ir ļoti augsti attīstītas. Visi anesteziologi, ar kuriem runājām, ir stažējušies Eiropā, Amerikā. Ja paprasa, cik no Latvijas anesteziologiem ir stažējušies Amerikā, nemaz tik daudz nebūs.
Vai slimnīcā ir daudz personāla?
Mārtiņš Malzubris: Grūti pateikt. Ja agrāk uz darbu nāca katru otro dienu, uz dežūrām, tagad viņi visu laiku ir darbā. Var jau būt, ka viņiem arī ikdienā trūkst personāla, bet tagad, kad visi nepārtraukti dzīvo slimnīcā, liekas, ka ir pietiekami.
Olaf, teicāt, ka Latvijā jāiemācās trīs termini: debridement, ortopēdiskā damage control un mikroķirurģija. Izlasīt definīcijas, kas tas ir, varam, bet ko tas nozīmē praksē?
Olafs Libermanis: Mēs redzam, ka no 1. līmeņa slimnīcām nāk pacienti, kuriem jau ir uzlikti ārējās fiksācijas aparāti, un tie ir uzlikti pareizi.
Mārtiņš Malzubris: No slimnīcām, kur it kā neko daudz nemāk.
Olafs Libermanis: Kur it kā nemāk ārstēt divpadsmitpirkstu zarnas ievainojumu, bet viņi pareizi uzliek ārējās fiksācijas aparātus. Šī ir damage control (ievainojumu kontrole), lai ievainojums nekļūtu sliktāks. Debridement — tā ir bojāto audu izņemšana, un to viņi taisa daudz, regulāri, atkārto vienam pacientam, skatās brūci vairākas reizes, skalo, mazgā, apstrādā.
Tālāk ir mikroķirurģija. Agresīva, mazliet pārgalvīga, mazliet standartus pārkāpjoša, kur izgriež pat par daudz ārā, atstāj varbūt neglītu rētu, izdomā kādu netradicionālu risinājumu. Tas viss notiek intensīvi, zem stresa momenta, jo septiņos vakarā slēdz ārā gaismu.
Apmēram 50 % šauto un sprādzienu ievainojumu vajadzīga rekonstrukcija.
Mārtiņš Malzubris: Vai pat mazāk.
Kā ārsti, māsas šo visu mentāli iztur?
Olafs Libermanis: Jūt to, ka tautai ir nopietna traģēdija. Meitenes pa kaktiem raud, neparāda to. Visiem radinieki, tuvinieki mēģina evakuēties vai palikt.
Mārtiņš Malzubris: Kāds iet bojā...
Olafs Libermanis: Mēs neiztaujājam. Bet mūsu pašu draugs aizsūtījis ģimeni uz Latviju pie Mārtiņa. Mēs dzīvojām ļoti modernā dzīvoklī, dārgā rajonā, daudzstāvu mājā, tādā kā labie dzīvokļi Rīgā vai Barselonā. Sāc skatīties, ka ļoti maz dzīvokļos deg gaisma. Cilvēki ir pametuši visu iedzīvi. Veikalos nevar dabūt vienkāršas lietas.
Kā ir ar materiāltehnisko nodrošinājumu slimnīcās?
Olafs Libermanis: Vispār ir pārsteidzoši labi. Trūkst kaut kādas pozīcijas, jā, sagādē, manuprāt, ir mazliet haoss. Cilvēkiem sūta materiālus, piemēram, diegus, ko viņi nav gatavi interpretēt, jo daļa nelasa angliski, nesaprot, kas tas ir. Varbūt prasītos pēc īsa skaidrojuma krievu valodā, kam tas domāts. Bet par aprīkojumu nevar sūdzēties.
Bet tas ir līdz situācijai kā, piemēram, Mariupolē, kur nedarbojas piegādes?
Mārtiņš Malzubris: Spriedām, ka šajā aplenktajā pilsētā, kur ir ap 400 tūkstošiem iedzīvotāju, cilvēki mirst no traumām, no kurām pat ne visai labas medicīnas apstākļos nevajadzētu mirt. Cilvēki, kuriem ir lielas traumas, kuriem vajag hemotransfūziju, kas mūsu ikdienas dzīvē ir lieta, par kuru mēs vispār nedomājam, mirst, jo viņiem to nevar nodrošināt. Pirms pāris dienām redzējām no rīta ievainotu kareivi, ir salikti fiksācijas aparāti, atvests, vakarpusē viņam hemoglobīns ir 7. Salauzts gabalu gabalos, cauršauts, ir jau pārliets, bet hemoglobīns ir 7, tā jau ir nopietna anestezioloģijas reanimatoloģijas spēle ar visiem šiem asins komponentiem, lai viņš nenoasiņo.
Ko šajās desmit dienās esat iemācījušies?
Mārtiņš Malzubris: Mikroķirurģiju, ko zinām, mēģinām pielāgot šiem apstākļiem. Mācāmies damage control un debridement, kas ir specifiska militāra konflikta situācijā.
Olafs Libermanis: Vēl iemācījāmies nestresot, kad ārā sirēnas un sprādzieni. Sākumā pie pirmajām sirēnām meklējām, kur ir patvertne. Samiegojušās māsas saka, ko mēs te ākstoties. Meitenes guļ un pat nedomā celties. Tad mēs padomājām, ka Izraēlā tā dzīvo jau vairākas paaudzes, ik pa laikam spridzina. Tagad runājam, ārā skan kaut kādi sprādzieni. Ko mēs iesim skatīties, dienesti strādā. Mums netrāpīja, paldies Dievam.
Un vai nav bail, tā tīri cilvēciski?
Mārtiņš Malzubris: Visvairāk bail bija, kad braucām uz šejieni un baigi štukojām, ko un kā. Bet atbrauc un strādā. Nedomā.
Olafs Liberamanis: Redzi, ka jaunas meitenes dzīvo, sazvanās pa smartfoniem, nekā nereaģē. Tad sāc domāt — nu, ko tu baidies?! Esi darbā, jāatrisina kārtējie izaicinājumi, nav laika domāt. Pierodi nereaģēt uz apstākļiem.
Kad varam jūs gaidīt mājās?
Olafs Libermanis: Esam iesākuši nopietnus projektus šajā slimnīcā un vēl vienā, veidojam vienību rokas traumām, kas varētu izvērsties par Ukrainas nozīmes smago rokas traumu centru. Mārtiņš brauks atpakaļ ātrāk, jo vada nodaļu. Es palikšu, kamēr kāds nomainīs.