Pārvarēt sevi, grūtības, robežas. SIGITA HASNERE, onkoloģe ķīmijterapeite

Gadu mija ir kā atskaites punkts jaunam sākumam. Par ko jūs domājat šajā laikā?

Esmu no tiem cilvēkiem, kas gada beigās vienmēr atskatās uz paveikto. To izdarīt palīdz bilžu galerija telefonā, kur fiksēti būtiski manas dzīves mirkļi. Ja dažkārt šķiet, ka gada laikā nekas sevišķs nav noticis, tad, apskatoties fotogrāfijas, saprotu — tā nav, esmu paguvusi daudz izdarīt. Esmu veiksmīgi pabeigusi pirmo gadu doktorantūrā un iesākusi nākamo. Esmu iesākusi savu pirmo akadēmisko klīnisko pētījumu, kam esmu gan iniciatore, gan autore; esmu ieguvusi jaunu amatu un esmu papildinājusi savu hobiju klāstu — tagad spēlēju arī tenisu. Vēl pirmo reizi mūžā devos via ferrata — kalnos izgāju maršrutu, kas aprīkots ar metāla trosēm, kāpšļiem, kāpnēm un citām drošības konstrukcijām.

Vēl gadu mijā ne vien atskatos uz paveikto, bet arī izsaku apņemšanos, nospraužu mērķus, ko gribētu sasniegt nākamajā gadā. 

Kas ir jūsu mazie dienas atskaites punkti, lai vakarā varētu sev teikt: jā, šī diena bija laba?

Par labu dienu uzskatu tādu, kad, atnākot mājās no darba, varu nedomāt par to. Kad prāts visu laiku nav pārņemts ar darbu, ar pacientiem — ir sajūta, ka viss izdarīts, tāpēc valda iekšējs miers, nav panikas un steigas, arī miegs ir labāks. Šo sajūtu es izbaudu kā luksusa preci.

Vai kādreiz atļaujaties pateikt kā Skārleta “Vējiem līdzi”: par to domāšu rīt? 

Jā, dažkārt.

Esmu rīta cilvēks, cīrulis, tādēļ dienas pirmajā daļā man viss padodas ātrāk, labāk, produktīvāk, līdz ar to darbus, kur nepieciešama intelektuāla piepūle, es mēdzu atstāt uz nākamo dienu, jo zinu, ka tad tos paveikšu raitāk un veiksmīgāk.

Jums šis gads ir nācis ar jaunu amatu. Kā to uztvērāt? 

Vispirms gribu sacīt paldies kolēģiem par izrādīto uzticēšanos. Īpaši vēlos pateikties savai tiešajai vadītājai dakterei Aijai Geriņai un dakterei Lindai Jurginauskai, kuras ticēja maniem spēkiem, iedrošināja piekrist šim amatam. Atklāti sakot, es diezgan ilgi šaubījos, vai ir īstais mirklis šādam izaicinājumam — biju startējusi doktorantūrā, bija arī citi plāni. Taču tagad esmu priecīga, ka piekritu, jo, esot šajā amatā, varu daudz ko paveikt, lai uzlabotu esošo situāciju onkoloģijā ne vien savā klīnikā, bet valstī kopumā. 

Ko jums nozīmē amats: novērtējumu, ambīciju piepildījumu, iespēju paveikt vairāk?

Ambīciju man ir daudz, un vienmēr ir bijusi arī vīzija, kā lietām vajadzētu darboties, kā panākt, lai tās notiek. To uztveru arī kā savu misiju. Turklāt es spēju saskatīt cilvēku spēcīgās puses. 
Nenoliedzami, kolēģi bija tie, kas mani motivēja darboties, uzticējās. Jau tagad izjūtu atgriezenisko saiti no viņiem, kā arī novērtējumu par līdz šim padarīto. Tas ir patīkami, dod spēku turpināt uzsākto, censties uzlabot klīnikas darba efektivitāti.

Kādi ir jūsu sapņi, mērķi, ko gribat paveikt Onkoloģijas un hematoloģijas centrā?

Pirmām kārtām gribu uzņemt apgriezienus, lai onkoloģiskajiem pacientiem nodrošinātu pakalpojumu pieejamību. Ar to patlaban, kā zināms, ir problēmas. Daudz ko var uzlabot un atrisināt, lietas sakārtojot — izvirzot vienotus standartus, lai viss darbotos pēc noteikta algoritma. Tāpēc mans mērķis ir virzīties uz priekšu maziem, noteiktiem solīšiem.

Tikpat lielu vērību pievērsīšu savas komandas, ārstu, kurus vadu, labbūtībai, lai viņi justos novērtēti un apmierināti ar darba apstākļiem. Mūsu klīnikā ir ļoti labi ārsti, — ja viņi jutīsies novērtēti, būs atpūtušies, pacienti būs ieguvēji.

Jūs esat teikusi, ka mācīšanās pašai un kopā ar citiem ir jūsu sirdslieta. Vai vienmēr bijušas alkas pēc jaunām zināšanām? 

Jā, tas man ir raksturīgi — jau skolas laikā man bija izcilnieces sindroms. Es mācījos ļoti labi, bet tajos mācību priekšmetos, kas man sekmējās mazāk (tāda bija vizuālā māksla un sports), es ieguldījos vairāk, lai uzlabotu savu sniegumu. Algebra un citi eksaktie mācību priekšmeti man padevās viegli, nevajadzēja īpašu piepūli, lai tos apgūtu. Un nebija arī vecāku kontroles vai spiediena, es pati biju atbildīga par savām sekmēm. Viņi man deva ļoti lielu brīvību, vienīgi mamma mēdza atgādināt, ka bez mācīšanās dzīvē neko nevar sasniegt. Tas veidoja pārliecību, ka ir jāmācās, un tas jādara visu mūžu. Tāpēc joprojām izjūtu azartu mācīties — turpinu mācības doktorantūrā. Tagad varu izbaudīt arī sava darba augļus.

Tāpēc, iespējams, ir likumsakarīgi, ka jūs vadāt Jauno onkologu skolu. Pastāstiet mazliet par to! 

Tā jau ir notikusi četrus gadus pēc kārtas. Jauno onkologu skola apvieno gan jaunos dakterus, kas nesen pabeiguši rezidentūru, gan rezidentus, kuri mācās par onkologiem ķīmijterapeitiem, gan arī citus speciālistus — patologus, ģenētiķus, staru terapeitus, ķirurgus, kas ārstē onkoloģiskos pacientus vai piedalās diagnostikā. Šī skola dod iespēju satikties vienreiz gadā uz divu dienu semināru, lai smeltos zināšanas, iegūtu nākotnē vērstu informāciju. Vēl tikpat būtiski ir tas, ka mēs, jaunie speciālisti, varam iepazīties un sadraudzēties, kas ir pamatā tam, lai nākotnē varētu veidot spēcīgu onkologu komandu.

Reizi divos mēnešos ar jaunajiem onkologiem satiekamies arī attālināti semināros, lai iztirzātu vadlīnijas un klīniskos gadījumus, klātesot ekspertiem. Tas palīdz veidot draudzīgas, koleģiālas attiecības starp ārstiem, kas pārstāv Latvijas slimnīcas.

Kura valsts patlaban ir līdere pasaulē onkoloģisko pacientu ārstēšanā?

Nesen man bija iespēja satikt Dienvidkorejas pārstāvjus — šajā valstī onkoloģija ir ļoti augstā līmenī, tiek integrētas visas modernās tehnoloģijas un izmantots arī mākslīgais intelekts. Mums vēl ejams diezgan tāls ceļš, lai sasniegtu šādu līmeni.

Savukārt Eiropā līderpozīcijās atrodas Skandināvijas valstis, Francija (Parīzē ir viens no labākajiem onkoloģijas centriem ar ļoti labu zinātnisko bāzi un spēcīgiem pētījumiem).

Vai jums diennaktī pietiek stundu, lai visu paveiktu? Izdodas atrast līdzsvaru?

Es savu laiku cītīgi plānoju, uzskaitot ne vien paveicamos darbus, bet noteikti ieplānojot arī sporta aktivitātes pēc darba. Ja to nedarītu, zinu, ka paliktu darbā ilgāk, tāpēc izpaliktu sporta zāles apmeklējums. Arī brīvdienas saplānoju — parasti vienu dienu veltu darbam, bet otru — atpūtai un privātajai dzīvei. Un grafiku sastādu aptuveni divus mēnešus uz priekšu.

Lai nepiedzīvotu izdegšanu, mēdzu ieplānot arī brīvus vakarus, kad neko nedaru. Tā man izdodas atrast sava veida līdzsvaru.

Vai esat skaitījusi, cik jums pašai ir konsultāciju gadā? Un kādi bijuši rekordi?

Konsultāciju man ir daudz — piemēram, 2023. gadā bija vairāk nekā divi tūkstoši. To skaits pēdējos gados ir pieaudzis, kas nav adekvāta slodze. Esmu jauna daktere, tāpēc pagaidām spēju darboties ar diezgan lieliem apgriezieniem, taču, tā turpinot ilgstoši, pastāv diezgan liels izdegšanas risks.

Pirms diviem gadiem kādā intervijā jūs runājāt par jauno onkologu izdegšanu. Tie bija skarbi cipari: 35 % izdeguši, 95 % ir bijuši izdeguši kādā no laika posmiem. Iemesli: dokumentu birokrātija, nenovērtē, jāstrādā vairākos darbos. Un galā tiek, kā nu prot: liela daļa aiziet atvaļinājumā, vairāk nekā 30 % lieto antidepresantus, miega zāles, vairāk nekā 30 % — alkoholu. Vai situācija uzlabojas vai pasliktinās? 

Šķiet, ka situācija ir nedaudz uzlabojusies.

Es zinu, kas ir izdegšana, esmu izgājusi cauri šīm ugunskristībām, ko piedzīvo gandrīz visi jaunie ārsti. Izdegšanu provocē apstākļu kopums: liela darba slodze, atbildība par pacientiem, izjūta, ka esi atstāts viens sarežģītās situācijās, ka neko nepaspēj, ka nepieņem pareizus lēmumus.

Tad pietiek ar vienu pilienu, lai kauss ietu pāri malām. Tu vairs nespēj reaģēt adekvāti, viss lūst un plīst. 

Tāpēc, esot Onkoloģijas un hematoloģijas centra vadītājas amatā, mana prioritāte ir darīt visu iespējamo, lai ārsti nenonāktu līdz stāvoklim, kad jūtas izdeguši, kad vēlas pat pamest profesiju. Es viņus iedrošinu runāt par sasāpējušiem jautājumiem, neklusēt, neuzkrāt stresu. Drīz pie mums sāks darboties Bālinta grupa (viena no agrīnākajām supervīzijas metodēm — red.), lai ārsti varētu dalīties ar kolēģiem, izstāstīt par sarežģītiem gadījumiem. Tas mazina psiholoģiskās izdegšanas risku, palīdz labāk izprast pacientus un līdz ar to uzlabot darba efektivitāti.

Kā jūs pati pārvarējāt izdegšanu? Kas palīdzēja atkal atrast dzirksteli?

Tās bija vairākas reizes, kad jutu, ka esmu nonākusi uz izdegšanas sliekšņa, ka nespēju turpināt strādāt, gribu iet prom no profesijas — bija vienaldzības izjūta, kas notiks tālāk. Kad jutos pavisam slikti, gāju runāt ar saviem vadītājiem. Viņi vienmēr ir mani uzklausījuši un centušies palīdzēt rast risinājumu, par ko liels paldies viņiem. 

Lai varētu pārvarēt izdegšanu, vajag kārtīgu atpūtu — nav nekādu citu burvju līdzekļu. Protams, arī izrunāties ar saprotošiem cilvēkiem. Un nav jākaunas meklēt palīdzību, — lai pārvarētu krīzi, esmu izmantojusi arī slimnīcas psihologa bezmaksas pakalpojumus.

Onkologs ķīmijterapeits nav tikai ārsts, kas nodarbojas ar sistēmisku terapiju, bet reizēm arī ar rehabilitācijas jautājumiem, reizēm ir pacienta psihologs, sociālais darbinieks, uztura speciālists. Kā ar to tiekat galā?

Savu zināšanu robežās cenšos atbildēt uz pacientu interesējošiem jautājumiem, taču labā ziņa ir tāda, ka pēdējos gados valsts diezgan daudz darījusi. Ir izveidota speciālistu komanda, pie kuriem varam sūtīt onkoloģiskos pacientus. Šajā komandā ir uztura speciālisti, rehabilitologi, psihologi, paliatīvās aprūpes speciālisti. Pateicoties šādam atbalstam, onkologiem kļuvis vieglāk strādāt. Mēs
gādājam, lai pacienti pēc iespējas ātrāk varētu nokļūt uz konsultācijām pie nepieciešamā speciālista un saņemt atbildes uz jautājumiem, kas viņus nodarbina.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2025. gada decembra numurā