Prof. GUNA LAGANOVSKA, oftalmoloģe: Ārste, kas palīdz ieraudzīt pasauli

Jau 39 gadus viņa daudziem pacientiem palīdzējusi atgūt vai uzlabot redzi. Šajā laikā pieredzējusi to, kā attīstās oftalmo­loģija, kādas jaunas tehnoloģijas un metodes ienāk operāciju zālē. Taču nemainīgi vislielāko gandarījumu par paveikto ir sagādājis pacientu teiktais “Paldies!” par atgūto redzi. 

Profesore, kas ir skaistākais ārsta mūžā?

Visskaistākais manā darbā ir tas, ka varu atjaunot pacientiem redzi. Saistībā ar to nereti piedzīvoju iedvesmojošu mirkli, kad pacients, nokāpjot no operāciju galda, iesaucas: “O, es atkal redzu!” Mani arī ļoti iedvesmo pacientu radinieku stāsti par to, ka, braucot uz operāciju, pacients bijis jāved aiz rokas, jāpalīdz viņam iesēsties automašīnā, savukārt, braucot mājās no operācijas, pacients iztiek bez citu palīdzības, turklāt komentē, ko braucot redz pa automašīnas logu, nosauc priekšā braucošo mašīnu numurzīmes. Tikpat aizkustinoši ir dzirdēt, ka pacienti beidzot savām acīm varējuši ieraudzīt savus mazbērnus. Šādi gadījumi nav pārāk bieži, taču tie ir skaistākie brīži manā ārstes mūžā.

Kas ir jūsu motors, kas neļauj sēdēt mierā?

Es vienmēr esmu bijusi nedaudz ideālistiska, vienmēr esmu gribējusi kaut ko sasniegt, vēlējusies atjaunot redzi arī tiem pacientiem, kam tas nav iespējams. Esmu operējusi diezgan daudz pacientu, kuriem ir acs tīklenes atslāņošanās. Dažkārt tīklene ir plīsusi tik plaši, ir tik lielas pārmaiņas, ka pacientam neizdosies atgūt redzi, lai kā es censtos. Tādos gadījumos šķiet — medicīna taču ir straujiem soļiem gājusi uz priekšu, ieviestas jaunas tehnoloģijas, vai tad nevarētu, piemēram, pārstādīt acs tīkleni vai implantēt cilmes šūnas, vai smadzenēs ievietot čipus, lai pacients varētu atgūt redzi?! Taču — kaut zinātne attīstās ļoti strauji, atgūt redzi cilvēkam, kuram acs tīklene un redzes nervs gājuši bojā, tomēr nav iespējams. 

Tāpēc diezgan aktīvi darbojos sabiedrības informēšanas jomā, jo daudzu slimību gadījumā cilvēks nenonāktu līdz aklumam, ja būtu savlaicīgi vērsies pie ārsta un slimība būtu konstatēta, sākta ārstēšana. Piemēram, bieži sastopama slimība ir glaukoma. Tā bojā redzes nervu, kas lēnām iet bojā, turklāt pirmie simptomi, pirmās sūdzības parādās tikai tad, kad ir atrofējusies puse redzes nerva. Glaukomas beigu stadijā slimnieki kļūst pilnībā akli, līdz ar to diezgan bezpalīdzīgi. Tas, ka cilvēks zaudē redzi, ir liela problēma ne vien viņam pašam, bet arī viņa ģimenei. Tādēļ svarīgi regulāri apmeklēt acu ārstu, kaut nav nekādu sūdzību par acīm. Līdz 60 gadu vecumam to vajadzētu darīt reizi divos gados, pēc 60 gadu vecuma — reizi gadā, bet pēc 85 gadu vecuma — divas reizes gadā arī tad, ja nav simptomu.

Cik daudz pati esat operāciju zālē?

Tagad operēju trīs reizes nedēļā. Biežāk veicu kataraktas, glaukomas, radzenes transplantācijas operācijas, intravitreālas injekcijas, atsevišķos gadījumos arī cita veida operācijas.

Visu savu dzīvi ļoti daudz esmu operējusi acs tīkleni, veikusi operācijas uz acs stiklveida ķermeņa, taču pēdējos gados šo operāciju skaitu nedaudz samazināju, tās uzticot jaunajiem kolēģiem.

Ja jāvērtē Latvijas oftalmologu varēšana — vai esam Eiropas profesionālajā līgā? Kur mums vēl jāaug?

Mēs esam Eiropas profesionālajā līgā, jo, pirmkārt, Latvijas oftalmologu izglītība ir tādā pašā līmenī kā kolēģiem Eiropā un, otrkārt, operējot izmantojam tādu pašu aparatūru un tādas pašas metodes kā oftalmologi citās Eiropas Savienības valstīs. 

Ko mums vajadzētu uzlabot? Šeit jārunā par finansējumu. Veicot acu operācijas, patlaban daudzviet pasaulē izmanto vienreiz lietojamos materiālus un instrumentus. Mēs instrumentus — pincetes, šķēres un citus — lietojam atkārtoti, tos pirms operācijas sterili­zējot, taču pilnīgi jauni instrumenti ir asāki un precīzāki. Tāpēc daudz drošāk ir tad, ja katram pacientam izmanto pilnīgi jaunu, vienreiz lietojamu instrumentu komplektu. Tas garantē labāku operācijas kvalitāti. Taču jārēķinās, ka, izmantojot vienreiz lietojamos instrumentus, paaugstināsies samaksa par operāciju. Mēs varētu vairāk persona­lizēt pieeju pacientam, ja būtu atbilstošs finansējums.

Ar kādām jaunām oftalmoloģijas metodēm strādājat klīnikā, ar ko lepojaties?

Ārstējot acs melanomu, esam uzsākuši radioaktīvo aplikatoru lietošanu. To jau darām kādus divus gadus; iepriekš pacienti ar šādu saslimšanu devās pie speciālistiem uz Tallinu.

Savukārt, veicot kataraktas operā­cijas, griezieni kļūst arvien mazāki un operācija arvien saudzīgāka. Glaukomas gadījumā tiek lietoti jauni implanti, kas samazina operāciju komplikāciju risku. Diemžēl valsts glaukomas implantus neapmaksā, pacientam par tiem jāmaksā pašam.

Jauno tehnoloģiju iekļaušana valsts apmaksāto operāciju sarakstā ir ilgstoša, jo trūkst naudas. Turklāt Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums pagarinās, līdz ar to pieaug vecāka gadagājuma pacientu skaits, kuriem nepieciešami oftalmologa pakalpojumi.

Daudzus gadus Latvija bija vienīgā Eiropas Savienības valsts, kur netika apmaksāta neviena intravitreāla injek­cija, kas nepieciešams vecuma izraisītas tīklenes deģenerācijas gadījumā, kā arī diabēta pacientiem. Šīs injekcijas jāveic regulāri — reizi četrās, sešās vai astoņās nedēļās atkarībā no izmantojamām zālēm. Minēto injekciju izmaksas arī bija lielas — daļa medikamentu maksā vairāk nekā 1000 eiro, kas gadā sastāda sešus līdz septiņus tūkstošus eiro. Daļai pacientu izmantoja lētākus medikamentus, bet senioram 200 eiro mēnesī ir liela nauda, jo zāles un ārstēšanās taču nav vienīgās viņa vajadzības. Taču, pateicoties Latvijas Acu ārstu asociācijas valdei, bet īpaši asociācijas priekšsēdētājam docentam Jurim Vanagam, arī veselības ministram Hosamam Abu Meri un Nacionālā veselības dienesta aktīvai sadarbībai, kopš 2025. gada februāra intravitreālās injekcijas tiek apmaksātas daļai diabēta pacientu. Tomēr jāatzīst, ka šeit ir daļēja netaisnība — pēc patlaban spēkā esošajiem nosacījumiem minētās injekcijas par valsts līdzekļiem pienākas tikai tiem slimniekiem, kuri iepriekš nav ārstēti. Tāpēc tie diabēta slimnieki, kuri jau ārstējās iepriekš un paši maksāja par injekcijām, turpina to darīt. Ceru, ka valsts ekonomiskais stāvoklis stabilizēsies un nauda, kas paredzēta veselības aprūpei, pieaugs, līdz ar to visi slimnieki, kam nepieciešams, varēs saņemt intravit­reālās injekcijas par valsts līdzekļiem.

Raksturojiet, kādi ir pacienti, kas nonāk pie jums Stradiņa slimnīcā Oftalmoloģijas klīnikā? 

Gadā mēs veicam aptuveni 10 000 operāciju. Visvairāk sanāk operēt kataraktas, liela daļa pacientu ir ar tīklenes atslāņošanos; pie mums vēršas pacienti arī akūtā kārtā, pēc traumām.

Oftalmoloģijas klīnikā ir daudz pacientu, kam diagnosticēta tīklenes atslāņošanās. Šādā gadījumā operāciju nedrīkst atlikt — gadā tās veicam ap sešiem simtiem. Ja tīklene ir atslāņojusies un nesaņem barošanu, tā trīs līdz septiņu dienu laikā iet bojā. Operējot vēlāk, pacients nevarēs atgūt labu redzi, lai cik nevainojami būtu veikta operācija.

Veicam arī radzenes transplantāciju — šogad radzenes transplantētas 26 pacientiem. Šo operāciju var veikt tikai tad, ja ir atbilstošs donors. 

Klīnikā ārstējam arī pacientus, kam diagnosticēta acs melanoma, — viņiem veicam radioaktīvo aplikatoru uzšūšanu. Vēl pie mums nonāk pacienti, kam ir vecuma izraisīta acs makulas deģene­rācija vai diabēta vai kardiovaskulāro slimību izraisītas komplikācijas, piemēram, acs tīklenes tromboze.

Un kā pacienti mainījušies, kopš sākāt strādāt?

Kad 1986. gadā operēju savus pirmos pacientus, kam bija katarakta, veicu daudz lielāku griezienu, nekā to darām patlaban. Acs tika atvērta gandrīz pil­nībā un lēca izspiesta ārā. Tagad izdarām pāris milimetrus garu griezienu, lēcu sašķaidām ar ultraskaņu un atsūcam. Līdz ar to ievērojami ir mainījusies operāciju kvalitāte un riski.

Palicis prātā, ka pirmie pacienti pēc operācijas bija ļoti priecīgi, viņiem šķita, ka noticis brīnums, jo ir atguvuši redzi. Tagad, kad operācijas ir drošākas, kvalitatīvākas, ar stabilu rezultātu, pacienti ārkārtīgi reti to uztver kā lielu notikumu savā dzīvē. Ir daudz prasīgāki un arī izglītotāki. 

Viens nav karotājs, tas ir par operāciju komandu. Zināt, ko kurš kolēģis spēj, kas katram padodas vislabāk?

Mūsu komandā ir daudz ārstu, un katrs specializējies kādā operāciju virzienā: vai nu transplantē radzenes, vai veic vitrektomijas, vai glaukomas operācijas, vai vēl citas manipulācijas. Visi operējam kataraktas, jo šādu pacientu ir ļoti daudz.

To, kādā virzienā ir specializējušies mūsu komandas ārsti, zina teju visi Latvijas rajonu ārsti. Kad pacientu norīko pie mums, viņš jau tiek orientēts, pie kura oftalmologa jādodas. Protams, var būt izņēmumi, jo, piemēram, iepriekš nevar zināt, kurš speciālists operēs tīklenes atslāņošanos. Tādos gadījumos skatos, kāda ir ārstu noslodze, lai nebūtu tā, ka vienam ir trīs operācijas dienā, bet citam — viena. Kad ir smagāki pacienti, mēs sapulcējamies un kopīgi apspriežam, kāda būtu piemērotākā ārstēšana. Mūsu klīnikā arī darbojas nerakstīts likums: ja operē kāds jaunāks kolēģis un operācijas laikā rodas problēmas, viņš nekavējoties pieaicina speciālistu, kurš šīs problēmas varētu vislabāk atrisināt.

Kādām īpašībām vajadzētu piemist jaunajiem kolēģiem, kas dodas pie operāciju galda?

Jaunie kolēģi ir motivēti, visi grib operēt, bet liela nozīme viņu izaugsmē ir tam, cik daudz laika viņi gatavi veltīt šai medicīnas jomai. No rīta astoņos visi ir ar mieru operēt, taču to nepieciešams darīt arī citās diennakts stundās, jo mēdz būt pacienti ar dažādām acu traumām, savukārt, ja ir jāveic radzenes transplantācijas operācija, iepriekš jādodas pēc donora materiāla. Tāpēc ilgākā periodā ārsta karjeru nosaka arī tas, vai viņš piektdienas vakarā ir gatavs braukt, piemēram, uz Liepāju pēc donora materiāla, vai arī Jaungada naktī šūt ar petardi satraumētu aci. Parasti šīs acu traumas gūst brīvdienās vai svētku dienās, kad tiek atvērtas šampanieša pudeles un pa gaisu iet korķi, tāpat tiek dedzināta pirotehnika. Kaut iedzīvotājiem regulāri atgādina, lai ir uzmanīgi, mirkļa prieks viņiem šķiet svarīgāks par drošību. Nereti tas beidzas ar smagu acs traumu un invaliditāti mūža garumā. Taču oftalmologs, veicot šādas operācijas, var iegūt pieredzi, kādu neiemantotu, ja veiktu tikai ikdienišķas operācijas.

Tāpēc profesionāli vairāk izvirzās tie speciālisti, kuri ir gatavi braukt un darīt jebkurā laikā un jebkurā dzīves situā­cijā. Protams, tikpat svarīgi ir papildināt savas zināšanas, doties uz starptautiskiem kongresiem, apmeklēt seminārus un kursus.

Bet nevar ignorēt faktu, ka jaunajām kolēģēm darbs jāapvieno ar bērnu dzemdēšanu un audzināšanu. Tāpēc viņām acs ķirurga karjera, kaut nereti ir aktīvākas un kārtīgākas par vīriešu kārtas kolēģiem, šajā laikā sabremzējas. Patlaban mūsu specialitātē ir ļoti liela konkurence.

Es pēc pirmā bērna piedzimšanas bērna kopšanas atvaļinājumā biju vienu gadu. Atceros, ka man bija grūti atgriezties darba ierindā. Tas gan bija cits laiks, trūka apara­tūras, tāpēc ārstiem vaja­dzēja stāvēt rindā, lai tiktu pie tiem pāris operāciju komplektiem. Lai vēs­ture neatkārtotos, ar otru bērnu pēc viņa piedzimšanas mājās sabiju tikai kādas sešas nedēļas. Mans vīrs uzņēmās rūpes par mazuli.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2026. gada februrāra numurā.