Skandināvija kā izvēle. Rezidentūras pieredze Zviedrijā

Skandināvija nebija nejaušība?

Mācoties Rīgas Stradiņa universitātes Pedia­t­rijas fakultātes 6. kursā, sapratu, ka negribu uzreiz turpināt studijas rezidentūrā. Mamma strādā klīnisko pētījumu jomā, tētis farmācijas nozarē, likās — varbūt šis varētu būt mans virziens. Pēdējā studiju gadā satiku savu draugu Kristiānu, kurš ir zviedrs un arī mācījās Rīgas Stradiņa universitātē Medicīnas fakultātē, 5. kursā. Sāku lūkoties, ko pēc medicīnas studijām varētu mācīties maģistra līmenī, un atradu neirozinātnes studijas Helsinku universitātē. Pieteicos, tiku uzņemta un 2019. gada augustā pārcēlos uz Helsinkiem. 

Bija neziņa par nākotni, es biju Helsinkos, Kristiāns Latvijā. Pagāja gads, joprojām bijām kopā, un sāku apsvērt domu, ka varētu kopā pārcelties uz Zviedriju. 

Tad sākās Covid–19 pandēmija. Atgriezos Latvijā, lai pabeigtu mācības attālināti. Praktisko daļu laboratorijās biju jau paveikusi, vajadzēja uzrakstīt maģistra darbu. 

Draugs devās atpakaļ uz Zviedriju, un…? 

Jā, es arī pārcēlos, nezinot, kas mani sagaida, — ar minimālām valodas zināšanām (zviedru valodu biju sākusi apgūt Helsinku universitātē) un bez konkrētas darba vietas. Sākumā dzīvojām pie drauga mammas Linšēpingā, mācījos valodu un veicu ar medicīnu saistītus attālinātus darbiņus Latvijā. Protams, saņēmu arī palīdzību no vecākiem. Draugs tajā laikā strādāja par ģimenes ārstu, bet vēlējās būt radiologs un ieguva rezidentūras vietu radioloģijā mazā pilsētiņā Torsbijā, Vermlandes reģionā. Tā kā vēl mācījos valodu, tad man nebija ierobežojumu, lai pārceltos uz citu pilsētu. 

Torsbija ir klusa pilsētiņa stundas brauciena attālumā no Norvēgijas robežas; daudzi jaunie zviedru ārsti to neizvēlas, jo tur nemutuļo aktīvā dzīve un arī karjeras iespējai ir griesti. Taču man šī mazā pilsētiņa izrādījās laimīgā kārts.

Lielākā universitātes slimnīcā, kāda, piemēram, ir Linšēpingā, nez vai ar savām valodas zināšanām varētu kandidēt uz darba vakanci, taču, kad Torsbijas slimnīcā draugs par mani ierunājās, slimnīcas vadība bija atsaucīga un palīdzēja nokārtot iespēju mācīties zviedru valodu valsts apmaksātos kursos. 

Zviedru valoda ir grūta? 

Helsinku universitātē apguvu zviedru valodu A1 līmenī, likās, ka zinu pamata sarunvalodu, taču, aizbraucot uz Torsbiju, sapratu, ka neko nesaprotu. (Smejas.) Zviedrijas dažādos reģionos runā atšķirīgos dialektos, un, tā kā Torsbija ir tuvu Norvēģijai, tur ir liela norvēģu valodas ietekme. 

Kad mana valoda bija akceptējamā līmenī, Torsbijas slimnīca man noorganizēja māsas palīga pozīciju (lai strādātu par ārstu, jānokārto zviedru valodas eksāmens C1 līmenī). Trīs reizes nedēļā gāju uz slimnīcu, saņēmu par to algu, un tas bija ļoti labs sākums, lai iepazītu Zviedrijas veselības aprūpes sistēmu un runātu ar pacientiem — tieši tad arī valoda diezgan ātrā tempā uzlabojās. Turpināju divreiz nedēļā apmeklēt kursus ģimnāzijā. Bija mājasdarbi, jālasa grāmatas, jāskatās TV seriāli zviedru valodā un jāraksta recenzijas. Mājās papildus lasīju gan zviedru valodas mācību grāmatas, gan tās grāmatas, ko kādreiz biju lasījusi latviski. Darbā pauzēs runāju ar kolēģiem. Medicīnas valoda uzlabojās ļoti ātri, sarunvaloda — ar laiku. Vēl joprojām jūtu, ka medicīnas un radioloģijas profesionālā valoda ir daudz augstākā līmenī, kaut gan zviedriski varu komunicēt brīvi. Protams, ir vēl vieta izaugsmei. 

Radioloģijas nodaļā, kurā strādāju patlaban, ir tikai divi zviedru ārsti, visi pārējie — no citām valstīm, tāpēc nereti saziņa norit angliski. Mājās ar draugu sākumā gan runājām angliski, jo gribēju, lai ikdienas valoda ir viegla. Bet ar laiku, runājot trīs valodās ikdienā, turēties pie vienas valodas kļūst grūti. Visbiežāk ir angļu un zviedru valodas kombinācija, dažreiz iespraucas kādi latviešu vārdi, jo Kristiāns mācījās latviešu valodu Rīgas Stradiņa universitātē, un kaut kas viņam arī palicis atmiņā. 

Kāpēc tomēr ārste, nevis karjera zinātnē? 

Atbraucot uz Zviedriju un dzirdot drauga pieredzi, sapratu, ka medicīna mani uzrunā vairāk, un zinātni, ja gribēšu, vienmēr varēšu pievienot klīniskajam darbam. 

2022. gada vasarā ieguvu ārsta licenci, un Torsbijas slimnīca mani paaugstināja amata pozīcijā — nu jau turpināju strādāt par ārstu Medicīnas nodaļā cita sertificēta ārsta uzraudzībā. 

Kā nonācāt līdz domai par radioloģiju? 

Draugs mājās par to tik aizrautīgi stāstīja, ieinteresēja. Turklāt man patīk, ka radioloģijā ir minimāls kontakts ar pacientiem, tik vien, cik veicot ultrasonogrāfiju. Un vēl man vienmēr paticis skatīties radioloģijas attēlus, tie ir kā sava veida mīkla, puzle. Nekad nezini, ko ieraudzīsi, atverot pacienta attēla izmeklējumus, tas vienmēr ir kā pārsteigums. Tā sajūta, kad atrodi patoloģiju pacienta izmeklējumos, pirms viņš pats uzzina, ir tāda, ko īsti nevar aprakstīt. 

Turpinot stāstu par Torsbiju, cik ilgi tur nostrādājāt? 

Trīs gadus no 2022. gada līdz 2025. gadam: astoņus mēnešus par māsas palīgu, sešus mēnešus par ārsta palīgu, gadu ārsta praksē un gadu rezidentūrā. 

Zviedrijā rezidentūra visās nozarēs ilgst piecus ar pusi gadus, un tai piesakās kā parastai darba vakancei — sūtot CV, motivācijas vēstuli, notiek darba intervija. Torsbijā slimnīcā uzrunāju radioloģijas nodaļas vadību un izteicu vēlmi sākt rezidentūru.

Vēl atšķirīgais no Latvijas — Zviedrijā medicīnas pamata studijas ilgst piecus gadus, pēc tam studenti divus gadus iet praksē, līdz iegūst ārsta licenci. Tagad gan notiek pāreja uz sešu gadu apmācību, kāda ir citviet Eiropā. Tā kā esmu ieguvusi izglītību Latvijā un mācījusies sešus gadus, tad Torsbijas slimnīcas prasība bija iziet viena gada praksi: trīs mēnešus internajā medicīnā, trīs mēnešus ķirurģijā, divus mēnešus psihiatrijā un trīs mēnešus poliklīnikā kā ģimenes ārstei. Tad varēju sākt radioloģijas rezidentūru Torsbijas slimnīcā. 

Nostrādāju gadu; Kristiāns rezidentūrā bija pavadījis jau trīs ar pusi gadus, kad sākām meklēt piedāvājumus lielākās slimnīcās. 

Cik viegli vai grūti atrast vietu rezidentūrā lielākās slimnīcās? 

Nav vienkārši, meklējām jau agrāk, bet bieži bija tā, ka draugu ņēma, bet mani ne, teica, ka vēl par agru. Pieteicāmies darbā gan Karolinskas universitātes slimnīcā, gan Upsalas akadēmiskajā slimnīcā, gan Sālgrēna slimnīcā. Skatījāmies vakances universitāšu slimnīcās un lielākās reģionu slimnīcās. Pagājušā gada septembrī uzzinājām, ka abi esam uzņemti Sālgrēna slimnīcā. 

Kas nospēlēja jums par labu? 

Grūti spriest, bet, iespējams, tas, ka mums abiem jau bija rezidentūras pieredze, man — maģistra grāds neirozinātnēs. Universitāšu klīnikām patīk, ja ir zinātniskās darbības pieredze. 

Vai radioloģija Zviedrijā ir iekārojama specialitāte?

Jā, tā ir ļoti populāra izvēle.

Veidojas nebeidzamais aplis — ir maz rezidentūras vietu, daudzi slimnīcu virsārsti vai speciālisti dodas strādāt uz ārzemēm, līdz ar to ir mazs skaits mentoru, kam var piesaistīt rezidentus. Tajā pašā laikā gribētāju ir daudz.

Lai būtu produktīva mentorēšana, tad tādā lielā slimnīcā kā Sālgrēna vienam speciālistam var būt piesaistīti maksimāli divi līdz trīs rezidenti. Kad mēs pieteicāmies uz rezidentūru, Sālgrenskas universitātes slimnīcā vakantas bija tikai divas vietas, bet pieteikumu skaits — sešdesmit. Šīs divas vietas dabūjām mēs abi. 

Kuras prasmes radiologa darbā ir būtiskākās?

Pirmkārt, jābūt perfektām zināšanām normālā anatomijā. Es joprojām bieži skatos materiālos, ar kuriem mūs nodrošina slimnīca, pārbaudu, vai esmu pareizi sapratusi anatomiju. Otrkārt, jādomā kā klīnicistam. Ja strādāju ar izmeklējumiem no uzņemšanas nodaļas jeb akūtajiem pacientiem, pacienti jāprioritizē: vai izmeklējumu veiksim uzreiz, vai trīs, sešu vai 24 stundu laikā. Jādomā, balstoties uz saņemto anamnēzi, simptomiem, piemēram, cik reālistiski pacientam iespējams insults. Jāsaliek kopējā ainā ar citiem izmeklējumiem, piemēram, asinsanalīzēm. Un, treškārt, jābūt diezgan pedantiskai mīlestībai pret detaļām, lai varētu izmeklējuma attēlā redzēt atšķirīgo svītriņu vai krāsu. 

Kas no visa plašā radioloģijas lauciņa pašai profesionāli ir vistuvākais? 

Šobrīd mani vairāk uzrunā muskulo­skeletālā radioloģija un torakālā radioloģija. Sālgrēna universitātes slimnīcā mums ir rotācijas, kurās apgūstam torakālo radioloģiju, abdominālo radioloģiju kombinācijā ar asinsvadu radioloģiju, neiroradioloģiju, bērnu radioloģiju, mammogrāfiju, klīnisko fizioloģiju, nukleāro medicīnu. 

Šī specializācija notiek četrās slimnīcās — Sālgrēna galvenajā slimnīcā, Mölndal slimnīcā (muskuloskeletālā radioloģija un vispārējā radioloģija), Östra jeb Austrumu slimnīcā (vispārējā, bet ar ievirzi abdominālajā radioloģijā, ar specializāciju apakšējā gremošanas traktā) un Karalienes Silvijas bērnu slimnīcā. 

Sākumā ir īss ievadkurss, lai apgūtu akūto radioloģiju katrā specialitātē, un tad seko otrs rotācijas aplis, kad jau padziļināti specializējamies radioloģijas apakšspecialitātēs. 

Kā kotējas Latvijā iegūtā medicīnas izglītība Zviedrijā? 

Gan Torsbijas slimnīcā, gan tagad Sālgrēnā ir vairāki zviedru kolēģi, kas mācījušies Rīgas Stradiņa universitātē. Mēs ar Kristiānu esam saņēmuši atsauksmes no saviem mentoriem atšķirīgās darba vietās, ka mums ir laba teorētiskā bāze, nereti labāka nekā zviedru kolēģiem. Te gan jāpiebilst, ka Zviedrijā medicīnas studenti ļoti ātri sāk praktiskās apmācības un uz tām liek likts lielāks uzsvars nekā uz teoriju. 

Sālgrēnas universitātes slimnīca ir lielākā Zviedrijā, ap 17 tūkstošiem darbinieku. Kāda izskatās viena diena Enijas dzīvē šādā slimnīcā? 

Kad plānojām sākt darbu universitātes slimnīcā, mēs ļoti salīdzinājām ar savu pieredzi Latvijā: strikta hierarhija, dežūrās jāuzņemas atbildība, bieži jātiek galā ar visu pašiem. Taču Sālgrēnas slimnīcā kolēģi bija negaidīti laipni un ļoti atbalstoši. Mēs esam patstāvīgi, neviens pār plecu neskatās, taču jebkurā brīdī, kad vajadzīga palīdzība, varu doties pie vecāka rezidenta vai virsārsta. 

Par dienas ritmu — diena sākas 7:30 un beidzas 16:15. Katrā nodaļā pulksten 9:00 vai 9:30 ir tā saucamā fika. Es to saucu par zviedru reliģiju — obligātā kafijas un tējas pauze atpūtas istabā ar kolēģiem. Zviedri uzskata, ka nedrīkst visu laiku strādāt, ir jābūt adekvātām pauzēm, lai darbs būtu produktīvs.  

Kā rezidentam pusdienas pārtraukums man sākas 11:30 un ilgst 45 minūtes. Pusvienos ir lekcijas (pusstundu) — virsārsts vai rezidents ir sagatavojis prezentāciju, rāda kādus interesantus gadījumus utt. Pulksten 13:00 atpakaļ pie darba, un 14:30 atkal ir pusstunda fikai. Tad seko darbs līdz 16:15. 

Foto: no E. Štokas arhīva

Pilnu rakstu lasiet 2025. gada Doctus novembra numurā