Prioritārā onkoloģija? Jānis Eglītis, Dzintra Litavniece, Dace Harasimjuka, Inguna Riževa

Viedokli izsaka

• 

  JĀNIS EGLĪTIS, asoc. prof., Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs

• 

  DZINTRA LITAVNIECE, uroloģe, onkoloģe, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārste, onkologu konsilija vadītāja

• 

  DACE HARASIMJUKA, ģimenes ārste un pneimonoloģe no Valmieras

• 

  INGUNA RIŽEVA, ģimenes ārste no Rīgas

 

Ja atceramies, tad 2015. gads tika izsludināts par Onkoloģiskās modrības gadu. Tiesa, modri veselības organizatori bija vārdos, ne darbos. Tad, pateicoties pacientu un speciālistu aktivitātei, gandrīz burtiskā nozīmē tika “izsists” zaļais koridors — 2016. gadā rosinātā sabiedrības iniciatīva savāca desmit tūkstošus Latvijas iedzīvotāju balsu un likumdevējiem bija jālemj par ikgadēju papildu desmit miljonu eiro piešķiršanu onkoloģijas nozarei. Likumdevēji lēma tai par labu, un 2017. gadā nozarei piešķirti papildu 12,26 miljoni eiro, izstrādāts plāns onkoloģijas pacientu aprūpes uzlabošanai 2017.—2020. gadam. Nav daudz, tomēr vairāk nekā nekas.

Labs sākums!

Visi uzrunātie ārsti uzteic zaļo koridoru. “Sākums ir labs. Protams, samilzušās problēmas neesam atrisinājuši, taču pacientus, kam ir aizdomas par audzēju, varam izmeklēt operatīvi,” saka asoc. prof. Jānis Eglītis, Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs. “Šādai veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai vajadzēja būt jau labi sen. Nezinu, vai varam ļoti lepoties, vai sistēmā paveikts kas ārkārtējs, ka šāds zaļais koridors beidzot ir. Tā ir norma, nevis ekstra,” viņu papildina ģimenes ārste un pneimonoloģe Dace Harasimjuka no Valmieras. “Taču priecājos — tas tiešām funkcionē! Nupat man praksē bija trīs svaigi gadījumi ar aizdomām par onkoloģisku slimību, un cilvēki uz pieņemšanu pie onkologa Rīgā tika desmit dienās.”

No pagājušā gada, izmantojot zaļo koridoru, izmeklēti un konsultēti vairāk nekā 700 pacienti ar aizdomām par onkoloģisku slimību, liecina Nacionāla Veselības dienesta dati. Uz konsultāciju Latvijas Onkoloģijas centrā katru nedēļu ierodas vidēji 68 pacienti, no kuriem 72 % onkoloģiskā diagnoze tiek apstiprināta, bet 28 % — aizdomas neapstiprinās. Tas arī ir šā jaunieviesuma mērķis — desmit darbdienās tikt uz primārās diagnostikas izmeklējumiem un konsultāciju pie speciālista, lai apstiprinātu diagnozi “ļaundabīgais audzējs” vai pierādītu, ka šādas diagnozes nav. Ja aizdomas par vēzi apstiprinās, ne vēlāk kā mēnesi pēc pirmās speciālista konsultācijas jāsāk ārstēšana.

Oktobrī, kad zaļais koridors sāka darboties, sadalījums bija citāds — onkoloģiska slimība tika atklāta nepilniem 60 % pacientu, jo daļa pacientu uz konsultāciju pie speciālista ieradās neizmeklēti. Ministru kabineta noteikumi, kas regulē zaļā koridora darbību, nosaka: ja ģimenes ārstam rodas aizdomas par onkoloģisku slimību, pacients vispirms jānosūta uz visiem diagnostiskajiem izmeklējumiem (arī uz tiem darbojas zaļais koridors), tikai pēc tam (jau ar izmeklējumu rezultātiem un ģimenes ārsta nosūtījumu) pacientam jādodas uz konsultāciju pie onkologa, lai ceļš līdz diagnozei un ārstēšanai būtu ātrāks. Pašlaik gadījumu skaits, kad pacients ierodas uz konsultāciju neizmeklēts, ievērojami sarucis. “Līdzko koridors tika izveidots, es tam pieslēdzos. Man bijis arī gadījums, kad zaļajā koridorā pacientu aizsūtīju pa tukšo. Kāpēc? Rentgena izmeklējuma aprakstā bija ierakstītas pamatotas aizdomas par plaušu audzēju. Nesūtīt? Tas cilvēks ir mans pacients divdesmit gadus, es par viņu uzņemos atbildību! Vai drīkstu teikt: pavērosim, nogaidīsim? Esmu profesionālis un tā nerīkošos. Cilvēku konsultēja, izmeklēja, ļaundabīgu audzēju neatklāja, laimīgi dzīvojam tālāk,” stāsta Dace Harasimjuka, noraidot pārmetumus, ka ģimenes ārsti nepietiekami izmeklē pacientus, pirms izmanto zaļā koridora iespējas.

Diagnostiskie izmeklējumi: apstiprinās, neapstiprinās...

“Labāka situācija ir gremošanas trakta audzēju gadījumā, problemātiskāk — ar krūts veidojumiem, ginekoloģiskām un uroloģiskām problēmām, kur visbiežāk izmanto tikai ultrasonogrāfiju un mamogrāfiju, tāpēc diagnoze bieži neapstiprinās,” par situāciju, ko atklājis zaļais koridors, stāsta Jānis Eglītis.

“Ja runājam par krūts audzēju, tad lielākā daļa pacienšu pašas sataustījušas veidojumu un pašas nāk uz pieņemšanu, netrāpot zaļajā koridorā. Katru dienu ir no trim līdz piecām pirmreizējām pacientēm. Šajā gadījumā zaļais koridors nosedz tikai nelielu daļu. Gremošanas trakta audzēju gadījumā sāpīgākais jautājums: cik ilgi jāgaida rindā uz endoskopiju.”

Par to, ka būtu vērts diskutēt par diagnostisko izmeklējumu saturu, Veselības Ekonomista marta numurā rakstīja onkoloģe ķīmijterapeite, RAKUS LOC Ķīmijterapijas nodaļas vadītāja Signe Plāte: “Patlaban nav skaidrs, piemēram, kāpēc pacientiem ar aizdomām par audzējiem veic tik nepamatoti daudz ultrasonogrāfisko izmeklējumu. Pasaulē no šā izmeklējuma sen atteikušies, jo šāda diagnostika ir nepilnīga. Arī salīdzinoši dārgākie izmeklējumi, ar kuriem pacienti ierodas Latvijas Onkoloģijas centrā, bieži veikti nekvalitatīvi un ārstniecības procesā neder. Piemēram, zarnu vēža gadījumā datortomogrāfija bez kontrastvielas nav izmantojama. Daudzi pacienti Onkoloģijas centrā ierodas ar diskā ierakstītu valsts apmaksātu izmeklējumu, taču tam nav pievienots apraksts, tātad izmeklējums ir nepilnīgs.” Par ultrasonogrāfijas izmeklējumu nelietderību īsti nepiekrīt uroloģe, onkoloģe, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārste, onkologu konsilija vadītāja Dzintra Litavniece, viņa uzskata: šis izmeklējums ir mūsdienīgs, neinvazīvs, nekaitīgs un informatīvs. Problēma cita — izmeklējuma kvalitāte lielā mērā atkarīga gan no aparatūras kvalitātes, gan speciālista kvalifikācijas, pieredzes, tāpēc vienu un to pašu izmeklējumu var interpretēt dažādi. Lai attiecīgais speciālists vai konsilijs varētu pieņemt kompetentu lēmumu par diagnozes apstiprināšanu, izmeklējumi jāatkārto un jāuzklausa vēl vismaz otra speciālista viedoklis.

Ģimenes ārste Dace Harasimjuka noraida domu, ka ģimenes ārsti pacientu varētu nosūtīt uz nelietderīgiem izmeklējumiem; ģimenes ārsti veic tādus izmeklējumus, kādus attiecīgie MK noteikumi un to pielikums, kas attiecināts uz zaļā koridora pieejamību, atļauj. “Es un māsu palīgi rūpīgi izmantojam MK vadlīnijas: kas jāizmeklē, ja aizdomas par vēzi plaušās, kas — ja krūts dziedzerī, kuņģī, galvā. Mēs nemaz nekur citur sūtīt un izmeklēt nedrīkstam, jo nolikumā taču ierakstīts, kad pienākas analīzes, kad nepienākas; kad ultrasonogrāfija, kad datortomogrāfija, kad tikai rentgens. Starp citu, ja ir aizdomas par plaušu vēzi, kuru mana pacienta gadījumā neapstiprināja, drīkstēju pacientu nosūtīt tikai uz rentgenu.”

Pareizi noformēt dokumentus

Dzintra Litavniece norāda uz vēl kādu aspektu, ko izkristalizējis zaļais koridors. “Ļoti svarīgi, lai jau primārajā posmā pacientam būtu pareizi noformēti dokumenti. Tas nozīmē, ka ģimenes ārstam, nosūtot pacientu pie speciālista un vēlāk arī speciālistam, nosūtot šo pacientu uz izmeklējumiem ļaundabīgo audzēju diagnostikai, nosūtījumā ļoti precīzi jāatzīmē attiecīgās diagnozes kods. Ja kods būs, medicīnas iestādē nebūs nesapratnes un pacients ātri tiks pie nepieciešamā pakalpojuma.” Viņa gan piebilst: jārēķinās, ka jāpaiet laikam, lai visas puses iepazītos, saprastu un veiksmīgi iekļautos jaunajā kārtībā. Ja arī gadās kāda kļūda vai neprecizitāte, nevajag to uzreiz kārt pie lielā zvana, bet kļūdas labot un mediķus izglītot. “Kā liecina mana līdzšinējā pieredze, pacienti paši ar nelieliem izņēmumiem pagaidām vēl maz izprot zaļo koridoru.”

Ierobežotā speciālistu kapacitāte

Zaļais koridors labi parāda — speciālistu mums ir tik, cik ir, un viņu kapacitāte nav bezizmēra. “Tā daļa, kas saistīta ar nosūtījumiem uz fibrogastroskopiju, kolonoskopiju un datortomogrāfiju, darbojas labi,” pieredzē par zaļo koridoru dalās Inguna Riževa, ģimenes ārste no Rīgas. “Onkologam esmu zvanījusi vienreiz, un tas man aizņēma divdesmit minūtes. Ja ar onkologu būtu jākomunicē bieži, tas būtu diezgan traucējoši, jo laiku aizņem gan sazvanīšana, gan zvanu pāradresācija. Kamēr sarunāju vizīti, pacientam jābūt blakus. Ja pacienta nav klāt, tad atkal jāzvana viņam. Nedod Dievs, ja viņš netiek norunātajā laikā. Tādā gadījumā vēlreiz jāzvana onkologam — tāda zvanīšanās turp atpakaļ.”

Ģimenes ārstei Dacei Harasimjukai bijis gadījums, kad viss tomēr notiek pa vecam. “Kāpēc zaļajā koridorā nav ierakstīti pacienti, kam, iespējams, ir onkoloģisks perēklis galvā, vairogdziedzerī vai asinsrades sistēmā? Nesen cīnījos, lai pacients laikus tiktu pie onkologa, jo ir aizdomas par nopietnu hematoloģisku slimību, ļaundabīgu audzēju asinsrades sistēmā. Viņa gadījumā nez kāpēc viss notiek pa vecam: zvanīju pazīstamiem mediķiem, tad uz nodaļu ārstiem, pusi dienas skaidroju pacienta stāvokli, lai viņš tiktu līdz pieņemšanai,” — tā ģimenes ārste, kas speciālistu un ģimenes ārstu sadarbību vērtē kā gana labu, taču norāda, ka gan primārajā veselības aprūpē, gan speciālisti strādā ar lielu pārslodzi, tāpēc nereti vienkārši trūkst laika, ko veltīt gan konkrētajam pacientam, gan mediķu savstarpējai saziņai.

No šā gada 1. janvāra ārstniecības iestādēm noteikts pienākums pacientam ar pirmreizēji atklātu onkoloģisku slimību nodrošināt precizējošus izmeklējumus un lēmumu par ārstēšanas taktiku pieņemt un ārstēšanu sākt ne vēlāk kā mēnesi pēc pirmā speciālista konsultācijas. Jānis Eglītis stāsta, ka process atsevišķās lokalizācijās jau darbojies pirms zaļā koridorā. “Latvijā jau vairākus gadus krūts audzēja pacienti negaida ilgāk par mēnesi. Tiklīdz ir morfoloģiskā verifikācija, sāk ārstēšanu. Problēma ir ar gremošanas trakta, uroloģiskajiem un ginekoloģiskajiem audzējiem, kur nav iedomājams pacientam veikt operāciju, to pamatojot tikai ar rentgenoloģiskajiem un ultraskaņas izmeklējumiem. Nepieciešama magnētiskā rezonanse un datortomogrāfija.” Zaļie koridori varētu šo problēmu atrisināt, tomēr jāskatās pacientu pieplūdums. “Pašreizējā situācijā būtu labi, ja pacientus varētu izmeklēt piecās iezīmētājās iestādēs, kur varētu norisināties multidisciplinārie konsiliji, kas izlemtu par ārstēšanu un arī ārstētu. Problēmas varētu parādīties ar operāciju laikiem, jo ir diezgan nopietns operāciju māsu un anesteziologu māsu deficīts.”

 

Foto: "Shutterstock", Jānis Brencis, Jānis Līgats un no "Doctus" arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada maija numurā