Onkologiem un ģimenes ārstiem vaicājām, kā darbojas pērn oktobrī ieviestais zaļais koridors pirmreizējiem pacientiem un kas palicis aiz borta. Kādas problēmas zaļais koridors izkristalizējis un kādus praktiskus rīcības soļus ārsti gribētu ieraudzīt onkoloģisku pacientu aprūpē?
Viedokli izsaka
Jānis EGLĪTIS
JĀNIS EGLĪTIS,asoc. prof., Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs
Dzintra LITAVNIECE
DZINTRA LITAVNIECE,uroloģe, onkoloģe, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārste, onkologu konsilija vadītāja
Dace HARASIMJUKA
DACE HARASIMJUKA,ģimenes ārste un pneimonoloģe no Valmieras
Inguna RIŽEVA
INGUNA RIŽEVA,ģimenes ārste no Rīgas
Ja atceramies, tad 2015. gads tika izsludināts par Onkoloģiskās modrības gadu. Tiesa, modri veselības organizatori bija vārdos, ne darbos. Tad, pateicoties pacientu un speciālistu aktivitātei, gandrīz burtiskā nozīmē tika “izsists” zaļais koridors — 2016. gadā rosinātā sabiedrības iniciatīva savāca desmit tūkstošus Latvijas iedzīvotāju balsu un likumdevējiem bija jālemj par ikgadēju papildu desmit miljonu eiro piešķiršanu onkoloģijas nozarei. Likumdevēji lēma tai par labu, un 2017. gadā nozarei piešķirti papildu 12,26 miljoni eiro, izstrādāts plāns onkoloģijas pacientu aprūpes uzlabošanai 2017.—2020. gadam. Nav daudz, tomēr vairāk nekā nekas.
Labs sākums!
Visi uzrunātie ārsti uzteic zaļo koridoru. “Sākums ir labs. Protams, samilzušās problēmas neesam atrisinājuši, taču pacientus, kam ir aizdomas par audzēju, varam izmeklēt operatīvi,” saka asoc. prof. Jānis Eglītis, Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs. “Šādai veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai vajadzēja būt jau labi sen. Nezinu, vai varam ļoti lepoties, vai sistēmā paveikts kas ārkārtējs, ka šāds zaļais koridors beidzot ir. Tā ir norma, nevis ekstra,” viņu papildina ģimenes ārste un pneimonoloģe Dace Harasimjuka no Valmieras. “Taču priecājos — tas tiešām funkcionē! Nupat man praksē bija trīs svaigi gadījumi ar aizdomām par onkoloģisku slimību, un cilvēki uz pieņemšanu pie onkologa Rīgā tika desmit dienās.”
No pagājušā gada, izmantojot zaļo koridoru, izmeklēti un konsultēti vairāk nekā 700 pacienti ar aizdomām par onkoloģisku slimību, liecina Nacionāla Veselības dienesta dati. Uz konsultāciju Latvijas Onkoloģijas centrā katru nedēļu ierodas vidēji 68 pacienti, no kuriem 72 % onkoloģiskā diagnoze tiek apstiprināta, bet 28 % — aizdomas neapstiprinās. Tas arī ir šā jaunieviesuma mērķis — desmit darbdienās tikt uz primārās diagnostikas izmeklējumiem un konsultāciju pie speciālista, lai apstiprinātu diagnozi “ļaundabīgais audzējs” vai pierādītu, ka šādas diagnozes nav. Ja aizdomas par vēzi apstiprinās, ne vēlāk kā mēnesi pēc pirmās speciālista konsultācijas jāsāk ārstēšana.
Oktobrī, kad zaļais koridors sāka darboties, sadalījums bija citāds — onkoloģiska slimība tika atklāta nepilniem 60 % pacientu, jo daļa pacientu uz konsultāciju pie speciālista ieradās neizmeklēti. Ministru kabineta noteikumi, kas regulē zaļā koridora darbību, nosaka: ja ģimenes ārstam rodas aizdomas par onkoloģisku slimību, pacients vispirms jānosūta uz visiem diagnostiskajiem izmeklējumiem (arī uz tiem darbojas zaļais koridors), tikai pēc tam (jau ar izmeklējumu rezultātiem un ģimenes ārsta nosūtījumu) pacientam jādodas uz konsultāciju pie onkologa, lai ceļš līdz diagnozei un ārstēšanai būtu ātrāks. Pašlaik gadījumu skaits, kad pacients ierodas uz konsultāciju neizmeklēts, ievērojami sarucis. “Līdzko koridors tika izveidots, es tam pieslēdzos. Man bijis arī gadījums, kad zaļajā koridorā pacientu aizsūtīju pa tukšo. Kāpēc? Rentgena izmeklējuma aprakstā bija ierakstītas pamatotas aizdomas par plaušu audzēju. Nesūtīt? Tas cilvēks ir mans pacients divdesmit gadus, es par viņu uzņemos atbildību! Vai drīkstu teikt: pavērosim, nogaidīsim? Esmu profesionālis un tā nerīkošos. Cilvēku konsultēja, izmeklēja, ļaundabīgu audzēju neatklāja, laimīgi dzīvojam tālāk,” stāsta Dace Harasimjuka, noraidot pārmetumus, ka ģimenes ārsti nepietiekami izmeklē pacientus, pirms izmanto zaļā koridora iespējas.
“Labāka situācija ir gremošanas trakta audzēju gadījumā, problemātiskāk — ar krūts veidojumiem, ginekoloģiskām un uroloģiskām problēmām, kur visbiežāk izmanto tikai ultrasonogrāfiju un mamogrāfiju, tāpēc diagnoze bieži neapstiprinās,” par situāciju, ko atklājis zaļais koridors, stāsta Jānis Eglītis.
“Ja runājam par krūts audzēju, tad lielākā daļa pacienšu pašas sataustījušas veidojumu un pašas nāk uz pieņemšanu, netrāpot zaļajā koridorā. Katru dienu ir no trim līdz piecām pirmreizējām pacientēm. Šajā gadījumā zaļais koridors nosedz tikai nelielu daļu. Gremošanas trakta audzēju gadījumā sāpīgākais jautājums: cik ilgi jāgaida rindā uz endoskopiju.”
Par to, ka būtu vērts diskutēt par diagnostisko izmeklējumu saturu, Veselības Ekonomista marta numurā rakstīja onkoloģe ķīmijterapeite, RAKUS LOC Ķīmijterapijas nodaļas vadītāja Signe Plāte: “Patlaban nav skaidrs, piemēram, kāpēc pacientiem ar aizdomām par audzējiem veic tik nepamatoti daudz ultrasonogrāfisko izmeklējumu. Pasaulē no šā izmeklējuma sen atteikušies, jo šāda diagnostika ir nepilnīga. Arī salīdzinoši dārgākie izmeklējumi, ar kuriem pacienti ierodas Latvijas Onkoloģijas centrā, bieži veikti nekvalitatīvi un ārstniecības procesā neder. Piemēram, zarnu vēža gadījumā datortomogrāfija bez kontrastvielas nav izmantojama. Daudzi pacienti Onkoloģijas centrā ierodas ar diskā ierakstītu valsts apmaksātu izmeklējumu, taču tam nav pievienots apraksts, tātad izmeklējums ir nepilnīgs.” Par ultrasonogrāfijas izmeklējumu nelietderību īsti nepiekrīt uroloģe, onkoloģe, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārste, onkologu konsilija vadītāja Dzintra Litavniece, viņa uzskata: šis izmeklējums ir mūsdienīgs, neinvazīvs, nekaitīgs un informatīvs. Problēma cita — izmeklējuma kvalitāte lielā mērā atkarīga gan no aparatūras kvalitātes, gan speciālista kvalifikācijas, pieredzes, tāpēc vienu un to pašu izmeklējumu var interpretēt dažādi. Lai attiecīgais speciālists vai konsilijs varētu pieņemt kompetentu lēmumu par diagnozes apstiprināšanu, izmeklējumi jāatkārto un jāuzklausa vēl vismaz otra speciālista viedoklis.
Ģimenes ārste Dace Harasimjuka noraida domu, ka ģimenes ārsti pacientu varētu nosūtīt uz nelietderīgiem izmeklējumiem; ģimenes ārsti veic tādus izmeklējumus, kādus attiecīgie MK noteikumi un to pielikums, kas attiecināts uz zaļā koridora pieejamību, atļauj. “Es un māsu palīgi rūpīgi izmantojam MK vadlīnijas: kas jāizmeklē, ja aizdomas par vēzi plaušās, kas — ja krūts dziedzerī, kuņģī, galvā. Mēs nemaz nekur citur sūtīt un izmeklēt nedrīkstam, jo nolikumā taču ierakstīts, kad pienākas analīzes, kad nepienākas; kad ultrasonogrāfija, kad datortomogrāfija, kad tikai rentgens. Starp citu, ja ir aizdomas par plaušu vēzi, kuru mana pacienta gadījumā neapstiprināja, drīkstēju pacientu nosūtīt tikai uz rentgenu.”
Pareizi noformēt dokumentus
Dzintra Litavniece norāda uz vēl kādu aspektu, ko izkristalizējis zaļais koridors. “Ļoti svarīgi, lai jau primārajā posmā pacientam būtu pareizi noformēti dokumenti. Tas nozīmē, ka ģimenes ārstam, nosūtot pacientu pie speciālista un vēlāk arī speciālistam, nosūtot šo pacientu uz izmeklējumiem ļaundabīgo audzēju diagnostikai, nosūtījumā ļoti precīzi jāatzīmē attiecīgās diagnozes kods. Ja kods būs, medicīnas iestādē nebūs nesapratnes un pacients ātri tiks pie nepieciešamā pakalpojuma.” Viņa gan piebilst: jārēķinās, ka jāpaiet laikam, lai visas puses iepazītos, saprastu un veiksmīgi iekļautos jaunajā kārtībā. Ja arī gadās kāda kļūda vai neprecizitāte, nevajag to uzreiz kārt pie lielā zvana, bet kļūdas labot un mediķus izglītot. “Kā liecina mana līdzšinējā pieredze, pacienti paši ar nelieliem izņēmumiem pagaidām vēl maz izprot zaļo koridoru.”
Ierobežotā speciālistu kapacitāte
Zaļais koridors labi parāda — speciālistu mums ir tik, cik ir, un viņu kapacitāte nav bezizmēra. “Tā daļa, kas saistīta ar nosūtījumiem uz fibrogastroskopiju, kolonoskopiju un datortomogrāfiju, darbojas labi,” pieredzē par zaļo koridoru dalās Inguna Riževa, ģimenes ārste no Rīgas. “Onkologam esmu zvanījusi vienreiz, un tas man aizņēma divdesmit minūtes. Ja ar onkologu būtu jākomunicē bieži, tas būtu diezgan traucējoši, jo laiku aizņem gan sazvanīšana, gan zvanu pāradresācija. Kamēr sarunāju vizīti, pacientam jābūt blakus. Ja pacienta nav klāt, tad atkal jāzvana viņam. Nedod Dievs, ja viņš netiek norunātajā laikā. Tādā gadījumā vēlreiz jāzvana onkologam — tāda zvanīšanās turp atpakaļ.”
Ģimenes ārstei Dacei Harasimjukai bijis gadījums, kad viss tomēr notiek pa vecam. “Kāpēc zaļajā koridorā nav ierakstīti pacienti, kam, iespējams, ir onkoloģisks perēklis galvā, vairogdziedzerī vai asinsrades sistēmā? Nesen cīnījos, lai pacients laikus tiktu pie onkologa, jo ir aizdomas par nopietnu hematoloģisku slimību, ļaundabīgu audzēju asinsrades sistēmā. Viņa gadījumā nez kāpēc viss notiek pa vecam: zvanīju pazīstamiem mediķiem, tad uz nodaļu ārstiem, pusi dienas skaidroju pacienta stāvokli, lai viņš tiktu līdz pieņemšanai,” — tā ģimenes ārste, kas speciālistu un ģimenes ārstu sadarbību vērtē kā gana labu, taču norāda, ka gan primārajā veselības aprūpē, gan speciālisti strādā ar lielu pārslodzi, tāpēc nereti vienkārši trūkst laika, ko veltīt gan konkrētajam pacientam, gan mediķu savstarpējai saziņai.
No šā gada 1. janvāra ārstniecības iestādēm noteikts pienākums pacientam ar pirmreizēji atklātu onkoloģisku slimību nodrošināt precizējošus izmeklējumus un lēmumu par ārstēšanas taktiku pieņemt un ārstēšanu sākt ne vēlāk kā mēnesi pēc pirmā speciālista konsultācijas. Jānis Eglītis stāsta, ka process atsevišķās lokalizācijās jau darbojies pirms zaļā koridorā. “Latvijā jau vairākus gadus krūts audzēja pacienti negaida ilgāk par mēnesi. Tiklīdz ir morfoloģiskā verifikācija, sāk ārstēšanu. Problēma ir ar gremošanas trakta, uroloģiskajiem un ginekoloģiskajiem audzējiem, kur nav iedomājams pacientam veikt operāciju, to pamatojot tikai ar rentgenoloģiskajiem un ultraskaņas izmeklējumiem. Nepieciešama magnētiskā rezonanse un datortomogrāfija.” Zaļie koridori varētu šo problēmu atrisināt, tomēr jāskatās pacientu pieplūdums. “Pašreizējā situācijā būtu labi, ja pacientus varētu izmeklēt piecās iezīmētājās iestādēs, kur varētu norisināties multidisciplinārie konsiliji, kas izlemtu par ārstēšanu un arī ārstētu. Problēmas varētu parādīties ar operāciju laikiem, jo ir diezgan nopietns operāciju māsu un anesteziologu māsu deficīts.”
Foto: "Shutterstock", Jānis Brencis, Jānis Līgats un no "Doctus" arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada maija numurā
Antimikrobiālā rezistence (AMR) ir viena no nopietnākajām globālajām sabiedrības veselības problēmām, ar kuru ik gadu saskaras veselības aprūpes sistēmas visā pasaulē. AMR mēdz dēvēt par kluso pandēmiju; tā apdraud līdz šim efektīvo infekciju ārstēšanu, palielina mirstību, pagarina hospitalizācijas laiku un būtiski ietekmē veselības aprūpes izmaksas. Latvija nav izņēmums, — pēdējos gados pieaug gan multirezistentu patogēnu izplatība, gan antibiotiku patēriņš.
Migrēna ir kompleksa neirovaskulāra slimība ar ģenētiski noteiktu predispozīciju nervu sistēmai jutīgi reaģēt uz dažādām iekšējās vai ārējās vides izmaiņām. Migrēna skar 14 % pasaules iedzīvotāju jeb vienu miljardu cilvēku visā pasaulē un ir otrs biežākais cēlonis visās vecuma grupās, kas samazina veselīgi nodzīvotos dzīves gadus. [1] Raksta divās daļās iztirzāsim migrēnas profilaktiskās ārstēšanas vadlīnijas, biežāk lietoto profilakses medikamentu indikācijas un situāciju Latvijā saistībā ar medikamentu kompensācijas nosacījumiem.
Lielbritānijā par farmaceiti strādāju jau gadu — man patīk šī zeme un kultūra, lai gan vēl īsti to nesaucu par savām mājām. Farmaceites darbs ir gana atšķirīgs no Latvijas pieredzes — strādāju kā maiņu farmaceite, un tas nozīmē, ka mana darba diena aizrit dažādās pilsētās, dažādās aptiekās. Turklāt farmaceitiskās aprūpes darbs sniedzas tālu aiz zāļu izsniegšanas robežām un faktiski atbilst klīniskā farmaceita darba specifikai. Tas nozīmē — jāvar pielāgoties un nepārtraukti augt!
Šobrīd pastāv ierobežotas farmakoloģiskas pirmsekspozīcijas profilakses iespējas Covid-19 gadījumā, ja neskaitām vakcināciju. Izpētīts, ka azelastīnam, kas ir antihistamīna intranazāls aerosols, pierādīta in vitro pretvīrusu aktivitāte, t.sk. pret SARS-CoV-2. Lai novērtētu, vai azelastīns var būt efektīvs un drošs līdzeklis Covid-19 pirmekspozīcijas profilaksē, veikts pētījums.
Secināts, ka pacientiem, kas saņem terapiju ar opioīdiem ilgāk par trim mēnešiem, pastāv risks attīstīties dažādām endokrinopātijām – virsnieru mazspējai, hipogonādismam, hiperprolaktinēmijai un citām. Tāpēc svarīga rūpīga šo pacientu uzraudzība un izvērtēšana ikdienas praksē.
Jaunā pētījumā pierādīts, ka migrēna ar auru ir saistīta ar lielāku išēmiska insulta risku pusmūža un vecākiem pieaugušajiem. Risks bija īpaši augsts vīriešiem, kas jaunāki par 72 gadiem, neatkarīgi no auras esamības, savukārt migrēna bez auras ar insulta risku nebija saistīta.
2025. gadā Latvijā piedzima 11 957 bērni, kas ir zemākais rādītājs pēdējo 100 gadu laikā. Mātes vidējais vecums, pirmajam bērniņam piedzimstot, — 28,1 gads, kas kopš 2014. gada palielinājies (iepriekš 26,3 gadi). Ginekoloģes, dzemdību speciālistes prof. Dace Rezeberga, Dr. Natālija Bērza, Dr. Katrīna Zaļkalniņa un ģimenes ārste Dr. Dina Florena kopīgā sarunā secināja, ka gan ginekologs, gan ģimenes ārsts var būt autoritāte pacientam un palīdzēt pieņemt uz pierādījumiem balstītu lēmumu reproduktīvās veselības jautājumos.
Aptieka Rāmkalni atrodas neparastā vietā — Gaujas upes ielejā, atpūtas parkā “Rāmkalni”. Šosejas malā, kur piestāj atpūtnieki, pusdienotāji, caurbraucēji, aktīvā dzīvesveida piekritēji. Arī tie, kuri nu jau iepazinuši aptiekas īpašo sortimentu. Atverot durvis, pirmais, ko var sajust, ir smarža, un pirmais, ar ko sastopas skatiens, — laipns smaids. Šo aptieku vada lielisks farmaceitu tandēms OLGA un LEONĪDS HODASĒVIČI.
D vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns, kas ir galvenais kalcija homeostāzes un kaulu vielmaiņas regulators. Tā deficīts ir plaši izplatīts — subklīnisks D vitamīna deficīts skar līdz pat 1 miljardu cilvēku visā pasaulē, [1] bet ziemas sezonā no D vitamīna deficīta (25(OH)D < 20 ng/mL) cieš aptuveni 40 % Eiropas iedzīvotāju. [2]
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Hroniskas sāpes ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma, kas skar būtisku daļu pieaugušo iedzīvotāju visā pasaulē. Epidemioloģiskie dati liecina, ka hroniskas sāpes piedzīvo aptuveni piektdaļa pieaugušo, un to izplatība daudzviet pieaug. [1] Saskaņā ar ASV Nacionālā veselības intervijas pētījuma (NHIS) 2023. gada datiem, 24,3 % pieaugušo ir hroniskas sāpes, bet 8,5 % — augstas ietekmes hroniskas sāpes, kas regulāri ierobežo ikdienas vai darba aktivitātes. [2] Var salīdzināt ar 2019. gadu, kad hroniskas sāpes tika konstatētas 20,4 % pieaugušo, attiecīgi četru gadu laikā noticis 3,9 procentpunktu jeb aptuveni 19 % relatīvs pieaugums. [2]
Survodutīda III fāzes pētījumā tika novērota viscerālo tauku samazināšanās par 34 % un aknu tauku samazināšanās par 63 %, vienlaikus iepriekš definētajā analīzē uzrādot mazāku liesās ķermeņa masas zudumu, veicinot vielmaiņas veselības uzlabošanos cilvēkiem ar aptaukošanos.
Gados vecākiem pacientiem aizcietējumi rada izteiktu dzīves kvalitātes pasliktināšanos un negatīvi ietekmē psihisko veselību. Pētījumos konstatēts, ka pacientiem ar aizcietējumiem ir sliktāki fizisko funkciju, psihiskās veselības, vispārējā veselības stāvokļa uztveres un ķermeņa sāpju rādījumi, salīdzinot ar respondentiem bez aizcietējumiem. [1] Šī ir raksta otrā daļa, kur detalizēti apskatītas aizcietējumu ārstēšanas iespējas. Pirmo daļu lasiet Doctus maija numurā.
Secināts, ka pacientiem, kas saņem terapiju ar opioīdiem ilgāk par trim mēnešiem, pastāv risks attīstīties dažādām endokrinopātijām – virsnieru mazspējai, hipogonādismam, hiperprolaktinēmijai un citām. Tāpēc svarīga rūpīga šo pacientu uzraudzība un izvērtēšana ikdienas praksē.
Smagas pakāpes kašķa infekcija klīniskajā praksē ir reti sastopama. Tā raksturojas ar profūzu un difūzu klasiskā un Norvēģu kašķa manifestāciju, kā dēļ veidojas hiperkeratotiski un psoriāzei līdzīgi ādas bojājumi, kuros mājvietu atradusi Sarcoptes scabiei hominis ērcīte. Ārstēšanā tiek rekomendēts ivermektīns per os standarta devā un lokāli antiparazitāri līdzekļi. Tomēr līdz šim iztrūkuši nejaušināti klīniski pētījumi, lai izvērtētu izārstēšanās iespējamību.
Hronisks nogurums kļuvis arvien biežāk sastopams mūsdienu dzīvē, jo cilvēki saskaras ar lielāku darba slodzi un mazāk atpūtas. Lai gan izsīkumu bieži pamato ar stresu vai miega trūkumu, pētnieki norāda, ka nepietiekams uzturs var būtiski ietekmēt šo stāvokli.
Liela starptautiska datubāzu analīze parādīja, ka 2. tipa cukura diabēta pacientiem, kuri lieto semaglutīdu, nav ne paaugstināta, ne samazināta neovaskulāras ar vecumu saistītas makulas deģenerācijas attīstības riska, salīdzinot ar pacientiem, kas saņem citus pretdiabēta medikamentus.
