Onkologiem un ģimenes ārstiem vaicājām, kā darbojas pērn oktobrī ieviestais zaļais koridors pirmreizējiem pacientiem un kas palicis aiz borta. Kādas problēmas zaļais koridors izkristalizējis un kādus praktiskus rīcības soļus ārsti gribētu ieraudzīt onkoloģisku pacientu aprūpē?
Viedokli izsaka
Jānis EGLĪTIS
JĀNIS EGLĪTIS,asoc. prof., Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs
Dzintra LITAVNIECE
DZINTRA LITAVNIECE,uroloģe, onkoloģe, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārste, onkologu konsilija vadītāja
Dace HARASIMJUKA
DACE HARASIMJUKA,ģimenes ārste un pneimonoloģe no Valmieras
Inguna RIŽEVA
INGUNA RIŽEVA,ģimenes ārste no Rīgas
Ja atceramies, tad 2015. gads tika izsludināts par Onkoloģiskās modrības gadu. Tiesa, modri veselības organizatori bija vārdos, ne darbos. Tad, pateicoties pacientu un speciālistu aktivitātei, gandrīz burtiskā nozīmē tika “izsists” zaļais koridors — 2016. gadā rosinātā sabiedrības iniciatīva savāca desmit tūkstošus Latvijas iedzīvotāju balsu un likumdevējiem bija jālemj par ikgadēju papildu desmit miljonu eiro piešķiršanu onkoloģijas nozarei. Likumdevēji lēma tai par labu, un 2017. gadā nozarei piešķirti papildu 12,26 miljoni eiro, izstrādāts plāns onkoloģijas pacientu aprūpes uzlabošanai 2017.—2020. gadam. Nav daudz, tomēr vairāk nekā nekas.
Labs sākums!
Visi uzrunātie ārsti uzteic zaļo koridoru. “Sākums ir labs. Protams, samilzušās problēmas neesam atrisinājuši, taču pacientus, kam ir aizdomas par audzēju, varam izmeklēt operatīvi,” saka asoc. prof. Jānis Eglītis, Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs. “Šādai veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai vajadzēja būt jau labi sen. Nezinu, vai varam ļoti lepoties, vai sistēmā paveikts kas ārkārtējs, ka šāds zaļais koridors beidzot ir. Tā ir norma, nevis ekstra,” viņu papildina ģimenes ārste un pneimonoloģe Dace Harasimjuka no Valmieras. “Taču priecājos — tas tiešām funkcionē! Nupat man praksē bija trīs svaigi gadījumi ar aizdomām par onkoloģisku slimību, un cilvēki uz pieņemšanu pie onkologa Rīgā tika desmit dienās.”
No pagājušā gada, izmantojot zaļo koridoru, izmeklēti un konsultēti vairāk nekā 700 pacienti ar aizdomām par onkoloģisku slimību, liecina Nacionāla Veselības dienesta dati. Uz konsultāciju Latvijas Onkoloģijas centrā katru nedēļu ierodas vidēji 68 pacienti, no kuriem 72 % onkoloģiskā diagnoze tiek apstiprināta, bet 28 % — aizdomas neapstiprinās. Tas arī ir šā jaunieviesuma mērķis — desmit darbdienās tikt uz primārās diagnostikas izmeklējumiem un konsultāciju pie speciālista, lai apstiprinātu diagnozi “ļaundabīgais audzējs” vai pierādītu, ka šādas diagnozes nav. Ja aizdomas par vēzi apstiprinās, ne vēlāk kā mēnesi pēc pirmās speciālista konsultācijas jāsāk ārstēšana.
Oktobrī, kad zaļais koridors sāka darboties, sadalījums bija citāds — onkoloģiska slimība tika atklāta nepilniem 60 % pacientu, jo daļa pacientu uz konsultāciju pie speciālista ieradās neizmeklēti. Ministru kabineta noteikumi, kas regulē zaļā koridora darbību, nosaka: ja ģimenes ārstam rodas aizdomas par onkoloģisku slimību, pacients vispirms jānosūta uz visiem diagnostiskajiem izmeklējumiem (arī uz tiem darbojas zaļais koridors), tikai pēc tam (jau ar izmeklējumu rezultātiem un ģimenes ārsta nosūtījumu) pacientam jādodas uz konsultāciju pie onkologa, lai ceļš līdz diagnozei un ārstēšanai būtu ātrāks. Pašlaik gadījumu skaits, kad pacients ierodas uz konsultāciju neizmeklēts, ievērojami sarucis. “Līdzko koridors tika izveidots, es tam pieslēdzos. Man bijis arī gadījums, kad zaļajā koridorā pacientu aizsūtīju pa tukšo. Kāpēc? Rentgena izmeklējuma aprakstā bija ierakstītas pamatotas aizdomas par plaušu audzēju. Nesūtīt? Tas cilvēks ir mans pacients divdesmit gadus, es par viņu uzņemos atbildību! Vai drīkstu teikt: pavērosim, nogaidīsim? Esmu profesionālis un tā nerīkošos. Cilvēku konsultēja, izmeklēja, ļaundabīgu audzēju neatklāja, laimīgi dzīvojam tālāk,” stāsta Dace Harasimjuka, noraidot pārmetumus, ka ģimenes ārsti nepietiekami izmeklē pacientus, pirms izmanto zaļā koridora iespējas.
“Labāka situācija ir gremošanas trakta audzēju gadījumā, problemātiskāk — ar krūts veidojumiem, ginekoloģiskām un uroloģiskām problēmām, kur visbiežāk izmanto tikai ultrasonogrāfiju un mamogrāfiju, tāpēc diagnoze bieži neapstiprinās,” par situāciju, ko atklājis zaļais koridors, stāsta Jānis Eglītis.
“Ja runājam par krūts audzēju, tad lielākā daļa pacienšu pašas sataustījušas veidojumu un pašas nāk uz pieņemšanu, netrāpot zaļajā koridorā. Katru dienu ir no trim līdz piecām pirmreizējām pacientēm. Šajā gadījumā zaļais koridors nosedz tikai nelielu daļu. Gremošanas trakta audzēju gadījumā sāpīgākais jautājums: cik ilgi jāgaida rindā uz endoskopiju.”
Par to, ka būtu vērts diskutēt par diagnostisko izmeklējumu saturu, Veselības Ekonomista marta numurā rakstīja onkoloģe ķīmijterapeite, RAKUS LOC Ķīmijterapijas nodaļas vadītāja Signe Plāte: “Patlaban nav skaidrs, piemēram, kāpēc pacientiem ar aizdomām par audzējiem veic tik nepamatoti daudz ultrasonogrāfisko izmeklējumu. Pasaulē no šā izmeklējuma sen atteikušies, jo šāda diagnostika ir nepilnīga. Arī salīdzinoši dārgākie izmeklējumi, ar kuriem pacienti ierodas Latvijas Onkoloģijas centrā, bieži veikti nekvalitatīvi un ārstniecības procesā neder. Piemēram, zarnu vēža gadījumā datortomogrāfija bez kontrastvielas nav izmantojama. Daudzi pacienti Onkoloģijas centrā ierodas ar diskā ierakstītu valsts apmaksātu izmeklējumu, taču tam nav pievienots apraksts, tātad izmeklējums ir nepilnīgs.” Par ultrasonogrāfijas izmeklējumu nelietderību īsti nepiekrīt uroloģe, onkoloģe, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārste, onkologu konsilija vadītāja Dzintra Litavniece, viņa uzskata: šis izmeklējums ir mūsdienīgs, neinvazīvs, nekaitīgs un informatīvs. Problēma cita — izmeklējuma kvalitāte lielā mērā atkarīga gan no aparatūras kvalitātes, gan speciālista kvalifikācijas, pieredzes, tāpēc vienu un to pašu izmeklējumu var interpretēt dažādi. Lai attiecīgais speciālists vai konsilijs varētu pieņemt kompetentu lēmumu par diagnozes apstiprināšanu, izmeklējumi jāatkārto un jāuzklausa vēl vismaz otra speciālista viedoklis.
Ģimenes ārste Dace Harasimjuka noraida domu, ka ģimenes ārsti pacientu varētu nosūtīt uz nelietderīgiem izmeklējumiem; ģimenes ārsti veic tādus izmeklējumus, kādus attiecīgie MK noteikumi un to pielikums, kas attiecināts uz zaļā koridora pieejamību, atļauj. “Es un māsu palīgi rūpīgi izmantojam MK vadlīnijas: kas jāizmeklē, ja aizdomas par vēzi plaušās, kas — ja krūts dziedzerī, kuņģī, galvā. Mēs nemaz nekur citur sūtīt un izmeklēt nedrīkstam, jo nolikumā taču ierakstīts, kad pienākas analīzes, kad nepienākas; kad ultrasonogrāfija, kad datortomogrāfija, kad tikai rentgens. Starp citu, ja ir aizdomas par plaušu vēzi, kuru mana pacienta gadījumā neapstiprināja, drīkstēju pacientu nosūtīt tikai uz rentgenu.”
Pareizi noformēt dokumentus
Dzintra Litavniece norāda uz vēl kādu aspektu, ko izkristalizējis zaļais koridors. “Ļoti svarīgi, lai jau primārajā posmā pacientam būtu pareizi noformēti dokumenti. Tas nozīmē, ka ģimenes ārstam, nosūtot pacientu pie speciālista un vēlāk arī speciālistam, nosūtot šo pacientu uz izmeklējumiem ļaundabīgo audzēju diagnostikai, nosūtījumā ļoti precīzi jāatzīmē attiecīgās diagnozes kods. Ja kods būs, medicīnas iestādē nebūs nesapratnes un pacients ātri tiks pie nepieciešamā pakalpojuma.” Viņa gan piebilst: jārēķinās, ka jāpaiet laikam, lai visas puses iepazītos, saprastu un veiksmīgi iekļautos jaunajā kārtībā. Ja arī gadās kāda kļūda vai neprecizitāte, nevajag to uzreiz kārt pie lielā zvana, bet kļūdas labot un mediķus izglītot. “Kā liecina mana līdzšinējā pieredze, pacienti paši ar nelieliem izņēmumiem pagaidām vēl maz izprot zaļo koridoru.”
Ierobežotā speciālistu kapacitāte
Zaļais koridors labi parāda — speciālistu mums ir tik, cik ir, un viņu kapacitāte nav bezizmēra. “Tā daļa, kas saistīta ar nosūtījumiem uz fibrogastroskopiju, kolonoskopiju un datortomogrāfiju, darbojas labi,” pieredzē par zaļo koridoru dalās Inguna Riževa, ģimenes ārste no Rīgas. “Onkologam esmu zvanījusi vienreiz, un tas man aizņēma divdesmit minūtes. Ja ar onkologu būtu jākomunicē bieži, tas būtu diezgan traucējoši, jo laiku aizņem gan sazvanīšana, gan zvanu pāradresācija. Kamēr sarunāju vizīti, pacientam jābūt blakus. Ja pacienta nav klāt, tad atkal jāzvana viņam. Nedod Dievs, ja viņš netiek norunātajā laikā. Tādā gadījumā vēlreiz jāzvana onkologam — tāda zvanīšanās turp atpakaļ.”
Ģimenes ārstei Dacei Harasimjukai bijis gadījums, kad viss tomēr notiek pa vecam. “Kāpēc zaļajā koridorā nav ierakstīti pacienti, kam, iespējams, ir onkoloģisks perēklis galvā, vairogdziedzerī vai asinsrades sistēmā? Nesen cīnījos, lai pacients laikus tiktu pie onkologa, jo ir aizdomas par nopietnu hematoloģisku slimību, ļaundabīgu audzēju asinsrades sistēmā. Viņa gadījumā nez kāpēc viss notiek pa vecam: zvanīju pazīstamiem mediķiem, tad uz nodaļu ārstiem, pusi dienas skaidroju pacienta stāvokli, lai viņš tiktu līdz pieņemšanai,” — tā ģimenes ārste, kas speciālistu un ģimenes ārstu sadarbību vērtē kā gana labu, taču norāda, ka gan primārajā veselības aprūpē, gan speciālisti strādā ar lielu pārslodzi, tāpēc nereti vienkārši trūkst laika, ko veltīt gan konkrētajam pacientam, gan mediķu savstarpējai saziņai.
No šā gada 1. janvāra ārstniecības iestādēm noteikts pienākums pacientam ar pirmreizēji atklātu onkoloģisku slimību nodrošināt precizējošus izmeklējumus un lēmumu par ārstēšanas taktiku pieņemt un ārstēšanu sākt ne vēlāk kā mēnesi pēc pirmā speciālista konsultācijas. Jānis Eglītis stāsta, ka process atsevišķās lokalizācijās jau darbojies pirms zaļā koridorā. “Latvijā jau vairākus gadus krūts audzēja pacienti negaida ilgāk par mēnesi. Tiklīdz ir morfoloģiskā verifikācija, sāk ārstēšanu. Problēma ir ar gremošanas trakta, uroloģiskajiem un ginekoloģiskajiem audzējiem, kur nav iedomājams pacientam veikt operāciju, to pamatojot tikai ar rentgenoloģiskajiem un ultraskaņas izmeklējumiem. Nepieciešama magnētiskā rezonanse un datortomogrāfija.” Zaļie koridori varētu šo problēmu atrisināt, tomēr jāskatās pacientu pieplūdums. “Pašreizējā situācijā būtu labi, ja pacientus varētu izmeklēt piecās iezīmētājās iestādēs, kur varētu norisināties multidisciplinārie konsiliji, kas izlemtu par ārstēšanu un arī ārstētu. Problēmas varētu parādīties ar operāciju laikiem, jo ir diezgan nopietns operāciju māsu un anesteziologu māsu deficīts.”
Foto: "Shutterstock", Jānis Brencis, Jānis Līgats un no "Doctus" arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada maija numurā
Šķiet uz šo jautājumu diemžēl jāatbild noliedzoši. Pētnieki ASV skaidroja, vai atgādinājumi pacientam par nepieciešamību vakcinēties pret gripu SMS veidā vai elektroniski pacientu portālā ir efektīvi, lai paceltu vakcinācijas aptveri. Rezultāti nebija iepriecinoši.
Lai mazinātu nevēlamu aterosklerotisku kardiovaskulāru notikumu risku un mazinātu mirstības rādītājus pacientiem ar zināmu kardiovaskulāru slimību aspirīns definēts kā medikaments ar labu efektivitāti un zemām izmaksām. Lai izprastu, kādas ir kopējās aspirīna lietošanas tendences dažāda ienākumu līmeņa valstīs sekundārai kardiovaskulārai profilaksei, tika veikts šķērsgriezuma pētījums.
Klimata pārmaiņas var būt saistītas ar pieaugošo mirstību un invaliditāti no insulta visā pasaulē. Pētnieki atklāja, ka neoptimāla temperatūra, kas ir augstāka vai zemāka par temperatūru, kas saistīta ar zemāko mirstības līmeni, arvien vairāk ir saistīta ar nāvi un invaliditāti insulta dēļ. Pētījums nepierāda, ka klimata pārmaiņas izraisa insultu. Tas tikai parāda saistību. Pētījumā netika pārbaudīti arī citi riska faktori, piemēram, augsts asinsspiediens un augsts holesterīna līmenis.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca ir vienīgā Latvijā, kur veic šāda veida operācijas, bet līdz šim tās realizētas vaļējā metodē vai daļēji laparoskopiski. Turpmāk Austrumu slimnīcā barības vada rezekcijas operācijas atsevišķām pacientu grupām būs daudz saudzīgākas, vienlaikus būtiski saīsinot atveseļošanās laiku pēc operācijas un uzturēšanās ilgumu slimnīcā.
Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) ir parakstījusi sadarbības līgumu ar Lietuvas Veselības zinātņu universitāte (LVZU). Parakstītais līgums noteiks pamatu labākās prakses apmaiņai un sadarbībai inovāciju ieviešanā zinātnē un studijās.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) aktuālajās GOLD 2024. gada vadlīnijās definēta kā heterogēna plaušu slimība, ko raksturo tāda hroniska elpceļu simptomātika kā elpas trūkums, klepus, pastiprināta krēpu produkcija un bieži paasinājumi hroniska bronhīta, bronhiolīta un/vai emfizēmas dēļ, kas izraisa pastāvīgu, bieži progresējošu elpceļu obstrukciju. [1] HOPS izraisītājs ir ģenētikas, ekspozīcijas un laika faktoru kombinācija. Klīniskā praksē vērojama saistība starp HOPS smaguma pakāpi un blakusslimībām.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca ir vienīgā Latvijā, kur veic šāda veida operācijas, bet līdz šim tās realizētas vaļējā metodē vai daļēji laparoskopiski. Turpmāk Austrumu slimnīcā barības vada rezekcijas operācijas atsevišķām pacientu grupām būs daudz saudzīgākas, vienlaikus būtiski saīsinot atveseļošanās laiku pēc operācijas un uzturēšanās ilgumu slimnīcā.
Ir maz zināms par ieguvumiem no statīnu terapijas gados vecākiem pieaugušajiem ar demenci. Pētījuma mērķis bija novērtēt statīnu lietošanas nozīmi visu cēloņu mirstībā pansionāta iemītniekiem ar un bez demences.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.
Pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IBD) ir lielāks miokardīta, īpaši smaga miokardīta, risks nekā iedzīvotājiem bez IBD pat 20 gadus pēc diagnozes noteikšanas, lai gan absolūtais risks ir zems.
Klimata pārmaiņas var būt saistītas ar pieaugošo mirstību un invaliditāti no insulta visā pasaulē. Pētnieki atklāja, ka neoptimāla temperatūra, kas ir augstāka vai zemāka par temperatūru, kas saistīta ar zemāko mirstības līmeni, arvien vairāk ir saistīta ar nāvi un invaliditāti insulta dēļ. Pētījums nepierāda, ka klimata pārmaiņas izraisa insultu. Tas tikai parāda saistību. Pētījumā netika pārbaudīti arī citi riska faktori, piemēram, augsts asinsspiediens un augsts holesterīna līmenis.
D vitamīna deficīts ir neatkarīgi saistīts ar diabētiskās perifērās neiropātijas (DPN) risku, potenciāli ietekmējot lielas nervu šķiedras gados vecākiem pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
Reģistra datos balstīts pētījums Somijā noteica trīs atšķirīgas ĶMI trajektorijas grupas pacientiem ar nesen diagnosticētu 2. tipa cukura diabētu. Četru gadu novērošanas laikā lielākā daļa pacientu sekoja stabilai trajektorijai bez lielām svara izmaiņām. Tikai 10 % pacientu zaudēja svaru, bet 3 % svars palielinājās. Sākotnēji vidējais ĶMI pārsniedza aptaukošanās slieksni visās grupās. Svara samazināšana ir galvenais 2. tipa cukura diabēta ārstēšanas mērķis, taču pētījums liecina, ka tikai dažiem pacientiem tas izdodas.
