Virs normas. Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca Ventspilī

Fakti Par Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu Ventspilī

• Darbinieki: 414, no tiem 79 ārsti; 20 nodaļas
• Ārstu vecums: līdz 40 gadiem — 20%; 40—50 gadi — 29%; 50—60 gadi — 33%; vairāk par 60 gadiem — 18%
• Pacientu plūsma: gadā stacionēti 9000 pacienti
• Vidējais stacionēšanas ilgums: 5,71 diena
• Slimnīcas (Ventspilī un Talsu filiālē kopā) apgrozījums: vairāk nekā 8 miljoni eiro
• Valdes priekšsēdētāja Alīda Vāne, valdes locekļi: E. Širova, D. Gīlis, O. Ķeņģis, K. Bidzāne

Spēcīga personība Latvijas veselības aprūpē: dziļurbēja ar krampi un labu humora izjūtu. Uz gadu (no pagājušā gada aprīļa) atgriezusies Ventspilī un kļuvusi par vadītāju slimnīcā, kas arī ir īpaša. Atšķirīga ar to, ka daudz kas te ir virs normas. Par normu Alīdai Vānei ir komentārs. Kad pēc intervijas ejam ekskursijā pa slimnīcu, viņa teic: kāpēc jālepojas ar normu?! Ja līdzinās pret Rietumu medicīnu, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā nav nekā virs normas, ja Latvijas medicīnu - tad virs normas ir viss.

Izrādot Hemodialīzes nodaļu, A. Vāne piemin nodaļas vadītāju Dr. Lindu Mičuli, kas sadarbībā ar kolēģiem ginekologiem palīdzējusi kādai pacientei tikt pie bērniņa, kad Rīgas ārsti atteicās uzņemties šādu risku. Daktere ir viena no šīs slimnīcas flagmaņiem, atbild arī par mācību un zinātnes jautājumiem. Vēl viens no slimnīcas flagmaņiem ir oftalmologs Aigars Brencēns. Pie viņa kabineta sēž gara pacientu rinda. "Dakteris te ir katru dienu gandrīz līdz deviņiem - operācijas, ambulatorā pieņemšana. Pie viņa arī uz maksas pieņemšanu jāgaida trīs mēneši. Nupat atklājām Kurzemes acu centru, pēc Rīgas esam vislabāk aprīkoti, ar laiku dakteriem A. Brencēnam un G. Vinterei varētu pievienoties trešais kolēģis," stāsta A. Vāne. "Kapitālisms mūs visus ir izaudzinājis. Strādājam, lai nopelnītu, taču mums ir daudz ārstu, kas nestrādā tikai par naudu vien, kas ļoti godprātīgi dara savu darbu."

Par malačiem A. Vāne sauc arī traumatologus - Traumatoloģijas nodaļā, kur vēl smaržo pēc kosmētiskā remonta, sastopam visu traumatologu ziedu: nodaļas vadītāju Māri Zirni, pieredzējušo Juri Krupnovu, Aleksandru Primaku un Igoru Harjuzovu. Pie posteņa uz slimnīcas vadītājas jautājumu par to, kā sokas, ārsti enerģiski atsaucas: kā vienmēr, labi, aktīvi! Nodaļas 20 gultas vienmēr ir pilnas. Ārstu istabā dakteris Zirnis skatās pacienta rentgenu. Strādā te no 1986. gada, atnācis uzreiz pēc Medicīnas institūta beigšanas. Kad beidzies obligātās sadales nolīgtais laiks, jau bijis iedzīvojies un dzimtajā Rīgā nav atgriezies. Igors Harjuzovs smaidot stāsta, ka ir jaunākais kolēģis nodaļā: "Strādāju no 2000. gada, man ir 50 gadi." Dakteris Juris Krupnovs, kas ilgus gadus bijis šīs nodaļas vadītājs, zina teikt, ka ik gadu caur traumatoloģijas bloku vidēji iziet septiņi tūkstoši pacientu. Daudz! "Vecos laikos tantiņas nāca pagulēt, padzēra zālītes, tagad patiešām nodaļā ir tikai tie, kam vajadzīga operācija." Dakteris Krupnovs rāda operācijās izmantojamus fiksatorus. "Viens tāds mazs dzelzītis maksā ap tūkstoš eiro. Nodarbojamies ne tikai ar traumatoloģiju, bet arī ortopēdiju: gūžas locītavu, ceļa locītavu protezēšana - rindas ļoti garas. Hroniskus pleca locītavas mežģījumus mazliet operējam, artroskopijas celim, perspektīvā - operēsim krustveida saites. Ar tādiem sīkumiņiem nodarbojamies."Viņš uzskata:visa mūzika jāraksta ģimenes ārstam, traumatologiem vajadzētu tik operēt. Bet tā jau nav. Līdzīgās domās ir arī Uzņemšanas nodaļā satiktā daktere Inga Grēgere, kas vada šo nodaļu un strādā te jau no 1978. gada. Tolaik bijušas divas mazas ēciņas, līdz ar jauno korpusu slimnīca mainījusies līdz nepazīšanai. "Arī pacienti ļoti mainījušies. Kļuvuši nekomunikablāki, nepacietīgāki, vairāk ielaistu slimību, sociāli smagāki un slimnīcā reizēm izliek emocijas. Nereti pie mums ierodas bez diagnozes vai ar nepareizām diagnozēm, citreiz pat bez personas koda. Viss jāsāk no nulles. Nav īsti pareizi, ka par pacienta muguras sāpēm vai ilgstošiem galvas reiboņiem ģimenes ārsts neko nezina. Ja kādu aizsūtām prom, saņemam pārmetumus. Personāls ir pārstrādājies. Tad arī rodas domstarpības." A. Vāne rāda videonovērošanu Uzņemšanas nodaļas postenī - ieraksta ne tikai attēlu, bet arī skaņu. Tas disciplinē personālu.

Nevar nepamanīt, cik ļoti te spēkā teiciens par to, ka nav mazu lietu, jo katra detaļa ir būtiska. Ķirurģijas un traumatoloģijas nodaļas kosmētiski izremontētas, māsiņām iegādāts jauns apģērbs, kas pieskaņots nodaļas krāsām. Reģistratūrā uz grīdas glītas norādītes - ceļš, kā nokļūt uz traumpunktu, uzņemšanas nodaļu. A. Vāne gan bilst, ka loģistika neesot ideāla, ir nodoms izveidot līdzīgu sistēmu kā lidostā, lai pacienti vieglāk nokļūtu uz vajadzīgo nodaļu. Slimnīcā darbojas profesionāls uzkopšanas dienests, māsu palīgiem telpas nav jātīra, laiku pilnvērtīgi var veltīt pacientu aprūpei. Vienlaikus tas ir arī līdzekļu ietaupījums. Dzemdību nodaļā slimnīcas vadītāja rāda uz fotogrāfiju sienu. "Mums ir lieliska tradīcija - 1. jūnijā, Bērnu aizsardzības dienā, rīkojam Ventspilī dzimušo mazuļu salidojumu. Es arī kvalificējos."

Ejot cauri slimnīcai, var just, ka A. Vāni ārsti ir pieņēmuši un ar respektu izturas pret viņas draudzīgi stingro vadības stilu. Pirmajos mēnešos viņa gājusi uz nodaļām, lai iepazītos ar mediķiem. Un joprojām kabinetā bieži paliek krietni pēc oficiālā darbalaika.

Stingri, bet taisnīgi

A. Vāne (viņa joprojām ir arī Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības valdes locekle) aizvieto slimnīcas vadītāju Egiju Širovu, kamēr viņa ir bērniņa kopšanas atvaļinājumā, un viņas mērķis ir turpināt slimnīcā iesāktos darbus "Pagājušajā vasarā piedalījāmies lielajā pilsētas gājienā. Teicu: kā - mēs neejam?! Jāiet! Beigās bijām 120 cilvēki, saņēmām balvu kā lielākais pulks. Daudz komunicēju ar personālu. Katram savi radziņi, bišķi jāaplauž. Ik pa laikam kāds nāk pie manis uz tepiķa, runājamies. Tie ir maziņi progresi, bet arī par tiem ļoti priecājos."

Viņa stāsta, ka bijusi tā laime medicīnas jomā sastrādāties ar 11 pašvaldībām, arī te ir piecas pašvaldības. Un pašvaldībām ir liela ietekme. "Ventspils pašvaldība ir prasīga, taču kopš 2001. gada slimnīcas attīstībā investējusi vairāk nekā piecus miljonus eiro. Šobrīd, salīdzinot ar pirmskrīzes laiku, summa ir mazinājusies, bet tāpat gadā tie ir 155 tūkstoši eiro, par ko pērkam tehnoloģijas, maksājam stipendijas jaunajiem ārstiem. Citur jau tas vispār nenotiek."

Sevi A. Vāne sauc par stingru, bet taisnīgu vadītāju. Viņa rāda uz galdu, kur virknējas ārstu atnestās slimības vēstures. "Vispirms izskatu, vai ārsti pareizi pēc jaunā DRG modeļa kodējuši diagnozes, tikai tad atdodu statistiķiem. Saucu ārstus pie sevis, saku: es vēl nerājos, piecminūtē vienreiz izstāstīju par diagnožu kodēšanu. Tagad izstāstu otrreiz, trešās reizes nebūs. Līdz trešajai reize parasti neviens negrib nonākt," viņa smejas skaistus smieklus. "Kas būs trešajā reizē? Nu, nekas jau nebūs. Bet slava man tāda. Man ir laba īpašība - es neatceros slikto, nepieminu."

Darbiniekos visvairāk novērtē lojalitāti uzņēmumam. Visādi var būt iekšpusē, bet uz ārpusi jābūt vienotiem. "Taču esmu pārliecināta - pie tā, kā verdzināta medicīna Latvijā, mums ir ļoti laba veselības aprūpe. Mūsu mediķi ir lieli patrioti, jo jebkurš varētu aizbraukt un pelnīt daudzkārt vairāk."

Darbinieki - labi motivēti, bet vienalga trūkst

"Sagatavoju cilvēkresursu programmu - tuvākajos piecos gados Ventspilī vajag divdesmit divus ārstus. Daudz!" saka A. Vāne. "Ventspilī ir vislielākās algas slimnīcu sektorā Latvijā. Dažādas piemaksas, atvaļinājuma pabalsti, apmaksāti kursi un stažēšanās ārzemēs, par nakts stundām maksājam līdz 70% par kaitīgumu. Slimnīca trīs dzīvokļus ārstiem nopirkusi. Manuprāt, tas nerisina problēmu. Vai tad nākotnē slimnīca apaugs ar 22 dzīvokļiem?! Ļoti gaidu darbaspēku resursu programmu, kas iezīmēta ar Eiropas fondu finansējumu tieši ārstu piesaistei reģioniem. Ceru, ka jaunais ministrs mācēs to pagriezt pareizā gultnē. Tad, kad šai programmai rakstīja virzienus, Rīgā runāja, ka tās būs komandējuma naudas ārstiem. Ko tas līdz, ja man te ārsts uz divām dienām piekomandēts? Viņš jau tāpēc nekļūs par mūsējo. Ja no šīs naudas (plānota ap desmit miljoniem eiro) ārsts varētu samaksāt pirmo iemaksu par sava dzīvokļa kredītu, kas šobrīd ir pat 25-50%, tas varētu būt risinājums, kā viņu piesaistīt konkrētai vietai."

Ventspilī slimnīcas vadība būtu priecīga par vēl vienu acu ārstu, par otorinolaringologu - slimnīcā nav ne dežurējošā lora, ne arī ambulatoro pieņemšanu. "Mēs strādājam ar rezidentiem, maksājam stipendijas cerībā, ka pēc trim gadiem mums būs lors un citi vajadzīgie speciālisti. Pašlaik mums ir četri stipendiāti." Ventspils daudz neatšķiras no pārējām lielajām pilsētām, kur stacionāra ārsti ambulatori strādā privātpraksēs. Valsts par ambulatoro pakalpojumu samaksā tik maz, ka slimnīca nekādi nevar viņu motivēt to sniegt. "Tirgus cena ambulatoram pakalpojumam Latvijā atšķiras ne jau par 10-20%, bet vairākas reizes."

                         

Foto: Anda VALTERE

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada februāra numurā