Ultra garu distanču skriešana var bojāt eritrocītus un paātrināt novecošanos
Pētniekiem pagaidām nav skaidrs, cik ilgi šie bojājumi saglabājas un kāda ir to nozīme ilgtermiņa veselībai, taču iegūtie dati papildina arvien pieaugošos pierādījumus, ka ļoti intensīva fiziskā slodze dažkārt var radīt organismam papildu slogu, nevis to stiprināt.
Iepriekšējie pētījumi liecināja, ka ultramaratonu skrējēji sacensību laikā bieži piedzīvo veselīgu eritrocītu noārdīšanos, kas potenciāli var izraisīt anēmiju. Tomēr mehānismi, kas to nosaka, līdz šim nav bijuši pilnībā skaidri. Jaunajā pētījumā konstatēts, ka pēc ilgstošām sacensībām eritrocīti kļūst mazāk elastīgi. Tā kā šīm šūnām jāspēj deformēties, lai izkļūtu cauri sīkajiem asinsvadiem, vienlaikus piegādājot skābekli un izvadot vielmaiņas galaproduktus, samazināta elastība var ierobežot to efektivitāti. Turklāt pētnieki izveidoja līdz šim detalizētāko molekulāro profilu, kas parāda, kā izturības sacensības maina eritrocītus.
“Dalība šādās sacensībās var izraisīt vispārēju iekaisuma reakciju organismā un bojāt sarkanās asins šūnas,” norādīja pētījuma galvenais autors Treviss Nemkovs (Travis Nemkov), PhD. “Pamatojoties uz šiem datiem, mēs nevaram sniegt rekomendācijas, vai cilvēkiem būtu vai nebūtu jāpiedalās šādās sacensībās; taču varam teikt, ka pastāvīgs stress bojā organismā visbiežāk sastopamo šūnu veidu.”
Lai izvērtētu šos efektus, pētnieki noteica eritrocītu veselības rādītājus pirms un pēc divām fiziski ļoti prasīgām sacensībām: Martigny–Combes à Chamonix (40 km jeb aptuveni 25 jūdzes) un Ultra Trail du Mont Blanc (171 km jeb 106 jūdzes). Eritrocīti ir atbildīgi par skābekļa transportēšanu un vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu visā organismā, un to spēja deformēties ir būtiska, lai tie varētu pārvietoties pa šauriem asinsvadiem.
Komanda savāca asins paraugus no 23 skrējējiem tieši pirms un pēc sacensībām. Tika analizēti tūkstošiem proteīnu, lipīdu, metabolītu un mikroelementu gan plazmā, gan eritrocītos. Rezultāti konsekventi liecināja par bojājumiem, ko izraisīja gan mehāniskie (fiziskie), gan molekulārie faktori. Mehāniskais stress, iespējams, radās šķidruma spiediena svārstību dēļ intensīvas skriešanas laikā, savukārt molekulārie bojājumi bija saistīti ar iekaisumu un oksidatīvo stresu (stāvokli, kad organismā ir nepietiekams antioksidantu daudzums, kas aizsargā šūnas no bojājumiem).
Paātrinātas eritrocītu novecošanās un to pastiprinātas noārdīšanās pazīmes tika novērotas jau pēc 40 km distances, bet vēl izteiktāk – pēc 171 km sacensībām. Balstoties uz šiem rezultātiem, pētnieki secina, ka garākas distances var būt saistītas ar lielāku eritrocītu zudumu un lielāku bojājumu apjomu tiem eritrocītiem, kas paliek cirkulācijā.
“Kādā brīdī starp maratona un ultramaratona distanci bojājumi kļūst būtiski,” norādīja Nemkovs. “Mēs esam novērojuši šo bojājumu rašanos, taču vēl nezinām, cik ilgs laiks nepieciešams organismam, lai tos novērstu, vai tiem ir ilgtermiņa ietekme un vai šī ietekme ir labvēlīga vai nelabvēlīga.”
Ar turpmākiem pētījumiem autori uzskata, ka šie rezultāti varētu palīdzēt izstrādāt individualizētas treniņu, uztura un atjaunošanās stratēģijas, lai uzlabotu sniegumu un vienlaikus mazinātu iespējamo kaitējumu no ekstremālas izturības slodzes. Iegūtie dati var būt nozīmīgi arī plašākā medicīniskā kontekstā. Asins preparāti, kas tiek uzglabāti transfūzijām, laika gaitā pakāpeniski degradējas, un saskaņā ar ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes (FDA) noteikumiem tos drīkst izmantot ne ilgāk kā sešas nedēļas. Izpratne par to, kā intensīvs fizisks stress ietekmē eritrocītus, varētu sniegt jaunas atziņas par asins uzglabāšanas uzlabošanu.
“Eritrocīti ir pārsteidzoši izturīgi, taču vienlaikus ļoti jutīgi pret mehānisko un oksidatīvo stresu,” uzsvēra pētījuma līdzautors, profesors Andželo D’Alesandro (Angelo D’Alessandro). “Šis pētījums parāda, ka ekstremāla izturības slodze veicina eritrocītu paātrinātu novecošanos, izmantojot mehānismus, kas līdzinās tiem, ko novērojam asins uzglabāšanas laikā. Izpratne par šiem kopīgajiem mehānismiem sniedz unikālu iespēju labāk aizsargāt asins šūnu funkciju gan sportistiem, gan transfūzijas medicīnā.”
Pētījumā tika iekļauts neliels dalībnieku skaits, un populācijā nebija rasu daudzveidības. Asins paraugi tika ņemti tikai divos laika punktos. Pētnieki plāno paplašināt turpmākos pētījumus, iekļaujot lielāku dalībnieku skaitu, papildu asins paraugus un detalizētākus mērījumus pēc sacensībām, kā arī turpināt izpētīt iespējas pagarināt uzglabāto asins komponentu derīguma termiņu.
AVOTS: Nemkov T, Stauffer E, Cendali F, et al. Long-Distance Trail Running Induces Inflammatory-Associated Protein, Lipid, and Purine Oxidation in Red Blood Cells. Blood Red Cells, 2026; 100055