Rakstā, kas publicēts iepriekšējā Doctus numurā, aprakstījām sāpju definīciju, raksturojām fizioloģiskos sāpju veidošanās procesus un skaidrojām, kā akūtas sāpes pārvēršas hroniskās. Šajā rakstā plašāk aplūkojam farmakoterapiju hronisku sāpju kontekstā.
Galvassāpes, sāpes mugurā, roku tirpšana, acu asarošana — simptomi, ar kuriem pacients bieži dodas uz ģimenes ārsta kabinetu pēc palīdzības. Šobrīd izteikti pieaugušas sausās acs sindroma izpausmes un redzes pasliktināšanās gadījumi.
Galvassāpju pārvaldība neirologa, algologa un ģimenes ārsta praksē var būt sarežģīta kā plašās diferenciāldiagnostikas dēļ, tā pacienta cerību attaisnošanas dēļ. Migrēna ir viens no prevalējošajiem galvassāpju veidiem pasaulē, izplatība vispārējā populācijā sasniedz 12 %.
Viedtālruņu lietošana pacientiem ar primārām galvassāpēm ir saistīta ar biežāku medikamentu lietošanu un sliktāku sāpju mazināšanu, secināts pētījumā. 96 % viedtālruņu lietotāju lietoja medikamentus sāpju mazināšanai, salīdzinot ar 81 % galvassāpju pacientu, kuri nelietoja viedtālruņus.
Saaukstēšanos var izsaukt vairāk nekā 200 vīrusi. Ap 50 % gadījumu izraisītājs ir rinovīrusi, citi biežākie: koronavīrusi, adenovīrusi, respiratori sincitiālais vīruss, paragripas vīrusi, enterovīruss. Cilvēka organisms pret tiem nekad nespēj izveidot imunitāti, tāpēc saaukstēšanās ir tik izplatītas un bieži atgriežas.
Doctus 2019. gada marta numurā publicēts neiroloģes Dainas Jēgeres un fizioterapeites Montas Puides apskats par galvas un kakla sāpēm, kas attīstījušās īsākā vai ilgākā posmā pēc kakla traumas. Šomēnes turpinājums — psihoterapeita iesaiste sāpju gadījumā, kad tikai ar neirologu un fizioterapeitu būs par maz.
Rakstā neirologs, algologs un fizioterapeits aplūko galvassāpes, kas īsākā vai ilgākā laikposmā attīstījušās pēc galvas un/vai kakla traumas. Akūtas traumas ārstēšana — imobilizācija, operācija, reanimācija — nav šā raksta mērķis. Par psihoterapeita iesaisti galvas/kakla pēctraumas sāpju pārvaldībā lasiet kādā no nākamajiem Doctus numuriem!
Saņemot piedāvājumu šim rakstam, šķita, ka tas būs diezgan vienkāršs uzdevums, taču, izvērtējot ģimenes ārstu uzdotos jautājumus, secināju, ka tik viegli nebūs. Vēlos uzsvērt, ka galvassāpju pacienta diagnozes noteikšanā ļoti svarīga ir detalizēta anamnēze. Un tam vajadzīgs laiks.
Ziema ir gadalaiks, kad daudzi cilvēki gūst lielākas vai mazākas traumas. Traumatologu ikdiena ir pacienti, kam ziemas prieki beigušies bēdīgi: salauzta roka, sasista galva un citas traumas, kas sākotnēji šķiet viegli risināmas un sekas neatstāj. Vai tiešām?
Palīdzību algologa vai neirologa praksē bieži meklē pacienti ar panikas epizodēm un somatoformiem traucējumiem, jo šīs sūdzības nereti kombinējas ar galvassāpēm, turklāt Austrumeiropas valstīs vēl joprojām kā mantojums no padomju laika ir nevēlēšanās meklēt palīdzību pie psihiatra.
Par sāpēm sprandā un kakla muskuļu jutīgumu kombinācijā ar galvassāpēm bieži sūdzas pacienti gan ģimenes ārsta, gan neirologa praksē. Šajā gadījumā pareizas diagnozes noteikšana un piemērotas ārstēšanas metodes izvēle ir sarežģīts uzdevums.
Jaunākie Latvijas Galvassāpju biedrības iegūtie aptaujas dati liecina, ka 68,1% aptaujas dalībnieku uzskata, ka spēcīgas galvassāpes nav pietiekami nopietns iemesls, lai apmeklētu galvassāpju speciālistu vai ģimenes ārstu.
Hroniskas primāras galvassāpes tiek novērotas aptuveni 2,2—5% no vispārējās populācijas. Lai gan tās neskar pārāk lielu cilvēku daļu, tomēr jāatzīmē, ka hroniskas sāpes (vismaz 15 dienas mēnesī trīs mēnešu garumā un ilgāk), pēc pacientu domām, ir visai nepatīkams, traucējošs un reizēm mokošs simptoms.
No galvassāpēm cieš 60-90% bērnu. Zēniem, kļūstot vecākiem, to biežums samazinās, turpretī meitenēm, tuvojoties pubertātei, - pieaug. Galvassāpes parasti sākas 7-12 gadu vecumā. Galvassāpju dēļ 12% skolēnu vismaz vienu dienu mēnesī neapmeklē skolu, aptuveni 13% zēnu un 20% meiteņu kā galveno sūdzību vizītē pie ārsta min tieši galvassāpes. Ir daudz un dažādu iemeslu sāpēm, arī to raksturojums ir daudzveidīgs - no biežām, nekaitīgām līdz ļoti retām un dzīvībai bīstamām.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ir maz zināms par ieguvumiem no statīnu terapijas gados vecākiem pieaugušajiem ar demenci. Pētījuma mērķis bija novērtēt statīnu lietošanas nozīmi visu cēloņu mirstībā pansionāta iemītniekiem ar un bez demences.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.