Pirmo reizi Muzeju naktī piedalīsies arī RīgAnatomijas mzueas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs, informē RSU. Tā devīze ir “Atvērts pa īstam”, aicinot apmeklētājus ieskatīties dažādu cilvēku dažādās iekšējās pasaulēs – primāri fiziskajā, bet noslēgumā ar mūzikas palīdzību – arī sapņu un pragmatiskajā.
Par medicīnas vēsturi Rīgas Stradiņa universitātes docētāja IEVA LĪBIETE ir interesējusies kopš studiju gadiem. Šī interese vēlāk pārauga profesionālā darbībā — ir gan aizstāvēta doktora disertācija par psihiatrijas vēsturi Latvijā, gan krietns laiks nostrādāts P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, bet kopš 2016. gada Ieva Lībiete pilda jaunizveidotā Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītājas pienākumus.
Rīta pusē plānveidā izoperēti divi puisīši. Līdz mazo pacientu ambulatorai pieņemšanai vairākas brīvas stundas. Bērnu ķirurgs OLAFS VOLRĀTS ir paguvis paēst pusdienas. Nekur nav jāskrien. Nekas nav jāsasteidz. Mēs tiekamies Valmierā, Vidzemes slimnīcā, kur Dr. med. Olafs Volrāts sastopams divas reizes mēnesī, kad izmeklē, konsultē bērnus un, ja nepieciešams, tepat viņus arī operē.
Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai.
Latvijā Smiltene ir vienīgā pilsēta, kura var lepoties ar savu Dakteru ielu. 1885. gadā netālu no Tepera ezera par Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes līdzekļiem uzcelts doktorāts, no kura vēlāk savu nosaukumu ieguva iela. Kāds ir pusotru kilometru garās Dakteru ielas stāsts?
Dedzīgs un neatlaidīgs — tāds bija Luijs Pastērs (1822—1895), kas vairākās respektējamās aptaujās atzīts par XIX gadsimta ievērojamāko cilvēku, bet vakcīna pret trakumsērgu — par gadsimta lielāko atklājumu.
Ilgajos darba gados esmu pieredzējis varenu medicīnas progresu. Tas dara mani laimīgu. Jūtos pateicīgs saviem pēdējā laika priekšniekiem un kolēģiem, kas mani, jau ļoti vecu vīru — līdz pat 86 gadu vecumam —, piecieta savā vidū. Stradiņos nostrādāju 51 gadu, medicīnā kopā 61 gadu. Tie nav rekordi. Nelepojos, bet pateicos Dievam par iespēju.
Viņi studēja īpašā laikā. Pārmaiņu laikā. Studijas sāka 1989. gadā — sēžot augstskolas solā, piedzīvoja Latvijas neatkarības atgūšanu, valsts veidošanas prieku un grūtumu. Tas bija arī pārdomu laiks: palikt medicīnā Latvijā, doties laimi meklēt citur pasaulē, bet varbūt pierādīt sevi citā lauciņā.
Viņi ir Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātes 1982. gada izlaiduma absolventi. Paši saka: esot bijis lielisks kurss un sirsnīga grupa. Desmit cilvēki, kas joprojām turas kopā. Satiekas ik gadu pie kāda no savējiem ar otrajām pusītēm — goda biedriem, kā paši dēvē dzīvesbiedrus. Situms, sirsnība, uzticēšanās — ļoti īpašā kursabiedru gaisotne.
Kā desmitgadīga garīgi atpalikusi latviešu zemnieku meitene Ilga Ķ. spēj lasīt domas? Šis ir intriģējošs stāsts, viens no retajiem vēsturē zināmajiem, kad zinātnieki, ārsti, fiziķi, psihologi un fonētiķi apvienoja spēkus un pievērsās šķietama domu lasīšanas fenomena eksaktai izpētei. Un tas notika Rīgā, Latvijas Universitātes Eksperimentālās psiholoģijas laboratorijā.
Mūsdienu medicīna nav iedomājama bez stresa jēdziena, taču vēl pirms pusgadsimta cilvēku, kurš to saskatīja kā atsevišķu fizioloģisku parādību, uzskatīja par dīvainas idejas apmātu īpatni. Šis cilvēks bija HANSS SELJE (1907—1982). Šogad aprit 40 gadu, kopš izdota viņa nozīmīgā grāmata «Stress bez distresa».
Grāmata ir kā satikšanās ar ārstu Nikolaju Skuju - pazīstamo un arī nezināmo. Tajā ir atmiņu stāsti par Nikolaju Skuju un Nikolaja Skujas paša stāsts par savu dzīvi grāmatas pielikumā - burtnīcā No Skuju dzimtas arhīva. Latvijas vēstures līkloči viena cilvēka dzīvē, viena cilvēka spēks un gudrība veidot savu likteni.
Profesora Kristapa Rudzīša (1899–1978) uzmanību jau viņa ārstnieciskās un zinātniskās karjeras sākumā saistīja infekcijas izraisīti iekaisuma perēkļi. 1925. gadā I Ārstu un zobārstu kongresā viņš izteica domu, ka no šiem perēkļiem izplatās vielas, kas iedarbojas uz leikocītiem, tos izvelk audos, mudina uz fagocitozi. [1]
10. janvārī pēc vairāku gadu pārtraukuma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā tika atklāta Nobela prēmijas laureāta, krievu biologa, celulārās imunitātes teorijas pamatlicēja Iļjas Mečņikova ekspozīcija. Šī ekspozīcija ir īpaša tāpēc, ka apmeklētāji var apskatīt vienīgo Nobela medaļu Latvijā.
Kolonoskopija ir nozīmīga izmeklēšanas metode, lai mazinātu kolorektālā vēža incidenci un mirstību. Lai izmeklējums tiktu veikts veiksmīgi, jāievēro vairāki nosacījumi: veiksmīga zarnu tīrīšanas līdzekļa izvēle, diētas rekomendācijas, izglītojošs darbs ar pacientu.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Limfadenopātija bērniem ir bieža — līdz 50 % veselu bērnu var būt palpējams palielināts limfmezgls. Galvenie bērnu limfadenopātijas iemesli ir lokālas vai sistēmiskas infekcijas, retāk — autoimūnas un neoplastiskas slimības. Rakstā skaidrota taktika akūta un subakūta limfadenīta gadījumā bērniem.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
