Būt dabā, saplūst ar to, pieņemt tās noteikumus un pārbaudīt savus spēkus. Velo tūrisms, kalnos kāpšana un laivošana — trīs vaļasprieki, kas ļauj to darīt un lieliski parāda, cik pasaule ir nepieradināma un skaista. Un, ja vēl prieku par to var dalīt ar kādu, kas bijis blakus un atbalstījis brīdī, kad šķitis — savu spēju robeža sasniegusi augstāko punktu... Par to trīs dakteru stāsti.
Četrdesmit divi kilometri — klasiskā maratona distance — visvairāk ir cīņa pašam ar savu raksturu. Varu—nevaru robežu paplašināšanu, izkāpšanu no komforta zonas. Kad nakts pavadīta dežūrā vai dienā garas stundas nostāvētas pie operāciju galda, kad aiz loga brāzmains vējš vai lietus, nav nekādu atrunu. Kā gan tas var radīt atkarību un endorfīnus?
Flebologs Ints Ūdris, neiroloģe Daina Jēgere un farmaceits Artūrs Pozņaks ziemas nogurumu un tumšo vakaru garlaicību atgaiņā, brīvās stundas pavadot uz kalna. Kad priekšā redzi tikai trasi, aizmirstas gan saspringtā darbdiena, gan smagākie pacienti.
Ar JĀNI PUDULI, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers internistu, kardiologu un aritmologu, tiekamies skvoša treniņā. Grūti izsekot bumbiņas lidojumam kortā, jo viss notiek zibenīgā ātrumā.
“Ārsts zināmā mērā ir mākslinieks,” atzīst Krāslavas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs VJAČESLAVS APRUPS, kas darbam veltījis teju 30 gadu. Ikdienu viņš pavada ar skalpeli rokā, veicot dažādas operācijas, bet brīvajā laikā ņem otas un krāsas.
Saule, vējš, viļņi. Un bezgalīgs ūdens klajums. Burāšana — kā laiks, kad būt pašam ar sevi. Izaicināt ne tikai savu varēšanu, spēku, azartu, bet arī iztīrīt domas un atgriezties krastā ar jaunu enerģijas lādiņu. Par to trīs burātāju stāsti.
Skriešanas popularitāte arvien pieaug. Londonas maratonā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, 1981. gadā distanci beidza 6500, 2013. gadā — vairāk nekā 34 tūkstoši. Pašmāju Nordea Rīgas maratons visās distancēs (5 km, 10 km, pusmaratonā un maratonā) pērngad kopā bija pulcējis rekordlielu skrējēju skaitu — 22 tūkstošus. Kur slēpjas skriešanas prieks?
Mazliet tā kā mulsdams, nedaudz it kā kautrīgi slēpdams lepnumu par savu vaļasprieku, gastroenterologs endoskopists JĀNIS ALKSNIS atklāj savas kolekcijas apmēru — viņam varētu būt ap astoņdesmit tūkstošiem pastmarku.
Ventspilniekam RINGOLDAM JAUNBELZĒJAM ir liela profesionālā slodze. Viņš ir ne tikai doktorāta “Elite” valdes priekšsēdētājs un ģimenes ārsts, bet arī internists Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā un arodslimību ārsts Ventspils poliklīnikā. Ārēji mierīgais ārsts izvēlas visnotaļ ekstrēmu atpūtu.
Dzīve ir skaista dzīvespriecīgiem cilvēkiem, pārliecināta EVA STRĪĶE. Ikdienā viņa strādā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdē, vada Sirds ķirurģijas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļu, māca jauno ārstu paaudzi, bet rod laiku arī aktīvai atpūtai. Un smejas, ka teikuma priekšmets dzīvei ir kustība, kas no sportiskajām aktivitātēm nozīmē volejbolu, tenisu un jogu.
Kardioloģijas rezidents VALTERS STIRNA savus sportisko hobijus uzskata par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Līdztekus tenisam, basketbolam, volejbolam, futbolam, veikbordam, kalnu slēpošanai un hokejam nu jau 11 gadus viņš katras sniegotās brīvdienas pavada skijoringa trasē. Tās emocijas, ko gūst, traucoties aiz motocikla piesietā trosē un ar slēpēm kājās lielā ātrumā manevrējot pa aizsaluša ezera virsmu, Valters sauc par īstu azartu.
Novembra pēdējā sestdienā Rīgā, kinoteātrī "Splendid Palace" pulcējās ārstu radošās apvienības "Vilkatis Group" draugi, atbalstītāji, kinomīļi, lai uz lielā ekrāna pirmo reizi vērotu šī gada jūlija vidū Cesvainē un tās apkārtnē uzņemto spēlfilmu, kurai dots Cesvaines vēsturiskais nosaukums - "Sesswegen". Šī filma ir jau sestais kolēģu veikums.
Dermatoloģei KRISTĪNEI ROZNIECEI ir divi vaļasprieki – augstkalnu alpīnisms un airēšana. No fiziskās sagatavotības puses vērtējot, grūtāka viņai šķiet kāpšana kalnos. Šim hobijam nepieciešami pamatīgi izturības treniņi. “Galvenais saglabāt mieru, nekrist panikā, uzvarēt cīņā ar sevi, neatlaidīgi virzīties uz mērķi. Ekstrēmi sporta veidi palīdz audzināt raksturu,” domā Kristīne un piebilst – arī darbā ar pacientiem nepieciešams stingrs un nosvērts raksturs.
Dažas dienas pirms intervijas Dr. VENTIS BEĶERIS ir saņēmis nozares ministrijas Atzinības rakstu. Kur tad kabineta sienas jaunākais dekorējums? Nav bijis laika nagliņu iedzīt? Neesot viņa stils apkarināties ar apbalvojumiem, atbild Vidzemes slimnīcas Ķirurģijas nodaļas virsārsts, Latvijas Ķirurgu asociācijas valdes loceklis, ķirurgs Ventis Beķeris. Aizdomas esot, ka pie atzinības raksta idejas studenti un slimnīcas administrācija pastrādājuši. Un šis minējums izskan ar neslēpta gandarījuma intonāciju.
Kas apvieno basketbolistus, tenisistus, vieglatlētus mešanas disciplīnās, peldētājus un cilvēkus ar citām vienveidīgām un atkārtotām kustībām pleca locītavā? Risks pleca locītavas bojājuma un arī atdures sindroma attīstībai. Subakromiāls atdures sindroms ir visbiežākais atdures sindroma veids pleca locītavā — ziņots, ka tas atbildīgs par 44—65 % no visiem sāpju gadījumiem plecā.
Visaptverošā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē pētnieki padziļināti analizēja auksta ūdens pelžu ietekmi uz veselību un labklājību. Analizējot datus no 11 pētījumiem ar 3177 dalībniekiem, pētnieki atklāja, ka aukstā ūdens peldes var samazināt stresu, uzlabot miega kvalitāti un veicināt dzīves kvalitātes uzlabošanos.
Metformīns ir visvairāk izrakstītais pretdiabēta medikaments pasaulē. To izmanto jau sešas desmitgades, un tas joprojām saglabā savu vietu kā pirmā izvēle jaunatklāta 2. tipa cukura diabēta (CD) gadījumā. To var izmantot monoterapijā vai kopā ar tādām zāļvielām kā sulfonylurea, DPP4 inhibitori, SGLT2 inhibitori vai insulīns, tādējādi uzlabojot terapeitisko efektivitāti. Neseni pētījumi uzrādījuši ieguvumus policistisko olnīcu sindroma, gestācijas diabēta, kognitīvo un imunoloģisko slimību pārvaldībā, bet pētījumi jāturpina, lai apstiprinātu plašākus ieguvumus no metformīna lietošanas.
1821. gadā Renē Lēneks pirmoreiz aprakstīja emfizēmu, kas lika pamatus hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) radioloģiskai diagnostikai mūsdienās. Renē Lēneks norādīja, ka slimību raksturo pastāvīgs elpas trūkums, akūtas pasliktināšanās epizodes, ko pavada klepus ar krēpām un/vai šo simptomu pasliktināšanās (tolaik apzīmēti kā “akūti katarāli”), kas varēja izraisīt nosmakšanu. [1]
D. Matīsa, K. Ščerbakovs
Pieraksties un saņem praktiskus, vērtīgus medicīnas un farmācijas jaunumus