Sāpes plecā ir bieži sastopama pacientu sūdzība ikdienas praksē, kas lielā daļā gadījumu saistīta ar rotatoru manžetes patoloģiju. Bieži vien tiek izmantoti dažādi attēldiagnostiskie rīki diagnozes precizēšanai, bet saistība starp rotatoru manžetes bojājumu un simptomiem no pleca puses nav pilnībā skaidra. Lai noteiktu rotatoru manžetes bojājumu prevalenci vispārējā populācijā un šo bojājumu saistību ar pleca simptomiem, somu kolēģi veikuši šķērsgriezuma pētījumu.
Kas apvieno basketbolistus, tenisistus, vieglatlētus mešanas disciplīnās, peldētājus un cilvēkus ar citām vienveidīgām un atkārtotām kustībām pleca locītavā? Risks pleca locītavas bojājuma un arī atdures sindroma attīstībai. Subakromiāls atdures sindroms ir visbiežākais atdures sindroma veids pleca locītavā — ziņots, ka tas atbildīgs par 44—65 % no visiem sāpju gadījumiem plecā.
Artroskopiskās ķirurģijas izmantošana ikdienas praksē strauji pieaugusi pēdējo divu dekāžu laikā, traumatoloģijā un ortopēdijā to visbiežāk izmanto pleca un ceļa locītavas bojājumu gadījumā. Minimāli invazīva ķirurģija ir saistoša gan ķirurgam, gan pacientam – pavadītais laiks slimnīcā ir neliels vai pat organizēts dienas stacionārā, rētas ir nelielas un mīkstajiem audiem bojājums ir neliels, tāpat kā atveseļošanās laiks pēc operācijas ir īsāks. Tomēr iztrūkst apkopotu datu par nopietnām blakusparādībām pēc artroskopiskas ķirurģijas.
Sāpes plecā ir bieža balsta—kustību aparāta sūdzība ambulatorajā praksē. Sāpes var radīt gan akūta vai veca pleca trauma, gan hroniski deģeneratīvi vai iekaisīgi procesi locītavas struktūrās un struktūrās ap tām. Ārstēšanas procesā svarīga starpdisciplināra sadarbība, tāpēc šajā rubrikā ieteikumus par pleca sāpju pārvaldību ģimenes ārsts lūdz traumatologam.
Pleca locītava ir kustīgākā locītava un viena no trim lielākajām locītavām cilvēka ķermenī, kura dzīves laikā nereti tiek pārslogota, tāpēc rada sāpes un kustību ierobežojumus, kas kļūst par galvenajiem iemesliem virknei šajā rakstā aplūkoto slimību.
Priekšnoteikums efektīvai rokas funkcijai ir laba un pilnvērtīga pleca locītavas funkcija. Sāpes plecā paralizētajā rokā pēc pārciesta insulta ir bieža komplikācija, kas kavē pacienta funkcionālo atveseļošanos, pagarina stacionēšanas ilgumu, var izraisīt depresiju, pasliktina dzīves kvalitāti. [1]
Šo divu klīnisko gadījumu apraksta mērķis ir detalizēti atspoguļot sāpes plecos ar kustību ierobežojumiem, uzsverot tieši diferenciāldiagnozes reimatologa praksē, kā arī akcentēt pacienta stāsta nozīmi diagnozes precizēšanā un US nozīmi mīksto audu reimatisma noteikšanā (bursīts, tendinīts).
Daktere IEVA RUŽA apvieno darbu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā ar studentu un rezidentu apmācību — ir docētāja Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedrā. Viņai piemīt skolotājas dvēsele — īpašā spēja dalīties ar zināšanām, profesionālo pieredzi un cilvēcību. Un vēl sarunu caurstrāvo pazemība un pateicība par dzīvi — ģimenes stipro plecu, satiktajiem pacientiem un kolēģiem.
Perspektīvi mērīta hipoglikēmija – gan sensors noteikta, gan paša pacienta ziņota – 10 nedēļu periodā nebija saistīta ar depresiju, trauksmi, diabēta izraisītu emocionālo slodzi vai bailēm no hipoglikēmijas pieaugušajiem ar 1. tipa cukura diabētu (T1D) vai insulīnu saņemošu 2. tipa cukura diabētu (T2D).
Pieaugušie bieži nav informēti, ka uz viņiem attiecas vakcinācija, un domā, ka tas ir pakalpojums tikai maziem bērniem. Seniori mēdz teikt, ka viņu veselības stāvoklis vairs nav tāds, lai vakcinētos. Ir jūtama arī dezinformācijas ietekme — katrai vakcīnai sava. Šī raksta ietvaros ieskatāmies vakcinācijas aktualitātē pieaugušajiem un veicinām paši savu modrību, lai palielinātu aptveres rādītājus.
Apmēram 40 % pieaugušo visā pasaulē ir osteopēnija – stāvoklis, kad samazinās kaulu minerālais blīvums un kauli kļūst trauslāki. Tā ir īpaši izplatīta pēcmenopauzes vecuma sievietēm un gados vecākiem cilvēkiem; tikai Apvienotajā Karalistē zema kaulu blīvuma dēļ gadā notiek vairāk nekā 500 000 lūzumu.
Trauslums (frailty) ir daudzdimensionāls sindroms, kas raksturojas ar fizioloģisko rezervju izsīkumu, ievainojamības pieaugumu un nevēlamu ar veselību saistītu notikumu attīstību. Kaut arī sākotnēji trausluma klīniskais skatījums vairāk balstīts uz tādām fenotipiski novērtējamām pazīmēm kā svara zudums, muskuļu vājums un gaitas izmaiņas, šobrīd pētījumi rāda, ka trausluma definīcija jāpaplašina, iekļaujot kognīcijas elementus, kas ir līdzpastāvoši un nozīmīgi ietekmē pacienta veselības iznākumus.
