Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir hroniska funkcionāla slimība, kas negatīvi ietekmē pacienta dzīves un darba kvalitāti. Pārsvarā KZS pacienti ir jaunas sievietes, turklāt slimības slogs jaunā vecumā parasti ir nozīmīgs arī ekonomiskā aspektā, jo var būt saistīts ar prombūtni no darba vai mācībām. KZS patoģenēze saistīta ar izmaiņām zarnu trakta–smadzeņu asī, kas ir viens no terapeitiskajiem pamatvirzieniem slimības pārvaldībā.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Vidēja un vecāka gadagājuma pieaugušajiem, kuri ievēro trīs līdz piecus veselīga dzīvesveida paradumus — nesmēķē, guļ 7–9 stundas naktī, uztur augstu intensīvas fiziskās aktivitātes līmeni, ievēro kvalitatīvu uzturu un mēreni lieto alkoholu (5–15 g/dienā) — ir par 40 % mazāks risks saslimt ar funkcionāliem aizcietējumiem salīdzinājumā ar tiem, kuri neievēro nevienu no šiem paradumiem.
Hronisks aizcietējums ir veselības problēma, kuras sastopamības rādītājs vispārējā pieaugušo populācijā variē no 3 % līdz 27 %. Aizcietējuma gadījumā pacienti sūdzas par neregulāru vēdera izeju (mazāk par trim defekācijas reizēm nedēļā), vēdera izeja ir sāpīga, pacientam ir sajūta, ka zarnas iztukšojas nepilnīgi, fēču masas ir cietas un sausas, vēderā rodas saspringums un diskomforts, raksturīga vēdera uzpūšanās un spiediena sajūta anorektālajā apvidū.
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir simptomu kopums, kas iekļauj vēdersāpes un izmainītu vēdera izeju — gan caureju, gan aizcietējumus, gan mainīgu vēdera izeju, kad caurejas mijas ar aizcietējumiem. Šādu simptomu gadījumā, kad ir izslēgtas organiskas patoloģijas gremošanas traktā, var runāt par KZS. [1]
Visos veselības aprūpes līmeņos strādājošie bērnu speciālisti ļoti bieži konsultē pacientus ar aizcietējumiem. Pirmajā dzīves gadā aizcietējumi sākas 17—40 % bērnu. Tie bieži asociējas ar neregulāru un/vai sāpīgu defekāciju, enkoprēzi (fēču nesaturēšanu) un sāpēm vēderā.
Probiotikas jeb labās baktērijas ārsta ikdienas praksē tiek izmantotas arvien biežāk. Tā kā kuņģa—zarnu trakts ir to dabiskā un galvenā mājvieta, tad arī visvairāk pierādījumu to lietderībai atrodami saistībā ar kādu ārēju vai iekšēju cēloņu radītu disbalansu gremošanas sistēmā.
Funkcionāli kuņģa—zarnu trakta traucējumi (FKZTT) ir hroniski periodiski traucējumi gremošanas sistēmā, kuriem nav raksturīgas strukturālas vai bioķīmiskas orgānu novirzes. Par FKZTT mūsdienās uzskata kairinātu zarnu sindromu, funkcionālus aizcietējumus, funkcionālu dispepsiju, funkcionālas grēmas u.c. traucējumus gan bērniem, gan pieaugušajiem. [1]
Jaunākās publikācijas atbalsta iepriekšējos novērojumus par novecošanos, kas saistīta ar selektīvu zarnu funkcijas samazināšanos: garšas izmaiņas, barības vada sfinktera kustīgums, kuņģa iztukšošanās un muskuļu—zarnu (mioenterisko) nervu pinuma neironu izmaiņas, kas saistītas ar zarnu tranzītu un var ietekmēt svaru.
Ciete ir galvenais uztura ogļhidrāts visā pasaulē un joprojām ir nozīmīgs ikdienas enerģijas avots dažādām iedzīvotāju grupām. Pamata pārtikas produkti, piemēram, rīsi, kvieši, kartupeļi un pākšaugi, ievērojami veicina ogļhidrātu uzņemšanu; tomēr cietes patēriņa ietekme uz vielmaiņu ievērojami atšķiras atkarībā no strukturālajām īpašībām, apstrādes pakāpes un uzturvielu mijiedarbības. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ogļhidrātu kvalitātei, nevis tikai daudzumam, ir būtiska loma glikēmijas regulācijā, insulīna jutībā un lipīdu metabolismā. [1-3]
Pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību (HNS) bez dialīzes III–IV stadijā mērena olbaltumvielu uzņemšanas ierobežošana bija saistīta ar mazāku nelabvēlīgu klīnisko iznākumu risku – galvenokārt retākām dialīzes uzsākšanām – un nebija saistīta ar standarta uzturmarķieru pasliktināšanos.
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
27. maijā Bērnu slimnīcā tika svinīgi atklāti vairāki objekti, kas ievērojami uzlabo ārstniecības un aprūpes vidi, kā arī veicina pacientu, viņu ģimeņu un darbinieku labbūtību. Infrastruktūras uzlabošanas darbi notikuši, pateicoties Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanas un noturības mehānisma jeb Atveseļošanas fonda (AF) finansējumam
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
