Podagra ir labi zināma iekaisīga locītavu slimība, kurai raksturīgs patoloģisks urīnskābes metabolisms. Vēsturiski tā tika uzskatīta par karaļu slimību, jo tikai augstākās klases pārstāvji sociālā statusa dēļ varēja atļauties vīnu un gaļu. Šobrīd, 21. gadsimtā, tā tiek uzskatīta par globālu veselības problēmu vairāku metabolisku blakusslimību un augstā mirstības riska dēļ.
Gandrīz vienbalsīgi nolemts, ka podagras remisijas kritēriji, kas pieņemti 2016.gadā ir jāmaina uz vienkāršākiem. G-CAN (Gout Hyperuricemia and Crystal-Associated Disease Network) ikgadējā pētniecības simpozija laikā sanākušie iepazīstināti ar jauno versiju.
Pasaulē pieaug podagras izplatība, tāpēc ļoti būtiski ir profilaktiskie pasākumi veselīga dzīvesveida un optimāla urīnskābes līmeņa serumā uzturēšanai. Līdzpastāvoša sabiedrības veselības problēma ir augošais elektronisko cigarešu lietotāju skaits, turklāt daļa no smēķētājiem lieto gan elektroniskās, gan parastās cigaretes. Līdz šim iegūtie dati par smēķēšanas ietekmi uz urīnskābes līmeni serumā ir strīdīgi.
Pārmērīga cukura lietošana saistīta ar dažādiem riska faktoriem – aptaukošanos, diabētu, kardiovaskulāro slimību risku, hiperurikēmiju, ektopisku tauku akumulāciju, kariesu un dažu vēžu attīstību. Šā pārskata mērķis bija apkopot šobrīd pieejamos pierādījumus cukura kaitīgajai ietekmei uz veselības iznākumiem, izvērtējot potenciālo pētījumu ticamību un neobjektivitātes risku.
Zināms, ka hiperurikēmija ir saistīta ar hronisku nieru slimību, bet kā nodrošināt nieru aizsardzību šajā gadījumā – paliek jautājums debatēm. Šīs publikācijas autori pētīja, vai allupurinolam un febuksostatam, kas zināmi kā populāri urātu līmeni pazeminoši līdzekļi, ir atšķirīga ietekme uz hroniskas nieru slimības progresiju.
Akūtas, stipras sāpes vienā vai vairākās locītavās, to jutīgums un pietūkums, kas maksimumu sasniedz 6—24 stundās vai dažās dienās un jo īpaši kopā ar apsārtumu, visbiežāk liek domāt par akūtu kristālu iekaisumu locītavā. [3] Divas visbiežākās kristālu artropātijas ar akūtu un hronisku gaitu ir podagra un kalcija pirofosfātu artropātija (pseidopodagra).
Podagra ir akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Šo kristālu depozītu slimību izraisa ilgstoši paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz “piesātinājuma līmeni” un izraisa urātu kristālu veidošanos. [2]
Jau izsenis podagra tiek dēvēta par karaļu slimību, jo tika saistīta ar bagātīga ēdiena un pārmērīga alkohola uzņemšanu, ko senos laikos vien retais varēja atļauties. Jau tad bija skaidrs, ka dzīvesveidam ir svarīga nozīme slimības attīstībā.
Pacientiem ar podagru ir paaugstināts hroniskas nieru slimības un nieru mazspējas risks, secināts Īrijā veiktā pētījumā.
Allopurinola lietošana podagras ārstēšanai var pasargāt no hroniskas nieru slimības, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā JAMA Internal Medicine.
Pacientiem ar nekomplicētu apendicītu sākotnēja ārstēšana ar antibiotikām 10 gadu laikā nodrošināja patiesu recidīva biežumu gandrīz 38 % apmērā. Vairāk nekā puse pacientu, kuri tika ārstēti ar antibiotikām, izvairījās no apendektomijas, turklāt viņiem bija mazāk kumulatīvu komplikāciju nekā pacientiem, kuriem tika veikta operācija.
Kašķis ir parazītiska ādas slimība, kuras incidence un prevalence pasaulē pieaug. Ārstēšanā pieejami vairāki līdzekļi, bet šajā pētījumā salīdzināta terapeitiskā efektivitāte ivermektīnam perorāli ar 5 % lokālu permetrīna krēmu.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Splenomegālija bieži ir nejauša atradne citu iemeslu veikta izmeklējuma laikā. Svarīgi zināt, pie kāda liesas izmēra vai tilpuma būtu jāizvērtē pacienta hematoloģiska vēža vai aknu slimību risks. Šobrīd iztrūkst skaidru rekomendāciju par taktiku pacientiem ar incidentu splenomegāliju.
