Pēc Starptautiskās Diabēta Federācijas aplēstajiem datiem, 2024. gadā visā pasaulē bija 588,7 miljoni diabēta pacientu, no kuriem aptuveni 90 % ir pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. [1] Pēc SPKC datiem, Latvijā 2024. gadā bija reģistrēti 103 477 cukura diabēta pacienti. [2] Šie skaitļi parāda, cik daudz pacientiem ir nepieciešama hipoglikemizējoša terapija. SGLT2 inhibitorus 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) un Eiropas Zāļu aģentūra apstiprināja 2013.—2017. gadā, bet pēc tam sekoja plaši pētījumi, kas norādīja uz SGLT2 inhibitoru kardioprotektīvajām un nefroprotektīvajām īpašībām.
Pacientiem ar hronisku nieru slimību (HNS) 3.–5. stadijā zema olbaltumvielu satura veģetāra diēta (LPVD), ievērota 6 mēnešus, bija saistīta ar būtiskiem nieru funkcijas, metabolo rādītāju un ķermeņa sastāva uzlabojumiem, nepasliktinot uzturvielu nodrošinājumu.
Deviņdesmito gadu sākumā, atnākot uz dežūru Rīgas 1. slimnīcā, uz galda ieraudzīju pilnīgi svešas zāles — kaptoprilu. Mūsdienās jebkura ārsta darba ikdiena nav iedomājama bez renīna–angiotenzīna sistēmas blokatoriem (RAB).
Lielai daļai pacientu ar terminālu nieru slimību un hemodialīzi tiek novēroti kognitīvi traucējumi. Šajā pētījumā secināts, ka hemoglobīna līmenis spēlē nozīmīgu lomu kognīcijas izmaiņās.
Asimptomātiska hiperurikēmija ir stāvoklis, kad paralēli paaugstinātam urīnskābes līmenim vēl nevērojam simptomātiku. Paaugstināts urīnskābes līmenis klasiski saistās ar podagru un visām no tā izrietošajām sekām. Bet ko darīt, kad urīnskābes līmenis paaugstināts, bet simptomu nav? Kāda ir urīnskābes līmeņa mijiedarbība citu slimību ietvaros? Rakstā sniedzam dažas no atziņām par paaugstināta urīnskābes līmeņa ietekmi uz veselību kopumā. Vista vai ola — uz to dažos gadījumos vēl nevaram atbildēt.
D vitamīna deficīts ir prevalents stāvoklis hroniskas nieru slimības (HNS) gadījumā un bieži vien progresē dinamikā. Aprēķināts, ka ap 80 % predialīzes pacientu 25(OH)D koncentrācija serumā ir < 20 ng/ml, un samazinātā nieru funkcija ietekmē gan anaboliskās, gan kataboliskās D vitamīna metabolisma fāzes. [4] Kidney Disease Global Outcome (KDIGO) vadlīnijas rekomendē rutīnas D vitamīna līmeņa kontroli un suplementāru lietošanu pacientiem ar HNS.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]
Zināms, ka pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) var attīstīties komplikācijas no nieru veselības puses. Taču nav zināms, vai zems aGFĀ varētu būt predisponējošais faktors IZS attīstībai nākotnē.
Smagas psihiskās slimības skāra 7,3 % pacientu ar hronisku nieru slimību (HNS), kas ir par 56 % augstāka izplatība nekā vispārējā populācijā. Psihiskās slimības klātbūtne bija saistīta ar paaugstinātu mirstību, savukārt bipolārie traucējumi bija saistīti ar paātrinātu nieru funkcijas pasliktināšanos.
Raksta mērķis ir aplūkot dažas jaunākās terapijas kombinācijas pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. 2021. gadā veiktā apkopojumā ziņots gan tas, ka ~ 10,5 % pieaugušo vecumā no 20 līdz 75 gadiem slimo ar 2. tipa cukura diabētu, gan tas, ka gandrīz puse nezina — viņi dzīvo ar šādu slimību (latenta gaita). Tiek prognozēts, ka līdz 2045. gadam ar cukura diabētu slimos viens no astoņiem pieaugušajiem.
Radiofrekvences renāla denervācija (RF RDN) pazemina asinsspiedienu pacientiem ar nekontrolētu hipertensiju. RDN ietekme uz nieru funkciju, kā arī metodes drošums un efektivitāte tiek pētīta. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt ainsspiedienu un nieru funkciju pacientiem ar nekontrolētu hipertensiju, kam veikta RDN.
Nozīmējot narkotiskos pretsāpju līdzekļus, jāņem vērā vairāki aspekti. Būtiska nozīme ir blakusslimībām, jo, piemēram, aknu vai nieru darbības traucējumu gadījumā devas ir jāpielāgo, jāizšķiras arī par labāko medikamenta ievades veidu, jāizvērtē medikamentu mijiedarbība ar preparātiem, kurus pacients jau lieto. Tāpat jāņem vērā arī pacienta vecums un citi faktori.
Hroniska nieru slimība (HNS) ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma visā pasaulē: skar ~ 10 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīta ar augstāku kopējo un kardiovaskulāro mirstību. [1] HNS tiek definēta kā strukturālas vai funkcionālas pārmaiņas nierēs un/vai samazināta nieru funkcija (GFĀ < 60 ml/min./1,73 m2), kas ilgst vismaz trīs mēnešus. [2] Cilvēkiem ar HNS bieži vērojams D vitamīna trūkums organismā.
Hroniska nieru slimība (HNS), kas definēta kā patoloģiska albuminūrijas koncentrācija vai aprēķinātais glomerulārās filtrācijas ātrums (aGFĀ), kas ir mazāks par 60 ml/min/1,73 m2 ilgāk par 90 dienām, skar 6–10% no kopējās populācijas visā pasaulē. Kā norādīts pētījumā, visplašāk izmantotais prognozēšanas rīks - nieru mazspējas (NM) riska vienādojums (kidney failure risk equation) - personām ar HNS nespēj vienlaicīgi novērtēt gan NM risku, gan nāves risku, līdz ar to var sniegt neobjektīvas NM riska prognozes.
Kanādas Vēža asociācija (CSS) aicina veselības politikas veidotājus atbalstīt kolorektālā vēža skrīningu sākt no 45 gadu vecuma, nevis 50, kā tas ir šobrīd. Šo lūgumu atbalsta arvien spēcīgāka pierādījumu bāze par gados jaunu kolorektālā vēža gadījumu pieaugumu sabiedrībā.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
