Saaukstēšanās jeb akūta respiratoriska vīrusu infekcija (ARVI) ir akūta, pašlimitējoša virāla infekcija, kas biežāk skar augšējos elpceļus, bet var skart arī apakšējos. Tās biežākie simptomi ir iesnas, aizlikts deguns un sāpošs kakls. [1] Saaukstēšanās ir biežākā slimība gan bērniem, gan pieaugušajiem. ASV statistikas dati rāda, ka ARVI dēļ gadā kopumā tiek nokavēti 22 miljoni mācību dienu. [2]
Ziemas mēnešos, kad vīrusu infekcijas biežāk izraisa augšējo elpceļu veselības traucējumus, aktualizējas jautājums par to, kuras ārstniecības augu drogas būtu vispiemērotākās kā efektīva papildterapija iekaisuša kakla sāpju mazināšanai.
Ar augšējo elpceļu infekcijām (pārsvarā vīrusu etioloģijas) pieaugušais gadā pārslimo 2—3 reizes, un tā ir norma. Saaukstēšanās simptomi ir dažādi, to buķete — bagātīga. Aizlikts, tekošs deguns, šķaudīšana, sāpes kaklā, klepus, paaugstināta temperatūra, galvassāpes — simptomi, kas dažādās variācijās var izpausties pat 14 dienas! [11]
Pretiesnu līdzekļus nevajadzētu lietot bērniem līdz 6 gadu vecumam, un uzmanīgi lietot bērniem līdz 12 gadu vecumam saaukstēšanās gadījumos, jo nav pierādījumu, ka tie palīdzētu mazināt simptomus un par drošumu nav pierādījumu.
Saaukstēšanos izraisa vairāk nekā 200 dažādi vīrusi, 30-35% gadījumu – rinovīrusi. Visbiežāk saaukstējas bērni un salīdzinoši biežāk sievietes 20–30 gadu vecumā (taču komplikācijas biežāk izveidojas vīriešiem, vienlaikus tieši vīrieši ir tie, kuri biežāk žēlojas par vīrusu izraisītiem klīniskiem simptomiem). Cilvēks, kura vidējais mūža ilgums ir 75 gadi, savā mūžā pārslimo vairāk nekā 200 saaukstēšanās epizodes, kuras vidēji ilgst no 2– 6 dienām.
Krasas temperatūras maiņas apstākļos, īpaši rudens un ziemas periodā, rodas veselības traucējumi, ko tautā dēvē par saaukstēšanos. Vides temperatūras maiņa no siltas uz aukstu būtībā ir veicinošais faktors, kas paver vārtus cilvēkiem ar novājinātām organisma aizsargspējām vai kādu iekaisumu, lai izpaustos spilgtāk vai pievienotos vīrusu un/vai mikrobu infekcijas.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
Šķērsgriezuma aptauja parādīja, ka sociālie mediji bieži ietekmē ārstēšanas lēmumus bērniem un jauniem pieaugušajiem ar alopēciju, taču tieši patērētājiem paredzētie ārstēšanas līdzekļi bija saistīti ar nevienmērīgu efektu, zemu apmierinātību un atsevišķos gadījumos arī blaknēm.
Lielai daļai vīriešu ar zemas pakāpes prostatas vēzi (PV) ir sagaidāma lieliska dzīvildzes prognoze pēc radikālas prostatektomijas veikšanas. Tomēr PV pacienti var saskarties ar hipogonādismu un tā saistītiem simptomiem, kas pasliktina dzīves kvalitāti kopumā. Vairākās vadlīnijās testosterona aizstājterapija (TRT) uzskatīta kā kontrindikācija pacientiem ar PV anamnēzē, jo iztrūkst nejaušinātu klīnisko pētījumu par terapijas drošumu un efektivitāti.
