SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un DPP4 inhibitori iek izmantoti hiperglikēmijas mazināšanai 2.tipa cukura diabēta pacientiem. Pierādījumi vēsta, ka SGLT2 inhibitoriem un GLP1 receptoru agonistiem ir nozīmīga loma nopietnu kardiovaskulāru notikumu (MACE) riska mazināšanā. Nav skaidrs, vai efekts ir atkarīgs no pacienta dzimuma vai vecuma.
2.tipa cukura diabēta pacienti ir predisponēti uz hiperkaliēmijas attīstību – īpaši tie, kam ir tādas blakusslimības kā sirds mazspēja un hroniska nieru slimība. Daļa medikamentu, kas uzlabo klīniskos iznākumus šai pacientu grupai ir saistīti arī ar kālija pieaugumu serumā, piemēram renīna–angiotensīna–aldosterona sistēmas inhibitori. Šā pētījuma mērķis bija analizēt un savstarpēji salīdzināt SGLT2 inhibitoru, GLP1 receptoru agonistu un DPP4 inhibitoru efektu hiperkaliēmijas mazināšanā pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu.
Sirds, nieru un metabolisko slimību (cardiac, renal, metabolic jeb CRM) individuāla sastopamība ir ļoti augsta un ar zināmiem saslimstības, darba nespējas, mirstības un augstiem veselības aprūpes izmaksu riskiem. Novērots, ka pēdējā laikā sastopamies ar pacientiem, kam arvien biežāk CMR slimības pārklājas – šajā publikācijā apkopoti dati par situāciju ASV.
Klīniskajās vadlīnijās sirds mazspējas pacientiem ar samazinātu kreisā kambara izsviedes frakciju (HFrEF, angl.) tiek rekomendēti SGLT2 inhibitori, lai mazinātu kardiovaskulārās mirstības un/vai hospitalizācijas risku sirds mazspējas dēļ. Lai noskaidrotu, kāda ir klīniskā prakse dažādās ASV klīnikās, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums par 49 399 stacionētiem HFrEF pacientiem.
Ir pagājuši tikai divi gadi kopš iepriekšējo KDIGO (Kidney Disease: Improving Global Outcomes) vadlīniju atjauninājuma hroniskas nieru slimības un cukura diabēta pārvaldībā. Tas norāda, cik ātri šajā nozarē notiek pārmaiņas, virzās pētījumi un mainās rekomendācijas. Šajā rakstā — par būtiskākajām rekomendācijām atjaunotajās vadlīnijās. [1]
1886. gadā vācu ārsts Jozefs fon Merings atklāja glikozūrisko efektu florizīnam (rūgtam dažu augļkoku sakņu mizas glikozīdam, SGLT2 inhibitoru priekštecim), postulējot, ka šīs bioķīmiskās vielas aktivitāte norit nierēs. Šo hipotēzi vēlāk apstiprināja arī vācu fiziologs Oskars Minkovskis. Un apmēram 130 gadus vēlāk cukura diabēta pasaule iepazina pirmos SGLT inhibitorus, kad EMA 2012. gadā apstiprināja pirmo no tiem — dapagliflozīnu. [1; 9]
GLP–1 receptoru agonisti, DPP–4 inhibitori un SGLT–2 inhibitori tiek bieži parakstīti glikēmijas kontrolei cukura diabēta pacientiem. Neskatoties uz jau pierādītajiem pozitīvajiem ieguvumiem arī kardiovaskulārās sistēmas veselībā, jaunas ziņas ienāk par to potenciālo ieguvumu plaušu funkcijas uzlabošanā.
Diabētiska nefropātija ir liels slogs cukura diabēta pacientam. SGLT2 inhibitori dažādos klīniskajos un īstās pasaules pētījumos uzrādījuši labus efektus nieru aizsardzībā. Tomēr, salīdzinošo pētījumu – starp dažādiem glikozes līmeni samazinošiem preparātiem – nav daudz.
Kardioprotektīviem medikamentiem ir būtiska loma sirds aizsardzībā, sevišķi pēc sirdsdarbības traucējumiem, koronāriem notikumiem. Tie stimulē dabiskos adaptīvos mehānismus, novērš audu un sistēmas bojājumus, tādējādi samazinot sirds nelabvēlīgo notikumu risku.
Pagājušā nedēļā Berlīnē prezentētas jaunās 2.tipa cukura diabēta vadlīnijas, galvenais uzsvars vadlīnijās likts uz pacientu vērstu aprūpi.
Ģimenes ārste MARUTA BINDRE medicīnā strādā 40 gadus un atzīst, ka joprojām darbdienu rītos uz savu praksi Smiltenē dodas ar prieku. Kas iedvesmo? Jaunie ārsti, kas turpina strādāt kopā ar viņu — daktere Ieva Šēna rezidentūru izgājusi viņas praksē, nu turpina darboties patstāvīgi. Iedvesmo attīstība — piemēram, tagad sapnis par telpu paplašināšanu. Un, protams, pacienti, kuru dzīvi ģimenes ārsts ierauga pilnā ritējumā.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
D vitamīna deficīts tiek uzskatīts kā viens no multiplās sklerozes (MS) riska faktoriem un ir saistīts ar slimības aktivitātes riskiem. Pieejamā informācija par suplementācijas ieguvumiem šobrīd gan ir konfliktējošā līmenī.
Ēšanas paradumi ir saistīti ar urīna nesaturēšanas simptomiem pusmūža sievietēm. Piemēram, augstāks ļoti apstrādātu gatavu pārtikas produktu un ātro uzkodu patēriņš palielināja stresa simptomu un steidzamas urīna nesaturēšanas risku. Lielāks augļu patēriņš un kvalitatīvāks uzturs kopumā samazināja stresa urīna nesaturēšanas risku.
Zināms, ka pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) var attīstīties komplikācijas no nieru veselības puses. Taču nav zināms, vai zems aGFĀ varētu būt predisponējošais faktors IZS attīstībai nākotnē.
