Jau kopš 1926.gada alumīnija sāļi plaši izmantoti kā adjuvanti dažādās vakcīnās. Šie adjuvanti, visbiežāk alumīnija hidroksifosfāta sulfāts, alumīnija fosfāts vai alumīnija hidroksīds spēlē nozīmīgu lomu imūnās atbildreakcijas veicināšanā, samazinot nepieciešamo antigēna devu un ievadāmo vakcīnu skaitu, lai sasniegu aizsardzību. Neskatoties uz rūpīgu uzraudzību arī pēc vakcīnu licencēšanas, saglabājas bažas par alumīnija potenciāliem ilgtermiņa efektiem. Šajā publikācijā sistemātiski apskatīti un kritiski izvērtēti esošie pierādījumi par vakcīnās esošā alumīnija ietekmi uz cilvēka veselību ilgtermiņā.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Levi ķermenīšu demence ir pārsvarā vēlīna tipa demence ar augstāku prevalenci kā citas retāk sastopamas neirodeģeneratīvas slimības. Lai vadītu veselības aprūpes plānošanu dažādos pasaules reģionos, būtiski izprast globālos slimības epidemioloģiskos datus. Lai aprēķinātu kopējo Levi ķermenīšu demences incidenci un prevalenci pasaulē, veikts pētījums.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
Lielai daļai vīriešu ar zemas pakāpes prostatas vēzi (PV) ir sagaidāma lieliska dzīvildzes prognoze pēc radikālas prostatektomijas veikšanas. Tomēr PV pacienti var saskarties ar hipogonādismu un tā saistītiem simptomiem, kas pasliktina dzīves kvalitāti kopumā. Vairākās vadlīnijās testosterona aizstājterapija (TRT) uzskatīta kā kontrindikācija pacientiem ar PV anamnēzē, jo iztrūkst nejaušinātu klīnisko pētījumu par terapijas drošumu un efektivitāti.
Šķērsgriezuma aptauja parādīja, ka sociālie mediji bieži ietekmē ārstēšanas lēmumus bērniem un jauniem pieaugušajiem ar alopēciju, taču tieši patērētājiem paredzētie ārstēšanas līdzekļi bija saistīti ar nevienmērīgu efektu, zemu apmierinātību un atsevišķos gadījumos arī blaknēm.
Secināts, ka intracelulārs histamīna sastāvs bazofilajos leikocītos nenorāda uz ātru, atliktu, vēlīnu vai neeksistējošu atbildes reakciju uz hroniskas spontānas nātrenes (HSN) ārstēšanu ar omalizumabu. Nav iespējams paredzēt arī ārstēšanas ilgumu.
Bērniem ar pārtikas paaugstinātu jutību tika novērots augstāks uztvertā stresa un noguruma simptomu līmenis, turklāt visaugstākie rādītāji bija bērniem ar jauktu patoloģiju, proti, vienlaikus pārtikas alerģiju un nepanesību. Pusaudžiem tika konstatēti augstākie stresa un noguruma rādītāji, un starp stresu un nogurumu tika novērota mērena pozitīva korelācija (r=0,49).
