Vita Začesta, Rīgas Dzemdību nama ginekoloģe un dzemdību speciāliste
Kādā vakarā, pavērusies violeti dzeltenajos saulrieta mākoņos, mana sešgadīgā meita pēkšņi pajautāja: „Mammu, cik pavisam pasaulē ir krāsu?” Lai arī tikko saņemts diploms cietos vākos par pabeigtu Tālākizglītības fakultāti, samulsu ne pa jokam, jo nevienā lekcijā minētu konkrētu skaitli neatcerējos. Atbilde „bezgalīgi daudz...” netika pieņemta: „Nē, tu pasaki, tieši cik daudz!” Izmisusi pārgāju pretuzbrukumā: „Cik tu zini?” Beigās vienojāmies, ka ir trīs pamatkrāsas un tad vēl katram tik daudz toņu un nianšu, cik viņš spēj saskatīt un aprakstīt. Tāpat kā dzīvē – ir pamatlietas (darbs, ģimene, pašcieņa utt.) un tad vēl tik daudz krāsainu prieku, cik atļaujamies tvert un paši sev sagādāt.
Krāsains kā rudens kļava ir arī oktobra Doctus. Kolēģi ginekologi no visām pusēm ir rūpīgi iekrāsojuši adenomiozes daudzās sejas, sniedzot ne vien sausus zinātniskos datus, bet arī praktiskus ieteikumus darbam. Kā trīsstāvīgu zemeņu torti baudīju profesora Anatolija Danilāna rakstu, kurā tiek meklēta funkcionālu gremošanas orgānu bojājumu izcelsmes sakne; izgaršojiet arī jūs šo aizraujošo stāstu par trakām zarnām, smadzeņu pietvīkšanu un grieķu aitu gana lomu modernās medicīnas attīstībā. Kad pirmie rudens vīrusi iekrāso mūsu degunus sarkanus, tad glābiņu var meklēt dr. Ineses Gžibovskas rakstā par apgrūtinātu deguna elpošanu.
Literatūras apskats par plaušu vēzi un papillas adenokarcinomas klīniskais gadījums liecina, ka arī medicīnā strīdos (lasi – kolēģu domstarpībās) dzimst patiesība.
Savukārt dr. Inese Blumberga, iepazīstinot ar sāpju medicīnas foruma aktualitātēm, iepriecina mūs ar atziņu, ka arī Latvijas ārstu pieeja sāpju terapijā saskan ar starptautiskām tendencēm. Kā krāšņa svētku uguņošanas buķete ir raksts par dr. Ilzes Krūmalas dzīvi. Ārstes dzīvesstāsts pārliecina, ka arī vispārējā haosā tomēr katrs var ko ietekmēt – sākot ar puķu dobi savā apkārtnē līdz darbam sabiedrības labā. Vēlu mums visiem krāšņu rudeni! Baudiet krāsainās sajūtas – ļaujiet melniem dubļiem šķīst, ar riteni traucieties pa dzeltenām lapām piebirušām taciņām, gavilējiet Kurzemes piekrastes tēraudpelēkās jūras augstajos viļņos, vai sārtojiet vaigus, draugu pulkā senas jaunības dziesmas dziedot!
Pilnvērtīga elpošana caur degunu nav tikai labsajūtas vai dzīves kvalitātes jautājums, bet gan būtiska visa organisma veselības sastāvdaļa, tādēļ svarīgi jau laikus, izmantojot atbilstošo diferenciāldiagnostikas metodi, noteikt elpošanas traucējumu iemeslus.
Kairinātu zarnu sindroms piemetas trakam cilvēkam, vai kairinātas zarnas padara cilvēku traku? Tāds varētu būt vienlaikus moto un jautājums, kuru mēģināšu izgaismot. Var jautāt, kāda daļa man, gastroenterologam, par to, kā strādā galvas smadzeņu garoza? Atbilde – ir gan daļa, turklāt ļoti liela. Jo visbiežāk sastopamās hroniskās kuņģa-zarnu trakta slimības ir tā saucamie funkcionālie gremošanas orgānu traucējumi. Šīs slimības ir gastroenterologu ikdiena, tās padara dzīvi grūtu ne vien daudziem pacientiem, bet arī viņu ārstiem. Un var pieļaut domu, ka šo traucējumu īstenā izcelsmes vieta ir smadzenes – garoza vai zemgarozas centri.
Raksta pirmajā daļā (Doctus, 2007, septembris) tika aplūkota sadzīvē iegūtas pneimonijas epidemioloģija, biežākie izraisītāji un diagnostikas taktika. Šajā sadaļā iekļauti praktiski jautājumi par pneimonijas ārstēšanu, kā arī jaunāko antibiotiku apskats un analīze.
Ir daudz publikāciju par adenomiozi, taču paliek atklāts jautājums, vai zinātnes sasniegumi spēj palīdzēt praktizējošiem ārstiem šīs mīklainās slimības atklāšanā un ārstēšanā. Mēģināsim sniegt pārskatu jaunākajiem atzinumiem par adenomiozes patofizioloģiju, diagnostikas metodēm un ārstēšanas principiem.
Aptuveni 80% no visiem plaušu vēža gadījumiem sastāda nesīkšūnu plaušu vēzis (non-small cell lung cancer - NSCL). Šī audzēja tipa pētīšanā koncentrēts visvairāk uzmanības, sevišķi, ņemot vērā, ka dzīvildze NSCL gadījumā cieši korelē ar audzēja stadiju - no 60 līdz 80% agrīnā stadijā, līdz nepilnam procentam IV stadijā. Sīkšūnu plaušu vēzis ir agresīvāks par NSCL, ļoti strauji aug un diagnozes noteikšanas brīdī parasti jau ir diseminēts. Neārstējot pacienti dzīvo vidēji divus trīs mēnešus, un, lai gan šis audzējs ir jutīgāks pret ķīmijterapiju (ķirurģijas loma atšķirībā no NSCL praktiski nenozīmīga), visoptimālākā ārstēšana tikai mazāk kā desmit procentiem pacientu nodrošina piecu gadu dzīvildzi. Runājot par plaušu vēža izplatības tendencēm, satraukumu rada ne vien kopējās incidences pieaugums, bet arī audzēja ekscesīvi augošā izplatība sieviešu populācijā, kamēr izplatības rādītāji vīriešiem saglabājas stabili. Paradoksu un ironiju slēpj fakts, ka plaušu vēža galvenais riska faktors - smēķēšana -, atšķirībā no daudziem citiem izplatītākajiem audzējiem (piemēram, krūts vēža), ir labi apzināts un modificējams, bet tomēr paliek nemodificēts. Visus plaušu vēža aspektus nelielā apskatā nav iespējams pat pieminēt - piedāvājam nelielu diskusiju par dažām aktualitātēm.
Šī gada jūnija nogalē Kanādā, Monreālā notika 3. Starptautiskais Sāpju medicīnas forums. Tā dalībnieki pārsvarā bija Kanādas un ASV mediķi un zinātnieki, tomēr piedalījās arī daudzu Eiropas valstu, kā arī Meksikas, Izraēlas, Krievijas un citu valstu pārstāvji. Kongresa ievada daļa tika veltīta šogad traģiski bojā gājušā Izraēlas profesora Deivida Nīva (David Niv) piemiņai, uzsverot viņa lielo ieguldījumu sāpju medicīnā. Foruma organizatori atzīmēja arī pagājušajā gadā notikušā Eiropas Sāpju asociācijas kongresa galvenās tēzes: cilvēkam ir tiesības dzīvot bez sāpēm, un mediķu uzdevums ir to nodrošināt. Iedzīvotājiem jāsniedz izglītojoša informācija par to, kur meklēt palīdzību, lai nebūtu jācieš sāpes vientulībā un klusumā.
Aprakstītais gadījums parāda, cik svarīgi ir novērot pacientu dinamikā, izvēlēties pareizu terapijas taktiku (šajā gadījumā mazinvazīva terapija savlaicīgi diagnosticēta audzēja - carcinoma in situ - gadījumā), kā arī demonstrē tālāka novērošanas algoritma pielietošanu, lai izslēgtu adenokarcinomas recidīvu.
Lai arī Amerikā mājas vizīšu prakse beidzās piecdesmitajos sešdesmitajos gados, lai arī pie mums notikusi mājas vizīšu brīvlaišana (no maksas pakalpojuma atbrīvoti vien bērni un veci cilvēki), pacientu vidū tās joprojām ir populāras. Ģimenes ārstu domas dalās. Mājas vizītes lietderīgas, vai tas ir atavisms, no kura būtu jāatsakās? Vai pacienti tās neizmanto, lai apietu sistēmas trūkumus, piemēram, neērto nīkšanu rindā? Cik objektīvi mājas apstākļos var izmeklēt pacientu un diagnosticēt slimību? Un cik kvalitatīvu palīdzību var sniegt? Vai mājas apstākļos var uzzināt informāciju, ko pacients neizstāsta konveijera vizītē ārsta kabinetā? Un kā ar ārsta drošību? Neliela mājas vizīšu grāmatvedība, saliekot plusus un mīnusus.
Dakteres ILZES KRŪMALAS ikdiena šobrīd vairāk saistīta ar meitas ģimeni Maskavā. Pēc daudziem medicīnā pavadītiem gadiem beidzot var dzīvot tā, kā to vēlējusies jau sen. Taču smilteniešiem viņa vienmēr paliks ārste. Arī bijušie dakteres kolēģi atzīst, ka tas, kāda Smiltenes slimnīca ir pašlaik, lielā mērā ir Krūmalu ģimenes nopelns. Viņi uz slimnīcu nenāca tikai kā uz darbu. Tas bija vairāk nekā pienākums un atbildība. Tas bija viņu sirds darbs.
Latvijā pacientu organizācijas ir ļoti dažādas pēc lieluma, kapacitātes, iespējām, ietekmes. Šajā rakstā vairāk par ietekmi. Par filigrāno ietekmes spēli. To, kurā pats vari būt tas, kurš veikli pārvalda daudzas bumbiņas. Bet vari kļūt arī par bumbiņu spēlmaņa rokās.
Ļaujamies mašīnu straumei, kas mūs nes Viļņas centra virzienā, līdz ceļu aizšķērso remontdarbi, iedzenot spēkratus šaurā piltuvē. Cik atpazīstami! Guļamrajoni manāmi strauji apaug ar augstceltnēm, vecie nami tiek ieģērbti stalažu mēteļos, bet veloceliņu ierīkošanai kaimiņi atraduši vienkāršu risinājumu – platākās ietves ar baltu krāsu lentu brālīgi sadalījuši starp riteņbraucējiem un kājāmgājējiem. Sarunās satiktie lietuvieši atzīst: arī viņus satrauc algas, kas velkas nepieklājīgā astē, un tuvinieki, kas strādā īru, britu būvlaukumos, bāros, fabrikās, viesnīcās un siltumnīcās un diemžēl savus bērnus arvien biežāk izvēlas skolot šajās zemēs, nevis atgriezties mājās. Starp citu, lietuvieši šajā ziņā apsteidz latviešus.Līdzību uzskaitījumu varētu turpināt, jo profesionālās ikdienas sajūta, kurā ar Doctus dalījās lietuviešu farmaceite un ģimenes ārste, ir ļoti tuvas mūsējai. Par to divi stāsti.
Cēsīm šis rudens ir īpašs. Šomēnes Cēsīs mediķi, kuriem tuvas basketbola tradīcijas, sacentīsies par Mediķu aroda kausu. Pirms mēneša durvis vēra Bērnu un jauniešu izglītības un veselības centrs. Šogad izstrādāta arī Cēsu rajona slimnīcas attīstības vīzija. Taču katra vieta ir īpaša vispirms ar saviem cilvēkiem. Par cēsniekiem saka: viņi nekad nepaliks, malā sēžot, gatavi vieni no pirmajiem doties piketēt pret netaisnību, taču galvenais - gatavi viens otru atbalstīt. Labs raksturojums, vai ne?
Ja turēsimies pie Veselības ministrijas cerīgā plāna – pensionējas tikai 15% ārstu un sāk strādāt 100% rezidentu –, tad 2010. gadā pietrūks 1 070 ārstu. Ja dzīve ritēs pēc bēdīgā plāna – pensionējas visi, kuri sasnieguši pensijas vecumu, un darbu uzsāk 90% rezidentu – pēc trim gadiem pietrūks teju 3 000 ārstu. Daudz! Ļoti...
