Riskēt un būt aizsargātam

Mūsdienu medicīna no ārsta pieprasa saprātīgi riskēt, taču ārsts ir tikai cilvēks, un, lai cik labi darītu savu darbu, viņš var kļūdīties. Ja ārsts neriskēs, progresīvā medicīna neturpinās attīstību un zaudētājs būs pacients... Tāpēc, lai ārsts varētu strādāt un arī pacients justos pasargāts un zinātu, ka veselības kaitējuma gadījumā saņems atlīdzību, pastāv ārstu profesionālā riska aizsardzības mehānismi. Pašlaik tie ir diskusiju krustpunktā arī Latvijā.

Situācija faktos un skaitļos - pasaulē un Latvijā

Pasaulē veiktie pētījumi liecina, ka 2-5% no visiem hospitalizētajiem pacientiem ārstniecības personas darbības rezultātā gūst kaitējumu, no kura bija iespējams izvairīties. Dānijā, Zviedrijā un Īrijā vidēji 0,2% no šiem pacientiem iesniedz nodarītā kaitējuma atlīdzības prasību. Visbiežāk tās ir sievietes darbspējīgā vecumā, un prasības tiek iesniegtas par nodarīto kaitējumu ginekoloģijā/dzemdniecībā, kardioķirurģijā, ortopēdijā. Augstā riska dēļ Īrijā ginekologiem un dzemdību speciālistiem ir pat speciālas apdrošināšanas shēmas.

Gandrīz visās Eiropas valstīs tiek atlīdzināti kaitējumi, kas radušies ārsta nolaidības, nevērības dēļ. Atsevišķās valstīs - Portugālē, Īrijā - tiek kompensēti arī kaitējumi, kas radušies, pacientam saņemot nepilnīgu informāciju par plānoto ārstēšanu, veselības stāvokli.Jeļena Alfejeva

Atšķirīgi ir izvēlētie aizsardzības mehānismi. Privāto apdrošinātāju rokās mediķu civiltiesiskā atbildība ir Dānijā, Nīderlandē, Luksemburgā, Īrijā, Maltā, Kiprā, Spānijā, Vācijā. Ir valstis, kas izvēlējušās citu aizsardzības instrumentu - fondu. Skotijā 2000. gadā tika izveidots kaitējumu atlīdzības fonds, kurā visām ārstniecības iestādēm katru gadu jāiemaksā konkrēta naudas summa.

Ir valstis, kurās izvēlēts kompleksais risinājums - ārstniecības iestādes apdrošina savu profesionālās darbības civiltiesisko atbildību, izmantojot apdrošināšanas sabiedrības, kuras ir izveidojušas Pacientu apdrošināšanas fondu. Zaudējuma atlīdzība pacientam no šī fonda tiek izmaksāta arī gadījumos, ja ārstniecības persona nav apdrošinājusi savu civiltiesisko atbildību. Šāds fonds darbojas Somijā un Zviedrijā, tā līdzekļus veido pašvaldību un privāti praktizējošu ārstu iemaksas, bet administrē apdrošināšanas sabiedrību izveidots konsorcijs. Pēdējo gadu statistikas dati liecina, ka ik gadu Zviedrijā saņemti vidēji 65 atlīdzības pieprasījumi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, galvenokārt par kaitējumu, kas gūts sekundārajā veselības aprūpes pakalpojumu sektorā. Kompensācija netiek izmaksāta par kaitējumu, ja darbnespēja ir īsākā par 30 dienām un hospitalizācija nepārsniedz desmit dienas.

Atšķirīgs ir arī apmaksāto zaudējumu atlīdzību skaits un šo atlīdzību griesti. Viena universitātes slimnīca Vācijā vidēji sedz 40-50, bet universitātes slimnīca Zviedrijā - 140 kaitējumu atlīdzības gadā. Zviedrijā maksimālais atlīdzības apmērs nedrīkst pārsniegt 800 tūkstošus eiro, Nīderlandē - 2 500 000 eiro, Somijā nav noteikta maksimālā atbildības summa.

Latvijā likumdošana minimāli regulē ārstniecības personu profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas jautājumu. Prakses ārstiem ir obligāti jāapdrošina civiltiesiskā atbildība par formālu atbildības limitu - 1000 latiem. Privātajā sektorā strādājošie ārsti to dara par daudz lielāku atbildības summu - pat par 100 tūkstošiem latu un vairāk. Valsts un pašvaldību sektorā mediķu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas prēmijas nav ierēķinātas pakalpojumu tarifos, tāpēc vērojama ļoti brīva pieeja šim jautājumam. Ārstniecības ie­stādes darbiniekus apdrošina gan kolektīvi, gan individuāli, gan nedara to vispār.

Šogad Veselības ministrijā notiek aktīvas diskusijas ar Latvijas Ārstu biedrību un Apdrošinātāju asociāciju par iespējām praksē ieviest atlīdzību par ārstniecības rezultātā nodarīto kaitējumu. Pašlaik tiek aplūkoti trīs iespējamie modeļi: iesaistot privātos apdrošinātājus, veidojot kompensācijas fondu un risinot jautājumu kompleksi - apdrošinātāji plus fonds. Diemžēl ārstu profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas jautājums vienmēr ir bijis prioritāšu pieciniekā, bet ne pirmā prioritāte. Lielākais klupšanas akmens, protams, ir finansējums, kas mērāms vairākos desmitos miljonu latu.Haralds Adovičs un Ilze Lietuviete

Pēkšņi atsakās apdrošināt plastikas ķirurgus

HARALDS ADOVIČS, Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centra vadītājs: Visi mūsu centra darbinieki jau no pirmās darba dienas vienmēr ir veikuši civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, tāpēc gada sākumā mūs nepatīkami  pārsteidza apdrošinātāja vēstule ar paziņojumu, ka turpmāk mūs nepadrošinās! Te jāpaskaidro, ka plastiskā ķirurģija sadalās trijās daļās: estētiskajā, rokas un rekonstruktīvajā ķirurģijā. Varētu vēl saprast nevēlēšanos apdrošināt mūsu profesionālo risku estētiskajā ķirurģijā! Apklaušinājām vairākas apdrošinātāju kompānijas, taču visas mums atteica. Rakstījām vēstuli Veselības ministrijai un saņēmām atbildi par plāniem, ko valsts grasās darīt, taču mēs nevaram gaidīt... Nekas cits neatlika, kā pašiem turpināt sarunas ar apdrošinātājiem. Pašreiz esam apdrošināti.

PĒTERIS LAUCIS, Latvijas Plastisko ķirurgu asociācijas prezidents:

Brīdī, kad apdrošināšanas kompānijas pateica, ka izņem šo produktu no sava piedāvājuma klāsta, faktiski tās mums aizliedza strādāt, jo likumdošana nosaka prakses ārstu obligātu apdrošināšanu.

JEĻENA ALFEJEVA, apdrošināšanas kompānijas BTA valdes locekle, viceprezidente:

Diemžēl mums Latvijā nav lielas prakses par izmaksātajām atlīdzībām ārstniecības rezultātā radītā kaitējuma gadījumā. Apdrošinātāji ļoti uzmanīgi raugās uz šo situāciju. Pat ne apdrošinātāji Latvijā, vairāk ārzemju kolēģi. Lielu summu gadījumā, pārapdrošinot risku, konsultējamies ar Rietumu kolēģiem. Jūsu konkrēto jautājumu apspriedām Apdrošinātāju asociācijas sēdē - rekomendācija neapdrošināt plastikas ķirurgus nāca no mātes kompānijas.

Negribu apgalvot, ka atteikums ir adekvāts. Taču nevar arī teikt, ka apdrošinātāji aizliedz ārstiem strādāt. Ja šādu apdrošināšanu nevar nopirkt Latvijā, to var izdarīt brīvā tirgū Eiropā. Ja nepiedāvā Eiropā (diez vai tā ir), to var pirkt ārpus Eiropas.

Nesegtais morālais kaitējums un dejas ar tiesāšanās izdevumiem

ILZE LIETUVIETE, Rīgas Dzemdību nama valdes priekšsēdētāja: Kad par mums tika iesniegta prasība tiesā par diviem miljoniem latu, sākām domāt, kā tad mums vajadzēja apdrošināties? Līdz tam iestāde bija apdrošinājusi ārstus individuāli par dažādām summām: diviem, pieciem, desmit tūkstošiem latu. Bet, redzot prasību, sapratām - šāda apdrošināšana nav adekvāta, jo domājams, ka turpmāk arī citas prasības nebūs par dažiem tūkstošiem. Vēl esam secinājuši, ka diez vai vienai iestādei ir vērts apdrošināties par miljoniem, jo tad kā lavīna velsies pacientu sūdzības par jebkādu sīkumu.Pēteris Laucis

Kad apdrošināšanas sabiedrībās interesējāmies par kolektīvās atbildības apdrošināšanu, neviena kompānija mums šādu iespēju nepiedāvāja. Tikai individuāli!

MĀRIS RĒVALDS, Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs: Civiltiesiskās atbildības spektrs ir maza daļiņa, ko pacienti no mums vēlas piedzīt. Pārsvarā tie ir gadījumi, kad jākompensē ārstēšana, kas vajadzīga, lai izlabotu kļūdu, bet tie nav astronomiski cipari. Vislielāko riska segmentu veido prasības par morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Esam runājuši ar apdrošinātājiem, vai viņi būtu gatavi apdrošināt pret tām? Atbilde: nav gatavi.

J. Alfejeva: Apdrošinātājs parasti maksā ne vairāk, kā noteikts likumos. Mūsu Civillikums paredz arī netiešos zaudējumus: atrauto peļņu un morālo kaitējumu. Pirms pusotra gada ir veikti grozījumi, iestrādājot Civillikumā sadaļu, kas nosaka - jebkurš cilvēks, kam ir nodarīti zaudējumi, var pieprasīt atlīdzību par morālo kaitējumu. Morālās prasības apmēru spriež tiesa pēc saviem ieskatiem, vērtējot situāciju un praksi, kuras Latvijā diemžēl nav.

 Latvijā ir pieredze, ka kompānijas, apdrošinot civiltiesisko atbildību (runa nav tikai par ārstiem), paredz, ka atlīdzina tikai tiešos, nevis morālos zaudējumus.

RINALDS MUCIŅŠ, Veselības ministrijas Valsts sekretāra vietnieks: Ir viens izņēmums - OCTA.

J. Alfejeva: Tieši par to gribēju pastāstīt. Eiropā lielākā summa par vienu satiksmes negadījumu, kas izmaksāta, ir 10 miljoni eiro; prakse dažādās valstīs ir atšķirīga. Arī Latvijā nesen ieviests princips, ka apdrošinātājs atlīdzina morālo kaitējumu, taču atlīdzības summa ir limitēta. Mūsu viedoklis - limitam jābūt nelielam, lai šo praksi vispār ieviestu, un tad to pakāpeniski var palielināt. Ārstniecības personām varētu piemērot līdzīgu principu.Rinalds Muciņš

H. Adovičs: Vai varat prognozēt, kad mēs varēsim apdrošināt savu profesionālo risku pret morālā kaitējuma prasībām?

J. Alfejeva: Ja vērsīsities ar tādu lūgumu, mēs to noteikti izskatīsim un kaut ko piedāvāsim.

R. Muciņš: Tikai - cik šis produkts maksās...

I. Lietuviete: Privātais to var iestrādāt pakalpojuma tarifā, bet vai to izdarīs valsts?!

P. Laucis: Uzmanīgi izlasot apdrošināšanas polisē norādītās saistības, vēl izrādījās - atsevišķas prasības ārsts nemaz nevar reāli izpildīt. Piemēram, ārsts nedrīkst ārpus noteiktā darba laika veikt profesionālas darbības. Bet, ja pacientam kļūst slikti pēc mana darba laika vai operācija ieilgst?!

H. Adovičs: Tad vēl pēkšņi apdrošināšanas kompānija anulēja retroaktīvo datumu...

J. Alfejeva: Jūs saprotat, kas ir retroaktīvais datums? Tas ir datums notikumam, kas risinājies pirms apdrošināšanas nopirkšanas.

H. Adovičs: Jā, saprotam gan. Runa ir par konkrētu apdrošināšanas kompāniju, kurai mēs desmit gadus esam maksājuši apdrošināšanas prēmijas, bet tā pēkšņi pārtrauc visas saistības, ja mēs vairs neapdrošināmies šajā kompānijā. Bet pacients taču var iesniegt prasību par gadījumu, kas notika pirms gada!

J. Alfejeva: Runa ir nevis par retroaktīvo datumu, bet par pagarināto paziņošanas periodu. Notikums ir bijis apdrošināšanas perioda darbības laikā, un prasību pacients var iesniegt desmit gadu laikā (to nosaka Civillikums) pēc kaitējuma rašanās. Apdrošinātāji, piedāvājot lētāku polises cenu, līgumos var ierobežot šo laiku uz trim gadiem. Tā ir likumdošanas imperatīva, ko nevar mainīt, pat pusēm vienojoties.

H. Adovičs: Pagājušā gadā atklājām vēl kādas pretrunas. Apdrošinātāji pieprasīja sniegt pilnu informāciju - visu dokumentāciju par pacientu, kurš vēl nav vērsies tiesā, bet potenciāli radušās aizdomas, ka viņš to varētu darīt. Taču Ārstniecības likums to neatļauj, kamēr nav uzsākta tiesvedība.

J. Alfejeva: Visi šie jautājumi ir atrisināmi...

H. Adovičs: Bet kāpēc mums par tiem katru dienu jādomā? Iespējams, ka tā strādā viena konkrēta apdrošināšanas kompānija, taču jūs apgalvojat, ka apdrošinātāji darbojas likumdošanas ietvaros. Dzīve tomēr rāda, ka nemaz pie likumiem tā neturaties...

M. Rēvalds: Lielu profesionālā riska segmentu veido arī visas tās dejas ar tiesāšanās izdevumiem. Juristi Hipokrata zvērestu nav devuši, par pusvelti nestrādā. Ir pat kuriozi gadījumi. Tiesas procesā ārstniecības iestāde ir uzvarējusi pret pacientu, taču tas prasījis daudz laika un milzu naudu par advokāta pakalpojumiem. Un tad izrādās, ka polisē ar sīkiem burtiņiem rakstīts: tiesāšanās izdevumus apdrošinātājs sedz tikai gadījumā, ja ārstniecības iestāde prāvu zaudē. Rezultātā pacients vēlējies piedzīt no ārstniecības iestādes 30 tūkstošus, bet advokātam samaksāti 35 tūkstoši latu. Slimnīca nonāk pie atziņas - nebija vērts to darīt, jo apdrošināšanas noteikumi ir absolūti nedraudzīgi!Māris Rēvalds

J. Alfejeva: Diemžēl Latvijas likumos ir iestrādāts ierobežojums par advokāta pakalpojumu atlīdzināšanu uzvarējušai pusei. Parasti apdrošināšanas līgumos paredz, ka tiesāšanās izdevumi jāsaskaņo ar apdrošinātāju.

I. Lietuviete: Mēs taču nezinām, cik reizes vajadzēs iet uz tiesu, cik stundas advokāts būs spiests strādāt. Mūsu tiesvedība rit piekto gadu, kurš to varēja paredzēt?!

Atlīdzības griesti un nestandartizētā medicīna

M. Rēvalds: Nevar būt tā, ka veselības pakalpojumi Latvijā ir vieni no lētākajiem Eiropā, bet prasības tādas pašas kā Eiropā. Šobrīd Latvijas pacients ieņem ērtu pozīciju kā tajā teicienā par dzērāju: piestiķē par kapeiku, izdzer par rubli! Pasaulē veselības aprūpes pakalpojumi ir ļoti dārgi, jo tajos ir iekļauta arī ārstu civiltiesiskā atbildība. Joprojām ārzemnieki netic - kā jūs veselības pakalpojumus varat dabūt gatavus par šādiem skaitļiem? Un kā tās jūsu atbildības? Nu tā...

R. Muciņš: Visgrūtāk atrisināmās ir prasības par morālo kaitējumu. Cik maksā sāpes, ciešanas? Citu valstu pieredze vēsta, ka visbiežāk arī šai atlīdzībai nosaka limitu. Pacients var uzreiz paņemt summu, ko piedāvā - piemēram, 20 tūkstošus latu - vai arī gadiem tiesāties par miljoniem. Ģeniālāka varianta nav, jo tiesāties var ikvienā gadījumā, kad ir aizskartas cilvēka tiesības. Prakse rāda - vairumā gadījumu pacienti izvēlas paņemt naudu uzreiz.

P. Laucis: Gribētos, lai tagad, kamēr nav attīstījusies nepilnvērtīgā tiesu prakse, tiktu definēti visi aspekti: ko apmaksā un ko nē, kādā apmērā, kas un kā izskata pacientu prasības. Civiltiesiskās atbildības apdrošināšana jau nav vajadzīga tāpēc, ka mēs gribētu slikti strādāt. Lūk, banāls piemērs. Atved cilvēku, kurš ir nozāģējis pirkstu. Man vienkāršāk ir brūci apstrādāt un aizšūt, tā ir neatliekamā palīdzība. Kāpēc jāpūlas piešūt pirkstu, ja pacients pēc tam no manis var izspiest naudu? Kāpēc riskēt? Bet, ja ārsti neriskē, zūd progress medicīnā...

H. Adovičs: Bieži pretenzijas pacientam rodas, kad ir sarežģījumi, kas nav apdrošināšanas gadījums. Sarežģījumi medicīnā bija un būs, un tam, kurš iekrīt šajā liktenīgajā statistikas procentā, tas diemžēl ir simtprocentīgi..

R. Muciņš: Tomēr daudzās valstīs ir zemākie griesti prasību iesniegšanai. Francijā, lai iegūtu kompensāciju, jābūt kaitējumam ar darbnespējas pakāpi virs 25%. Tas samazina sūdzību skaitu. Pieredze rāda, ka Zviedrijā izmaksā aptuveni 2,6 tūkstošus atlīdzību uz 9 miljoniem iedzīvotāju, Dānijā - 1 500 atlīdzības uz 5 miljoniem iedzīvotāju. Un kompensācijas nemaz nav tik milzīgas. Zviedrijā vidējā summa - 1 500 latu, maksimālā - 550 tūkstoši latu.

M. Rēvalds: Ir kāds apstāklis, kas sarežģī ārstu profesionālā riska aizsardzības jautājumu Latvijā. Lemjot, vai ārsta rīcībā bija saskatāma nolaidība vai taktika bija pareiza, traucē tas, ka ne visas ārstnieciskās darbības ir standartizētas. Ir valstis, kurās ir augsti standartizēta, protokolu medicīna. Latvijā lielā daļā gadījumu varam runāt par vadlīnijām, kuras arī ne vienmēr ir obligātas un ar likumu spēku. Cik esmu sastapies ar ārstu un pacientu domstarpībām, ir bijusi gan ārsta kļūda vai nolaidība, gan apstākļu sagadīšanās, gan arī situācijas, kad ārsti ir galēji neaizsargāti. Ko darīt ārstam, ja viņš centies pacientu ārstēt pareizi, devis rekomendācijas, ko pacients nav ievērojis vai pat visbrutālākajā veidā tām uzspļāvis, turklāt to slēpj?! 

I. Lietuviete: No padomju gadiem mums ir teju iedzīts, ka vienmēr jūtamies atbildīgi par pacientiem simts procentu apmērā! Taču atbildība jāuzņemas arī pacientiem!

Fonds, privātie apdrošinātāji, komplekss risinājums

M. Rēvalds: Veselības aprūpes darba devēju asociācijas biedru vidū vienu brīdi radās doma, ka jāveido obščaks. Kā kriminālajā pasaulē - speciāls riska fonds, kurā maksā noteiktu naudas summu un problēmu gadījumā no tā saņem izmaksas. Diezgan smieklīgi, bet ko līdzīgu varētu veidot arī mēs. Nauda nebūtu zudusi, kā tas lielākoties ir apdrošināšanas gadījumā. Kompensācijas tiktu izmaksātas arī par tiesu, tiesāšanas izdevumiem, morālo kaitējumu u. c. Turklāt izmaksu kārtība būtu elastīgāka. Fonds varētu būt arī efektīvāks, ja tā būtu bezpeļņas organizācija. Tēriņi - tik vien, lai to administrētu un uzturētu kādu neaizskaramo rezervi.

Protams, lai šāds fonds darbotos, tam jābūt maksimāli lielam. Mēs būtu priecīgi par valstiski administrētu fondu. Bet zinām, ka valsts līmenī procesi velkas ilgi, smagnēji... Fondu varētu administrēt arī sabiedriski, bet man nav pietiekami daudz domubiedru.

H. Adovičs: Neapgalvoju, ka fonds ir labākais risinājums. Pie fonda idejas varētu nonākt brīdī, ja apdrošinātāju produkts kļūtu nepievilcīgs vai tas tiktu atteikts. Varētu parādīties gan cita problēma - ne visu specialitāšu ārsti būs gatavi maksāt tik lielas prēmijas kā mēs.

J. Alfejeva: Jūs varat mēģināt, bet tas ir aplams priekšstats, ka valsts šos līdzekļus apsaimniekos efektīvāk. Apdrošināšana ir izdomāta speciāli šādiem kaitējuma atlīdzības izmaksu gadījumiem. Fondam ir gan ierobežots līdzekļu apjoms, gan arī tas jāapsaimnieko. Tas nav tik vienkārši, ka visi naudu sametīs katliņā un tā kaut kur glabāsies. Būs jāveido vesela komanda, kas nodarbosies ar šīm funkcijām. Apdrošinātājiem tas viss jau ir.

H. Adovičs: Viss atkarīgs arī no tā, ko domā valsts...

R. Muciņš: Pasaulē darbojas trīs klasiskie modeļi, ko esam ieskicējuši koncepcijā. Privātās apdrošināšanas gadījumā diskutablas ir prasības par morālo kaitējumu. Apdrošinātāji var atteikt apdrošināšanu vai sadārdzināt polises cenu atsevišķām ārstniecības personu grupām. Vēl viena negatīvā puse - apdrošinātāji neapdrošina risku, kas nav saistīts ar ārsta vainu. Bet medicīnā vienmēr būs noteikts procents komplikāciju. Pluss - apdrošinātāju pieredze.

Otrs variants. Kompensāciju fonda veidošana. Ir valstis, kur šāds fonds sedz gadījumus, kuros nav ārsta vainas. Piemēram, īpašas alerģiskas reakcijas, kuras nevarēja paredzēt. Pluss šādam modelim - uzkrājas līdzekļi, visas ārstniecības personas ir apdrošinātas. Mīnus - vajadzīgi ievērojami finanšu un laika resursi, Veselības ministrijai nav pieredzes šāda fonda administrēšanā.

Trešais ir kompleksais variants, kur apdrošināšana strādā ārsta vainas un fonds - citos gadījumos.

Skaidrs, ka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu ārsti nekompensēs no sava mantojuma... Diskutējam, ka tas varētu tikt darīts, paaugstinot pakalpojuma cenu vai palielinot pacienta iemaksas. Fonda variantā valsts un privātais sektors veiktu iemaksu proporcionāli slimnieku skaitam.

M. Rēvalds: Vēl pie viena risinājuma pašlaik strādā Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. Lietuvā Ārstu profesionālo organizāciju savienība (līdzīga mūsu LĀB) ir panākusi, ka visi ārsti, izmantojot savienību kā starpnieku, ir vienoti apdrošinājuši civiltiesisko atbildību konkrētā apdrošināšanas kompānijā.

J. Alfejeva: BTA ir šāda pieredze Lietuvā. Tās likumdošanā ir iestrādāta prasība ārstniecības iestādēm veikt apdrošināšanu par atbildības limitu - 50 tūkstošiem eiro. Paralēli arī visi ārsti, kuri ir apvienojušies līdzīgā organizācijā kā Ārstu biedrība Latvijā, apdrošina civiltiesisko atbildību par desmit tūkstošiem eiro. Ko tas dod? Ja konkursa kārtībā var atlasīt to, kurš dod vislabāko polises cenu ārstiem, garantējot, šai kompānijai lielu apdrošināto personu skaitu, tad tā ir abpusēja ieinteresētība.

M. Rēvalds: Arī mūsu iestādē atsevišķas ārstniecības personas, kuras ir iekļautas kolektīvajā apdrošināšanā, ir papildus apdrošinājušās. Kāpēc? Uzskatu, ka man kā ārstniecības vadītājam jāatbild par darba ap­stākļu garantēšanu, bet es nevaru atbildēt par ķirurga darba kvalitāti, nevaru vadīt viņa rokas. Un tad var būt situācija - pacients tiesas procesā ir uzvarējis ārstniecības iestādi, piedzinis kompensāciju, savukārt ie­stāde patur tiesības regresa kārtībā vērsties pret savu sadarbības partneri vai darbinieku. Šāda prakse kaimiņvalstīs jau ir bijusi.

R. Muciņš: Tas ir papildu bonuss, Ārstu biedrība to var darīt. Šī sistēma būtu laba prakses ārstiem, kuriem nav juridiskas SIA.

I. Lietuviete: Konkrētā ārsta atbildība, protams, pastāv, taču likumdošana nosaka, ka ārstniecības iestāde atbild par savu darbinieku rīcību. Ar šausmām domāju, ja mēs zaudēsim, kā vērsīsimies pret konkrēto ārstu...

R. Muciņš: Negribētu, lai nosakām kādu datumu par pašmērķi obligātās civiltiesiskās atbildības ieviešanai. Latvijā mums vienmēr pietrūkst laika, lai izstrādātu likumus, bet nepietrūkst, lai tos mainītu. Valdībai būs jāizšķiras par kādu konkrētu modeli, iespējams jāveido starpvariants, kur daļu izdevumu sedz no privātās apdrošināšanas un daļu - no valsts līdzekļiem. Vienmēr, meklējot risinājumu, jādomā, kā tas darbojas gan ārsta civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas, gan pacientam nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas aspektā. Daudzās valstīs domā arī par to, ka pacients, ienākot ārstniecības iestādē, var apdrošināt savu risku.

Ļaut pirmās dusmas izgāzt ārstniecības iestādē

R. Muciņš: Katrā ārstniecības iestādē tomēr jāmēģina radīt sistēmu, lai pacients no tās neizietu neapmierināts, ir jādod iespēja izgāzt pirmās dusmas. Ja viņš to nevar izdarīt, ārpusē noteikti atradīsies gudri kaimiņi, draugi, juristi.

I. Lietuviete: Jābūt diezgan godīgiem, jo cīnīties gadiem par šķietamu nevainību nebūtu pareizi, tas prasa ļoti daudz laika, naudas, nervu! Taču ne vienmēr var atrast kompromisu izlīgstot.

H. Adovičs: Skaidrs, ka ārsts bieži ir noguris vai apzinās, ka viņam taisnība, kļūst pašapzinīgs un negrib runāt ar pacientu, bet tādos brīžos ir jāpārkāpj sev. Sarunāties ir ļoti svarīgi, citādi notiek kuriozi gadījumi. Pacients uzņemšanas nodaļā pauž neizpratni, kāpēc vispār atvests, viņš gribējis palikt rajona slimnīcā un nevēlas operāciju. Bet viņam neviens to nav prasījis, tā vietā iesēdināts mašīnā un atvests pie mums...

M. Rēvalds: Vēl viens vienkāršs risinājums - apslāpēt profesionālo greizsirdību, kad reizēm pamatoti, reizēm nepamatoti gribas norādīt uz kolēģu kļūdām. Esmu pārsteigts, ka joprojām ārstiem stacionāros ir šāds stils - justies daudzkārt gudrākiem par tiem, kas strādā ambulatori, tādā veidā provocējot pacientus.

Nebūs bizness juristiem un apdrošinātājiem

M. Rēvalds: Savā ziņā mēs ar savu rīcību, mēģinot sakārtot apdrošināšanas jautājumu, provocējam pacientus. Kad visas ārstniecības personas būs apdrošinātas, juristiem var rasties daudz lielāks kārdinājums aktivizēt tiesu procesus.

P. Laucis: Par Amerikas piemēru, kur uzņemšanas nodaļā stāv persona uzvalkā un pacientiem jautā - varbūt kaut kas neapmierina -, vajadzētu aizmirst.

M. Rēvalds: Citādi var būt situācija, ka pacienti, pārcenšoties un no ārstiem pieprasot Rietumu ārstu atbildību, rosinot tiesu darbus, panāks, ka arī veselības aprūpes pakalpojums maksās Rietumu līmenī.

R. Muciņš: Negribētu, lai šī diskusija ievirzītos tā, ka tas ir jauns bizness apdrošinātājiem, juristiem. Nevajag pacientiem dot ziņu, ka obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas gadījumā, ja stundas laikā pacients netiks apkalpots, viņš varēs uzrakstīt sūdzību un dabūt kompensāciju. Nē, būs kritēriji - saistīti ar darbanespēju vai kaitējumu, kas rada nopietnus sarežģījumus.

Apdrošināšana būs arī viens no stimuliem, kā atbrīvoties no nekvalitatīviem darbiniekiem. Ja par kādu ārstu vairākus gadus bijušas sūdzības, kas ir apmierinātas, apdrošinātājs teiks: iemaksājamās prēmijas apjoms ir vienlīdzīgs ar sedzamā riska apjomu!

M. Rēvalds: Pastāv vēl iespēja neapdrošināties vispār. Vairāki kolēģi depozītā ir nolikuši noteiktu naudas summu un, ja reiz būs negadījums, paši samaksās. Varbūt tā arī vajag darīt?

H. Adovičs: Esot 17,5% inflācijai, tas nestrādās...

Izmantoti dati no Veselības ministrijas koncepcijas projekta Par ārstniecības personu civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu

Paldies Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai par sadarbību diskusijas tapšanā.

Foto: Inese Austruma

 

 

Uz augšu ↑
  • Lēciens nezināmajā. Administratīvi teritoriālā reforma un veselības aprūpe

    Par gaidāmo administratīvo reformu (119 pašvaldību vietā 35) vairāk runā izglītības, ceļu, uzņēmējdarbības kontekstā. Par veselības aprūpi vien kuluāros. Ko gaidīt apvienojamo pašvaldību mazajiem veselības aprūpes centriem, slimnīcām? Uzrunātie veselības centru vadītāji atzīst: izskatās pēc lēciena nezināmajā! Lasīt visu

  • Ar ķirurģiju uz “tu”. Prof. GUNTARS PUPELIS, ķirurgs

    Profesors GUNTARS PUPELIS vada RAKUS Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīniku, lielāko neatliekamās ķirurģiskās palīdzības sniedzēju Latvijā, un ir specializētas politraumas aprūpes sistēmas veidotājs pēc starptautiskām vadlīnijām. Viņam nekad nav trūcis ideju, kā klīnikas darbu uzlabot līdz Eiropas līmenim. Lasīt visu

  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu