PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Alerģijas izpausmes mutes dobumā saistībā ar eksogēniem alergēniem

V. Jankovskis, G. Selga
Mutes dobums atrodas kontaktā ar lielu skaitu alergēnu, un ir būtiski noskaidrot vispotenciālākos alerģisko slimību izraisītājus, lai varētu būt gatavi diagnostikai, ārstēšanai, kā arī komplikāciju gadījumiem.

Alerģija ir organisma neatbilstīga vai pārmērīga imūnā reakcija, ko izraisa ārējs faktors, radot imūnpatoloģisku reakciju, kam seko audu destrukcija. [8; 36] Pēc Gell un Coombs alerģiskas reakcijas iedala četros tipos. I, II, III tipam starpnieks ir antivielas, IV tipam — šūnas. [8; 16; 36]

  • I tipa reakcija attīstās dažās minūtēs, reakciju izraisa tuklo šūnu degranulācija, taču alerģija var izpausties arī pēc sešām stundām. [16]
  • II tipam papildus ir — IgG, IgM, simptomi parādās pēc dažām stundām vai dienām. [16]
  • III tipa gadījumā antivielas un antigēni deponējas audos un orgānos. Simptomi rodas pēc 2—3 nedēļām. [8; 16]
  • IV tips ir T limfocītu izraisīta alerģiska reakcija. [8]

Orofaciālo zonu visbiežāk saista ar I, III un IV tipa alerģiju. No šīm trim visbiežākā alerģiskā reakcija ir IV tipa: simptomi var attīstīties gan dažās dienās, gan vairākos gados. Alerģiska reakcija pret zobārstniecības materiāliem biežāk rodas uz ādas nekā mutes gļotādā. Mutes dobumā siekalas strauji aizskalo un atšķaida alergēnus. Gļotādas limitētā keratinizācija traucē haptēnu spējai piesaistīties. Izteiktā vaskularizācija alergēnu eliminē no kontakta zonas, pirms vēl radies iekaisums. Eliminēt alerģiskus procesus papildus palīdz arī mehāniska pretestība. [1; 3; 18; 24]

Apvienojot informāciju no vairākiem autoriem, mutes dobuma izpausmes, ko izraisa eksogēni alergēni, var klasificēt pēc alerģijas tipa (tabulā).

Pēc alerģijas tipa klasificētas izpausmes mutes dobumā, ko izraisa eksogēni alergēni Pēc alerģijas tipa klasificētas izpausmes mutes dobumā, ko izraisa eksogēni alergēni
Tabula
Pēc alerģijas tipa klasificētas izpausmes mutes dobumā, ko izraisa eksogēni alergēni

Alerģiskā etioloģija angioneirotiskai tūskai un kontakta stomatītam pierādīta zinātniski. Taču alerģijas etioloģija nav zinātniski apstiprināta tādām slimībām kā recidivējošs aftozs stomatīts, orofaciālā granulomatoze, daudzformu eritēma, lichen planus, plazmas šūnu gingivīts. [34] Kāds cits avots norāda, ka gingivīts, periodontīts, leikoplakija, ģeogrāfiskā mēle nav alerģiskas slimības [18], bet dažos avotos gingivītu apraksta kā alerģisku [25; 37] un kā orofaciālās granulomatozes izpausmi. [17] Recidivējošs aftozs stomatīts ir kopumā visbiežākā orālā slimība. [32] Wray retrospektīvā pētījumā par alerģiskām orālām slimībām 1252 cilvēkiem biežākās izpausmes bija recidivējošs aftozs stomatīts (22,1 %), orafaciālā granulomatoze (21,08 %), lichen planus (20,8 %). Pacientiem ar pirmajām divām patoloģijām alerģija biežāk veidojas pret pārtikas piedevām, bet pacientiem ar orālo lichen planus reakcija biežāk veidojas pret dzīvsudrabu un citiem metālu sāļiem, norādot uz reakciju pret amalgamu. 45 pacientiem bija alerģiska angioneirotiskā tūska, 42 — daudzformu eritēma. Citi pētījumi izmantoja salīdzinoši mazākas pētāmās grupas un biežāk centās atklāt alerģisku gaitu konkrētai patoloģijai vai alerģiju izraisošai vielai, izmantoja dažādus ādas plankuma testu marķierus. Khamasy pētījumā visbiežākās izpausmes bija orāls heilīts un periorāls dermatīts. [31] 2015. gadā pētījumā par 44 cilvēkiem visbiežākās izpausmes bija orāla plakanā ēde (lichen planus; 54,5 %), heilīts (27,3 %), dedzinošās mutes sindroms (9,1 %). [10] Šajā pētījumā plakanā mutes ēde pielīdzināma lihenoīdai reakcijai, jo pētījuma autori datus salīdzināja ar pētījumiem, kur atslēgvārds bija “lihenoīdā reakcija”. Citā pētījumā visbiežākās izpausmes bija lihenoīdās reakcijas, čūlas un stomatīts. [25]

Atšķirības klasifikācijā

Dažādām patoloģijām autori min atšķirīgu slimību iedalījumu, kas apgrūtina to klasifikāciju pēc alerģiju tipiem vai atšķiršanu citu no citas.

Visspilgtākās atšķirības ir alerģiska kontakta stomatītam. Daži autori to apraksta kā IV tipa reakciju [8], taču Ibsen grāmatā lieto terminu “kontakta mukozīts”. Langlais stomatītu iedala divās slimībās: alerģisks stomatīts (I tipa alerģiskā reakcija) un kontakta stomatīts (IV tipa alerģiskā reakcija). Laskaris grāmatā neapraksta, pie kura tipa pieder alerģiskais kontakta stomatīts, bet apraksta, ka tam var būt akūta un hroniska izpausme, norādot, ka tas var izpausties gan kā IV, gan I tipa alerģiskā reakcija. Kādā pētījumā minēts, ka nav specifiskas klīniskas izpausmes intraorālai kontakta alerģijai, vienīgi lihenoīdā reakcija ir biežākā izpausme. Arī termins “intraorāla kontakta alerģija” aprakstīts kā I un IV alerģijas tipa alerģiska izpausme. [18] Daži autori neatšķir orālo lichen planus no lihenoīdas reakcijas, savukārt citi tic, ka abas patoloģijas atšķiras. Līdzīgi vērojams kāda pētījuma aprakstā, kur alerģiska reakcija pret amalgamu raksturota kā lihenoīda reakcija [25], savukārt citos kā orāla lichen planus. [10; 37] Šāda situācija skaidrojama ar to, ka abas patoloģijas ir klīniski un histoloģiski neatšķiramas, terminoloģija atšķiras starp autoriem. [1] Ja abas patoloģijas papēta sīkāk, tad redzams, ka orālā lihenoīdā reakcija ir asimetriska un izpaužas tieši blakus alergēnam. Visbiežāk izpausme redzama uz mēles, vaigu gļotādas un smaganām. Simptomu uz ādas — atšķirībā no lichen planus — nav. [20]

Lielās daudzformu eritēmas gadījumā vairāki autori Stīvensa—Džonsona sindromu (Stevens–Johnson syndrome — SJS) un lielo daudzformu eritēmu apraksta kā sinonīmus un pieskaita arī toksisko epidermālo nekrolīzi (TEN) kā smagāko daudzformu eritēmas izpausmi. [13; 14] Ir autori, kas sākotnēji apraksta, ka minētās patoloģijas nav sinonīmi, bet ka SJS un TEN ir pavisam citas patoloģijas, kas nav saistītas ar daudzformu eritēmu. [8; 45; 46] Wray pētījumā daudzformu eritēma aprakstīta kā III tipa alerģiskā reakcija, taču atsevišķos pētījumos aprakstīts, ka SJS un TEN saistīti ar IV tipa alerģisko reakciju. [45; 46]

Pētījumā par orofaciālo granulomatozi bērniem 40,4 % no 173 reizēm diagnosticēja gan Krona slimību, gan orofaciālo granulomatozi: varētu spriest, ka orofaciālā granulomatoze ir Krona slimības apakštips, taču lielākā daļa autoru tās apraksta kā atsevišķas slimības, jo orofaciālai granulomatozei atšķirībā no Krona slimības nav sistēmisku simptomu. [15]

Orālās alerģijas sindroms (OAS) ir alerģiska reakcija mutes dobumā, ko izraisa augu valsts produkti (augļi, rieksti, dārzeņi). Alerģiju rada putekšņu un augļu proteīnu struktūras līdzība. Piemēram, galvenā ābola alergēna Mal d 1 struktūra ir par 63 % homologa galvenajam bērzu putekšņa alergēnam, bet v 1. OAS ļoti reti izraisa pārtika, kas nav saistīta ar putekšņu alerģizāciju. Bijuši gadījumi saistībā ar medu, gliemenēm un cūkgaļu. Pārtikas alergēnus dala divās grupās:

  • 1. grupa alerģizē caur gastrointestinālo traktu (piens, zemesrieksti, olas), biežāk skar bērnus,
  • 2. grupa alerģizē ar aeroalergēnu starpniecību caur elpceļiem, attīstās pieaugušajiem.

Pirmā grupa ir desmitreiz retāka un neizraisa simptomus mutes dobumā. OAS pieder pie 2. grupas. [6; 7; 9] Visbiežāk OAS izraisa bērza putekšņa alergēns, kas rada krustenisku alerģisku reakciju pret āboliem, riekstiem, burkāniem, seleriju un izpaužas lokālu simptomu veidā. [36] No visiem alergēniem augļi izraisa 6 % un rieksti 2 % no visām tūlītējām ar pārtiku saistītajām reakcijām. 60 % no visām pārtikas alerģijām izraisa krusteniska reakcija starp pārtikas produktiem un ieelpotajiem alergēniem. [1; 9] Japānā pārtikas alerģija attīstās 1,5—3 % bērnu skolas vecumā, līdzīgi rezultāti ir pieaugušajiem. [35]

Izmeklējumi

Alerģiskas reakcijas diagnosticē ar vairāku izmeklējumu palīdzību, anamnēzi un vizuālu apskati.

III un IV tipa alerģija

Visvairāk izmantotais tests slimības diagnostikai un arī metode biežākā alergēna noteikšanai ir ādas plankuma tests. Literatūrā varam atrast datus, ka to izmanto šādām patoloģijām: alerģisks kontakta stomatīts [24], lihenoīda kontakta reakcija [37; 10; 20], orofaciāla granulomatoze [2; 37], SJS un TEN [45; 46], lielā daudzformu eritēma [37], dedzinošās mutes sindroms. [21]

Testu veic, uz ādas uzklājot alergēnu. Lielākajai daļai alergēnu reakcija rodas pēc 48—72 stundām, taču zelta gadījumā reakcija var būt tikai pēc 10—14 dienām. Ja reakcija pozitīva, tad alergēna skartā ādas virsma radīs eritematozas reakcijas, papulovezikulas.

Ādas plankuma testu raksturo kā labu diagnostikas metodi lihenoīdai reakcijai un pētījumos par ciešu fizisku saikni starp gļotādas bojājumu un amalgamu 70 % pacientu bija pozitīvs ādas tests pret amalgamu vai amonizētu dzīvsudrabu. Nepatiesi negatīva reakcija var veidoties, ja tā ir toksiska.

Pētījumā, kur noteica biežāko orālo patoloģiju, pozitīvs ādas plankuma tests bija 70 % gadījumu [37], bet citā pētījumā ādas tests 70,5 % pacientu rādīja pozitīvu reakciju uz vairāk nekā vienu materiālu. [10] Ādas plankuma tests ir nozīmīga diagnostikas metode, uzsvērts kādā pētījumā, kurā izzināja orālo lichen planus un orālo lihenoīdo reakciju, kopumā secinot, ka orālā lihenoīdā reakcija nekorelē ar ādas plankuma testiem, pozitīva ādas reakcija bija 26 pacientiem no 87, pēc amalgamas nomaiņas stāvoklis uzlabojās 81 % gadījumu. [30] Arī pētījumā par titānu minēts, ka ādas testu ierobežojums ir to vājais jutīgums, trūkst standartizētu alergēna izmeklējumu, tāpēc ādas plankuma testa izmantojamība alerģijas pret titānu diagnostikā ir limitēta. [3]

Ādas plankuma tests aprakstīts kā vienkārša, neinvazīva, noderīga metode, lai diagnosticētu alerģiju. [25] Metode laba, tomēr to, vai izpausme bijusi alerģiska, bieži vien konstatē tikai pēc tam, kad pārtrauc kontaktu ar alergēnu. Diagnostikai parasti izmanto Eiropas sērijas alergēnus. [53]

Orofaciālās granulomatozes un lihenoīdās reakcijas gadījumā ņem biopsiju [17; 23] Lihenoīdās reakcijas un lielās daudzformu eritēmas gadījumā nozīmīgi ir histopatoloģiskie izmeklējumi. [14] Recidivējošo aftozo stomatītu bieži var diagnosticēt tikai vizuālā apskatē [8], taču daži autori min, ka nepieciešami papildu testi, asins testi un čūlu palpācija. [32]

I tipa alerģija

I tipa alerģiju var diagnosticēt ar ādas dūriena testu, kura rezultāts kļūst zināms pēc 15—30 minūtēm. Uz ādas parādās sarkanīga papilāra, vezikulāra ādas reakcija. [3; 30] Pārtikas alerģiju gadījumā var lietot ādas dūriena testu, intradermālo testu, skrāpējuma testu [36], taču pārtikas alerģiju gadījumā intradermālais tests var radīt nepatiesi pozitīvu rezultātu. [35] Vēl kā alternatīvu var lietot pozitīvu IgE antigēnu titrēšanas testu. Angioneirotiskās tūskas gadījumā var izmantot arī RAST (radioallergosorbent test). OAS gadījumā veic arī orālo provokācijas testu ar pārtikas produktiem, lai precizētu vainīgo (pacients saņem nelielu daudzumu alergēna). [36; 35] Ādas dūriena testus nerekomendē alerģijas pārbaudei pret zobārstniecības materiāliem. [12]

Attēlā norādīta sākotnējā visbiežākā izmeklēšanas metode attiecīgajam alerģijas tipam. Blakus laukos norādīti papildu testi, kādi visbiežāk pieminēti literatūrā, iekavās norādīts pārbaudītās patoloģijas saīsinājums.

Diagnostikas algoritms [2; 3; 8; 9; 21; 24; 30; 32; 35; 36] Diagnostikas algoritms [2; 3; 8; 9; 21; 24; 30; 32; 35; 36]
Attēls
Diagnostikas algoritms [2; 3; 8; 9; 21; 24; 30; 32; 35; 36]

Ārstēšana

Visierastākā ārstēšanas metode ir izvairīšanās no alerģiju izraisošajām vielām. [37; 17] Jāņem vērā, ka dažām patoloģijām nav tieša ārstēšanas plāna, piemēram, daudzformu eritēmai. [23] Patoloģiju parasti ārstē simptomātiski ar antihistamīniem (orālas alerģijas sindromu [35], alerģisku angioneirotisko tūsku [8], alerģisku kontakta stomatītu [14]) un kortikosteroīdiem (orofaciālo granulomatozi [15], granulomatozu heilītu [5], recidivējošu aftozu stomatītu [8], SJS un TEN).

Recidivējošu aftozu stomatītu sekundāras infekcijas riska mazināšanai simptomātiski ārstē arī ar pastām un geliem. [32; 35] Minēts, ka tetraciklīnu saturoši skalojamie līdzekļi veicina ātrāku dzīšanu un mazina sāpes, taču alerģiju gadījumā tādas terapijas iedarbīgums ir ierobežots. Līdzīgi infekciju kontrolē arī SJS un TEN gadījumā, [45; 46] jo svarīgi pārtraukt izraisošā medikamenta lietošanu un nodrošināt pietiekamu šķidruma daudzumu, normālu temperatūru. [45; 46]

Orālas alerģijas gadījumā apraksta metodi ar alergēnu lietošanu uzturā kontrolētā daudzumā. [11] Pētījumā (40 dalībnieki, ilgums — astoņi mēneši) 27 pacienti no aktīvās grupas un 13 pacienti no kontroles grupas katru dienu apēda vienu ābolu. Autori min, ka metode ir droša: alergēnu uzņem uzturā, devas palielinot konkrētos laikposmos, taču pētījumā atklājās arī tas, ka orāla panesība ir pārejoša, jo viens no pacientiem pārtrauca uzturā lietot ābolus un rezultāts orālā provokācijas testā bija pozitīvs (nieze un jutības izmaiņas), tāpēc jāapēd vismaz trīs āboli nedēļā.

Papildu terapija OAS gadījumā: uzturā lietot termiski apstrādātu pārtiku, lai sašķeltu proteīnus [35], izvairīties no lateksa, jo var būt arī krusteniska reakcija starp lateksu un dažiem augļiem. Ja pacients izvairās no konkrēta putekšņa, tad OAS pašlimitējoša izpausme var parādīties pēc 2—3 gadiem. [9]

Orofaciālās granulomatozes gadījumā (ja veidojums kļūst fibrozs, medikācija nepalīdz) ārstē arī ķirurģiski. [26] Citā pētījumā uzlabošanās pēc diētas bez benzoātiem un kanēļa bija 54—78 % pacientu (23 % nebija jāārstē papildus). [2] Kādā gadījumu analīzē idiopātiskas orofaciālas granulomatozes ārstēšanai izmantoja triamcinolona acetonīda injekciju. [26]

Ja angioneirotiskās tūskas simptomi ķluvuši ļoti smagi, var injicēt epinefrīnu, vieglos gadījumos antihistamīnus. Kortikosteroīdi var mazināt recidīva risku. [1; 12]

Vielas un materiāli

Metāli

Neviens metāls nav pilnība inerts. [3] Vairākos pētījumos pierādīts, ka biežākie alergēni ir nātrija tiosulfāts, niķeļa sulfāts, dzīvsudrabs, pallādija hlorīds. [34; 24; 27] Kādā pētījumā secināts, ka biežākie izraisītāji ir nātrija tiosulfāts (25 %) un niķeļa sulfāts (22,7 %), kā arī nātrija dihromāts, kobalts, pallādijs, dzīvsudrabs, varš, metilhidrokvinons. [10] Kim pētījumā par 45 pacientiem ar lihenoīdo reakciju nevienam izraisītājs nebija dzīvsudrabs [10], taču Sharma pētījumā par lihenoīdo reakciju biežākais izraisītājs bija dzīvsudrabs. [29]

Var attīstīties krusteniskā reakcija starp zeltu un dzīvsudrabu. Ja ir alerģija pret vienu materiālu, ir 90 % iespēja, ka arī pret otru. [18; 33] Titāns ir materiāls, ko plaši izmanto implantātu izgatavošanā, jo tas ir inerts, taču, titānam korodējot, tas var veicināt I vai IV tipa alerģisku reakciju mutes gļotādā. Alerģiska reakcija ietekmē bioloģisko komplementaritāti un implantātu ilgstošu stabilitāti. Alerģija pret titāna korozijas produktiem var izpausties kā hiperplastiskas izmaiņas, tūska, eritēma, ekzēma, nieze, nātrene, mutes čūlas. Kad titāns nokļūst saskarē ar vidi, tā daļas nonāk mutes gļotādā. [3; 27] Nav neviena epidemioloģiska pētījuma, kur būtu dati par alerģijas pret titānu biežumu. Šobrīd ādas testiem pret titānu un titāna oksīdu nav klīniskas vērtības un nav precīza veida, lai diagnosticētu alerģiju pret titānu. [6] Pētījumā (2010. gadā) norādīts, ka titāna implantāti satur nelielu daudzumu berilija, kobalta, hroma, vara, dzelzs, niķeļa, pallādija, kuri var būt patiesie alerģijas izraisītāji. [3]

Akrilāti

Intraorāla kontakta alerģija pret nemetāla tipa materiāliem attīstās daudz retāk [18], taču metilmetakrilāts (MMA) ir monomērs, ko plaši izmanto zobārstniecībā (piemērām, izņemamo protēžu izgatavošanā) un kas var radīt tādus veselības traucējumus kā alerģiskais dermatīts un stomatīts. Mutes dobumā veidojas balti nekrotiski bojājumi, atgādinot aftozu stomatītu. [7]

Pētījumā par 45 pacientiem ar lihenoīdu reakciju nevienam nebija pozitīvas reakcijas pret sveķus vai akrilātu saturošu produktu (metakrilātu, BIS–GMA, TEGDMA, EGDMA). [29] Pētījumā (2012. gadā) BIS–GMA un HEMA izraisīja 5 % no visām alerģiskajām reakcijām atopiskajai un neatopiskajai grupai [27], bet citā pētījumā alerģija pret HEMA skāra 5,8 % pacientu. [31] Kopumā alerģiskas izpausmes biežāk būs uz ādas nekā mutē. [18] Alerģiska reakcija var rasties arī pret hidrokvinonu, kura funkcija ir brīvo monomēru veidošanās inhibīcija. [25] Lai brīvais monomērs izplūstu mazāk, jānodrošina monomēra maksimāla polimerizācija. Ja protēzi pirms ievietošanas mutē uz vienu stundu ieliek siltā ūdenī (50 °C) vai apstrādā ar UV stariem, var mazināt reakcijas izpausmes biežumu. Šīs metodes īpaši svarīgas autopolimerizētām un pārbāzētām protēzēm. [7] Alternatīva ir izvairīties no alergēna, remisija 48—95 % attīstās pēc dažām dienām vai mēnešiem. Ja remisija nenotiek, tad iespējams, ka reakcija nav alerģiska. [18]

Citi materiāli

Pētījumos par citiem materiāliem aprakstīti tikai daži materiāli vai to grupas. Salīdzinoši bieži no pārtikas produktiem — benzoskābe un kanēlis, abi kopumā ir potenciāli izraisītāji deviņām no desmit tabulā minētajām slimībām. Dažkārt reakciju izraisījuši varš, nātrija hipohlorīts, nospieduma materiāli, cinka oksīds.

Autora pētījums

Autors veica paša sagatavotu anonīmu aptauju, kurā 21 zobārstam lūdza dalīties pieredzē par mutes dobuma alerģijām.

  • 19 respondenti bija konsultējuši pacientus ar alerģisku izpausmi mutes dobumā.
  • Gandrīz visi zobārsti pazīst, kāds ir alerģiskais kontakta stomatīts (20 respondenti), recidivējošs aftozs stomatīts (19 respondenti) un dedzinošās mutes sindroms (19 respondenti), taču tikai divi respondenti pazīst orofaciālo granulomatozi. Lihenoīdo reakciju pazīst 12 zobārsti.
  • Visbiežākā alerģiskā izpausme klīnikās bija čūlas (15 respondenti), pietūkums (11 respondenti) un eritēma (10 respondenti).
  • Visbiežāk alerģiju izraisa akrilāti (12 respondenti) un metāli (10 respondenti), retāk medikamenti un pārtika (5 respondenti katrai pozīcijai). To var izskaidrot ar šaubām, vai pēdējo alergēnu gadījumā pacients dosies pie zobārsta, drīzāk pie ģimenes ār-sta vai alergologa. Iepretī pētījumiem pasaulē biežākie alerģiju izraisītāji pēc Latvijas zobārstu pieredzes ir akrilāti.
  • Visbiežāk redzētas tikai vēlīnas alerģiskas reakcijas, izpausmes skārušas vaiga gļotādu un aukslējas, taču ne reizi nav izpaudušās mutes dobuma pamatnē.
  • Četrpadsmit gadījumos nomainīja konstrukciju, septiņos gadījumos ārstēja medikamentozi, septiņos gadījumos nosūtīja pie orālā patologa.
  • Alerģiskās reakcijas biežāk attīstās 50—80 gadu vecumgrupā un sievietēm, taču to var skaidrot tādējādi, ka sievietes biežāk apmeklē zobārstu.

Secinājumi

Nepieciešami jauni un plaši pētījumi, lai izstrādātu precīzāku alerģisko slimību iedalījumu, jānoskaidro vispotenciālākie alerģisko slimību izraisītāji, lai medicīnas speciālisti būtu gatavi rīcībai komplikāciju gadījumā.

Lielākā daļa pētījumu ir heterogēni (pacientu skaits no 13 līdz vairāk nekā 1000, atsevišķu gadījumu analīze). Daži pētījumi ir par konkrētu materiālu grupu vai alerģisku izpausmi, ādas plankuma testos izmantotie pārbaudes materiāli pētījumos atšķiras, kopumā apgrūtinot precīzu noteikšanu, kura patoloģija ir biežākā un kurš materiāls ir potenciālākais izraisītājs, tomēr arī pēc tiem ir iespējams izstrādāt slimību klasifikāciju, diagnostiku un ārstēšanu.

Literatūra

  1. Ahlgren C, Bruze M, Möller H, et al. Contact allergy to gold in patients with oral lichen lesions. Acta Dermato-Venereologica, 2012; 92(2): 138–143.
  2. Campbell HE, Escudier MP, Patel P, et al. Review article: cinnamon- and benzoate-free diet as a primary treatment for orofacial granulomatosis. Alimentary Pharmacology & Therapeutics, 2011; 34(7): 687–701.
  3. Chaturvedi T. Allergy related to dental implant and its clinical significance. Clinical, Cosmetic and Investigational Dentistry, 2013; 5: 57–61.
  4. Coculescu E, Ţovaru Ş, Coculescu B. Epidemiological and etiological aspects of burning mouth syndrome. Journal of Medicine and Life, 2014; 7(3): 305–309.
  5. Critchlow WA, Chang D. Cheilitis Granulomatosa: A Review. Head and Neck Pathology, 2014; 8(2): 209–213.
  6. Fage SW, Muris J, Jakobsen SS, Thyssen JP. Titanium: a review on exposure, release, penetration, allergy, epidemiology, and clinical reactivity. Contact Dermatitis, 2012; 74(6): 323–345.
  7. Gosavi SS, Gosavi SY, Alla RK. Local and Systemic Effects of Unpolymerised Monomers. Dental Research Journal, 2010; 7(2): 82–87.
  8. Ibsen OAC, Phelan JA. Immunity and Immunologic Oral Lesions Chapter 3. Oral Pathology for the Dental Hygienist, sixth edition, 2013: 78–104.
  9. Kashyap RR, Kashyap RS. Oral Allergy Syndrome: An Update for Stomatologists. Journal of Allergy, 2015: 543928.
  10. Kim T-W, Kim W-I, Mun J-H, et al. Patch Testing with Dental Screening Series in Oral Disease. Annals of Dermatology, 2015; 27(4): 389–393.
  11. Kopac P, Rudin M, Gentinetta T, et al. Continuous apple consumption induces oral tolerance in birch-pollen-associated apple allergy. Allergy, 2012; 67(2): 280–285.
  12. Kulthanan K, Jiamton S, Boochangkool K, Jongjarearnprasert K. Angioedema: Clinical and Etiological Aspects. Clinical and Developmental Immunology, 2007: 26438.
  13. Langlais RP, Miller CS. Color Atlas of Common Oral Diseases, Third edition, 2002: 110–111, 152.
  14. Laskaris G. Pocket Atlas of Oral Diseases, Second edition, 2005: 8; 62; 76; 108; 110; 126; 158; 354.
  15. Lazzerini M, Bramuzzo M, Venture A. Association between orofacial granulomatosis and Crohn’s disease in children: Systematic review. World Journal of Gastroenterology, 2014; 20(23): 7497–7507.
  16. Levinson W. Hypersensitivity (Allergy). Review of Medical Microbiology and Immunology, 13e, 2014: 541–549.
  17. Lewis MAO, Jordan RCK. A Colour handbook of oral medicine, 2004: 24; 50; 108.
  18. Mallo-Pérez L, Díaz Donado C. Intraoral contact allergy to materials used in dental practice. A critical review. Med Oral, 2003; 8(5): 334–347.
  19. Martínez-Cabriales SA, Gómez-Flores M, Ocampo-Candiani J. News in severe clinical adverse drug reactions: Stevens-Johnson. Gaceta medica de Mexico, 2015; 151(6): 777–787.
  20. McParland H, Warnakulasuriya S. Oral Lichenoid Contact Lesions to Mercury and Dental Amalgam—A Review. Journal of Biomedicine and Biotechnology, 2012: 1–8.
  21. Nasri-Heir C, Zagury JG, Thomas D, Ananthan S. Burning mouth syndrome: Current concepts. The Journal of the Indian Prosthodontic Society, 2015; 15(4): 300–307.
  22. Ordoñez L, Salgueiro E, Jimeno FJ, Manso G. Spontaneous reporting of Stevens-Johnson syndrome and toxic epidermal necrolysis associated with antiepileptic drugs. European Review for Medical and Pharmacological Sciences, 2015; 19(14): 2732–2737.
  23. Patil B, Hegde S, Naik S, Sharma R. Oral Blistering - Report of Two Cases of Erythema Multiforme & Literature Review. Journal of Clinical and Diagnostic Research: JCDR, 2013; 7(9): 2080–2083.
  24. Raap U, Stiesch M, Kapp A. Contact allergy to dental materials. Journal of the German Society of Dermatology, 2012; 10(6): 391–396.
  25. Rai R, Dinakar D, Kurian SS, Bindoo YA. Investigation of contact allergy to dental materials by patch testing. Indian Dermatology Online Journal, 2014; 5(3): 282–286.
  26. Rangdhol RV, Madhulika N, Dany A, Jeelani S, Asokan GS. Idiopathic Orofacial Granulomatosis – A Diagnostic and Treatment Challenge. Journal of Clinical and Diagnostic Research, 2014; 8(11): ZD07–ZD10.
  27. Rojas-Alcayaga G, Carrasco-Labra A, Danús P, Guzmán MA, et al. Determination of susceptibility to sensitization to dental materials in atopic and non-atopic patients. Medicina Oral, Patología Oral y Cirugía Bucal, 2012; 17(2): 320–324.
  28. Shah KM, Agrawal MR, Chougule SA, Mistry JD. Oral lichenoid reaction due to nickel alloy contact hypersensitivity. BMJ Case Reports, 2013: bcr2013009754.
  29. Sharma R, Handa S, De D, Radotra BD, Rattan V. Role of dental restoration materials in oral mucosal lichenoid lesions. Indian Journal of Dermatology Venerology and Leprology, 2015; 81(5): 478–484.
  30. Suter VG, Warnakulasuriya S. The role of patch testing in the management of oral lichenoid reactions. Journal of Oral Pathology & Medicine, 2016; 45(1): 48–57.
  31. Syed M, Chopra R, Sachdev V. Allergic Reactions to Dental Materials-A Systematic Review. Journal of Clinical and Diagnostic Research: JCDR, 2015; 9(10): ZE04–ZE09.
  32. Tarakji B, Gazal G, Al-Maweri SA, Azzeghaiby SN, Alaizari N. Guideline for the Diagnosis and Treatment of Recurrent Aphthous Stomatitis for Dental Practitioners. Journal of International Oral Health: JIOH, 2015; 7(5): 74–80.
  33. Tremblay S, Louise S. Contact Allergy to Cinnamon: Case Report. Journal of the Canadian Dental Association, 2008; 74(5): 445–448.
  34. Tyldesley W, Field A, Longman L. Tyldesley’s Oral Medicine, 2003: 168.
  35. Urisu A, Ebisawa M, Ito K, et al. Committee for Japanese Pediatric Guideline for Food Allergy, Japanese Society of Paediatric Allergy and Clinical Immunology, Japanese Society of Allergology. Japanese Guideline for Food Allergy 2014. Allergology International, 2014; 63(3): 399–419.
  36. Valenta R, Hochwallner H, Linhart B, Pahr S. Food Allergies: The Basics. Gastroenterology, 2015; 148(6): 1120–1131.
  37. Wray D, Rees SR, Gibson J, Forsyth A. The role of allergy in oral mucosal diseases. QJM, 2000; 93(8): 507–511.
  38. Coombs RRA, Gell PGH. Classification of allergic reactions responsible for clinical hypersensitivity and disease. In: Gell PGH, Coombs RRA, Lachmann PJ, eds. Clin aspects immunol. 3rd ed. Oxford: Blackwell Scientific Publications, 1975: 761–781.
  39. De Rossi S, Greenberg M. Intraoral contact allergy: a literature review and case reports. J Am Dent Assoc, 1998; 129: 1435–1441.
  40. Wataha J. Biocompatibility of dental casting alloys: A review. J Prosthet Dent, 2000; 83: 223–234.
  41. Agner T, Menne T. Sensitation to acrylates in a dental patient. Contact Dermatitis, 1994; 30: 249–250.
  42. Kelava N, Lugović-Mihić L, Duvancić T, Romić R, Situm M. Oral allergy syndrome—the need of a multidisciplinary approach. Acta Clinica Croatica, 2014; 53(2): 210–219.
  43. Sampson HA. Food allergy. Part 1. Immunopathogenesis and clinical disorders. Journal of Allergy and Clinical Immunology, 1999; 103(5): 717–728. doi: 10.1016/s0091-6749(99)70411-2. [PubMed] [Cross Ref]
  44. Subbarayal B, Geroldinger-Simic M, Bohle B. Allergic Diseases—Highlights in the Clinic, Mechanisms and Treatment. InTech; 2012. Birch Pollen-related food allergy: an excellent disease model to understand the relevance of immunological cross-reactivity for allergy: 141–164.
  45. Bigby M, Jick S, Jick H, Arndt K. Drug-induced cutaneous reactions. A report from the Boston Collaborative Drug Surveillance Program on 15,438 consecutive inpatients, 1975 to 1982. JAMA, 1986; 256(24): 3358–3363.
  46. Harr T, French LE. Toxic epidermal necrolysis and Stevens-Johnson syndrome. Orphanet J Rare Dis, 2010; 5: 39.
  47. Steele JC, Bruce AJ. Clinically relevant patch test results in patients with burning mouth syndrome. Dermatitis, 2012; 23: 61–70. [PubMed]
  48. Jensen JL, Barkvoll P. Clinical implications of the dry mouth. Oral mucosal diseases. Ann N Y Acad Sci, 1998; 842: 156–162. [PubMed]
  49. Cho GS, Han MW. Zinc deficiency may be a cause of burning mouth syndrome as zinc replacement therapy has therapeutic effects. J Oral Pathol Med, 2010; 39: 722–727. [PubMed]
  50. Yamauchi R, Morita A, Tsuji T. Pacemaker dermatitis from titanium. Contact Dermatitis, 2000; 42(1): 52–53.
  51. Casiglia JM. Recurrent aphthous stomatitis: Etiology, diagnosis, and treatment. Gen Dent, 2002; 50(2): 157–166.
  52. Osawa J, Kitamura K, Ikezawa Z, Hariya Y, Nakayima H. Gold dermatitis due to ear piercing: correlations between gold and mercury hypersensitivities. Contact Dermatitis, 1994; 31: 89–91.
  53. McParland-A. Dunsche, I. Kastel, et al. Oral lichenoid reactions associated with amalgam; improvement after amalgam removal. British Journal of Dermatology, 2003; vol. 148: 70–76.
  54. Chuang S, Cai T, Douglass C, Wei L, Dodson T. Frailty approach for the analysis of clustered failure time observation in dental research.
  55. Lygre GB, Gjerdet NR, Grønningsaeter AG, Björkman L. Reporting on adverse reactions to dental materials: intraoral observations at a clinical follow-up. Community Dent Oral Epidemiol, 2003; 31(3): 200–206.
  56. Gosavi, Lai YL, Chen YT, et al. Cytotoxic effects of dental resin liquids on primary gingival fibroblasts and periodontal ligament cells in vitro. J Oral Rehabil, 2004; 31(12): 1165–1172. [PubMed]