Osteosarkopēnija ir salīdzinoši nesen terminoloģijā ienācis jēdziens, kur apvienotas divas ļoti biežas senioru problēmas — sarkopēnija un osteoporoze/osteopēnija. Tie ir neatkarīgi riska faktori dažādu slimību attīstībai, bet to kombinācija pasliktina kopējo fizisko veiktspēju, palielina kritienu, lūzumu risku, veicina mobilitātes traucējumus, pasliktina dzīves kvalitāti. Viena medikamenta šā sindroma pārvaldībai nav. Tas ir komplicēts vairāku speciālistu darbs, pamatā strādājot profilaktiski, novēršot riskus un uzlabojot izpratni par uztura nozīmi labas veselības uzturēšanā.
Paredzamais cilvēka dzīves ilgums 21. gadsimtā ir pieaudzis, tāpēc pieaug arī geriatriskā profila pacientu skaits. Arvien biežāk klīnikās konsultējam gados vecākus cilvēkus, kuriem nepieciešama individuāla un specifiskāka pieeja. Šoreiz pētām vienu no galvenajiem sindromiem, kas attīstās pakāpeniski kopā ar novecošanās procesu, — sarkopēniju.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Pēdējo gadu laikā pasaules sabiedrībā ir novērojama novecošana. Tam līdzi nāk ar vecumu saistītas patoloģijas. [8] Sarkopēnija ir viena no funkcionālā stāvokļa izmaiņu slimībām gados vecākiem cilvēkiem. Tā izraisa skeletālās muskulatūras masas un spēka samazināšanos, kas palielina negadījumu risku un nepieciešamību pēc medicīniskā atbalsta. [13] Vēl arvien slimība netiek laicīgi diagnosticēta un ārstēta. Grūtības sagādā esošo diagnostiskas rīku izmantošanas laikietilpība un īpašu medicīnisko pakalpojumu trūkums. [7]
Lai uzlabotu vēža izdzīvotības rādītājus, ikdienas praksē nepieciešams ieviest metodes ar vēzi saistītas anoreksijas negatīvās ietekmes novēršanai. Kā viena no farmakoterapijas metodēm tiek piedāvāts mirtazapīns – atipiskais antidepresants.
Šķiet, nav uz pasaules slimības, kas līdz šim kaut reizi nebūtu pētīta caur zarnu trakta mikrobiotas prizmu. Teorijas aizsākumi, iespējams, jāmeklē jau Hipokrata laikā, kad tika paziņots — “nāve sēž zarnās” un “visas slimības sākas zarnu traktā”. Vai šādu postulātu šobrīd varam apstiprināt pavisam noteikti? Droši vien ne, tas būtu strīdīgi. Taču ieskatīties jaunākajos pētījumos par probiotiku ietekmi uz cilvēka veselību varētu būt lietderīgi.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Doctus februāra numurā ieskatījāmies nelielā HOPS komplikāciju daļā, lielāko uzsvaru liekot uz HOPS paasinājuma atpazīšanu un ārstēšanu. Šajā numurā plašāks ieskats pulmonālās hipertensijas (PH) un hroniskas elpošanas mazspējas radītajos izaicinājumos. Raksta noslēgumā torakālā ķirurga skaidrojums par ķirurģisku komplikāciju radīto slogu HOPS pacientiem, kā arī ģimenes ārsta skatījums uz ikdienas sadarbību un līdzestību.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
