Nātrene ir bieži sastopams izsitumu veids. Atkarībā no dažādu pētījumu metodoloģijas nātrenes dzīves prevalence vispārējā populācijā variē no 1 līdz 20 %. Nātrene biežāk sastopama sievietēm un bērniem 1—4 gadu vecumā, un tā var būt gan akūta, gan hroniska. Šajā apskatā — par akūtu nātreni, tās izpausmēm, ārstēšanu un risku attīstīties hroniskai nātrenei.
Pasaulē alerģiska rinīta prevalence ir 5—50 %, atkarībā no pētāmās populācijas un pētījuma metodoloģijas. Pastāv vairāki riska faktori, kas atbild par alerģiska rinīta attīstību, — ģenētika, putekļu ērcītes, putekšņu, sēnīšu alergēnu vai dzīvnieku epitēlija ekspozīcija in utero vai agrīni bērnībā, kā arī gaisa piesārņojums, tabakas dūmi un pat sociālekonomiskais stāvoklis.
Izsitumu spektrs ir ļoti plašs, bet tas ne tuvu nenozīmē, ka jebkāda veida izsitumi ir saistīti ar alerģiju. Ļoti bieži pacients paliek ar neatbildētu jautājumu: kāpēc veidojās izsitumi un kas jādara (vai nav jādara) turpmāk dzīvē, lai tie neatkārtotos.
Mūsdienu medicīnā antihistamīna līdzekļi, īpaši H1 receptoru blokatori, ieņem būtisku vietu alerģisku slimību ārstēšanā. Tie ir pirmās izvēles medikamenti tādām izplatītām patoloģijām kā alerģisks rinīts, nātrene, angioedēma un alerģisks konjunktivīts.
Bronhiālā astma ir viena no biežākajām hroniskajām slimībām: pasaulē ar bronhiālo astmu slimo vairāk nekā 230 miljoni cilvēku jeb tā ir katram trīspadsmitajam cilvēkam — tā liecina SPKC dati. Alerģiska bronhiālā astma ir biežākais no astmas fenotipiem, kas pēc dažādiem literatūras avotiem attiecināms uz 40—60 % astmas pacientu.
Jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras nātreni savos rakstos aprakstīja Hipokrats, norādot uz tās līdzību ar nātres dzēlienu. Tāpēc daudzās valodās šā stāvokļa nosaukums radies šīs saistības dēļ. Savukārt romiešu skola koncentrējās uz dedzinošu sajūtu (urere) nātrenes izsitumu vietās un Plīnijs ieviesa vārdu uredo. 10. gadsimtā Hali Ben Abbas lietoja vārdu essera, kas nozīmē “kalns, pacēlums”, norādot uz nātrenes izsitumu pacēlumu virs ādas līmeņa. 18. gadsimtā Zedlers slimību sauca par urticatio, bet Franks 1792. gadā izmantoja tagad vispārpieņemto nosaukumu urticaria. [1]
Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts, IgE mediēts deguna gļotādas iekaisums. Klasiski tas izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem — aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi un šķaudīšanu. Tomēr šķietami vieglā slimība pacientam var būt ļoti traucējoša, ko pierāda arvien jauni AR pacientu dzīves kvalitātes un miega traucējumu izvērtēšanas pētījumi.
Miega traucējumi, grūtības koncentrēties un veikt darba pienākumus, risks citu atopiju attīstībai — tā ir tikai daļa no neārstēta alerģiska rinīta nevēlamajām blaknēm. Nav nozīmes, vai alerģisks rinīts ir sezonāls vai pastāvīgs, tā pārvaldība pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanai ir svarīgs ārsta uzdevums.
Pārtikas alerģijas šobrīd ietekmē ap 5 % pieaugušo un 8 % bērnu visā pasaulē. Pārvaldības stratēģijas ir ierobežotas — izvairīšanās no alergēna, nodrošināšanās ar intramuskulāru epinefrīnu un perorāliem antihistamīniem nejaušas produkta apēšanas gadījumā, kā arī imūnterapija. Arvien populārāka kļūst agrīnas iepazīstināšanas metode zīdaiņiem ar augstu risku pārtikas alerģijas attīstībai, palēninot sensibilizācijas sastopamību populācijā.
Dzīves laikā mēs katrs atkārtoti mēdzam slimot ar augšējo elpceļu infekcijas slimībām, kam raksturīgs deguna aizlikums un/vai tecēšana, šķaudīšana, samazinātas darba spējas un nomāktība, kas ilgst 7—10 dienas. Pēc atveseļošanās par slimības radīto diskomfortu aizmirstam. Bet ko darīt, ja rinīta epizodes ir ilgstošas un atkārtojas ik gadu vai nepāriet nemaz, vai to attīstību provocē kontakts ar dzīvniekiem vai uzturēšanās putekļainās telpās, darbavietā?
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
