Klīnicisti (dermatologi, ģimenes ārsti, podiatri utt.) arvien biežāk izmanto dermatoskopiju, [1; 2] lai pieņemtu lēmumus par turpmāko klīnisko rīcību, gan analizējot ādas jaunveidojumus, gan iekaisīgās ādas slimības un ādas stāvokļus. Patologiem papildus iesniegtie dermatoskopiskie attēli sniedz svarīgu ieskatu klīnicista diagnostikas un domāšanas procesā.
Pirmajā dzīves gadā autiņu dermatīts skar līdz pat 50—70 % bērnu. [1] Autiņbiksīšu dermatīts parasti ir viegli noritošs, pašlimitējošs stāvoklis, kam nepieciešama minimāla iejaukšanās. Dažas no ārstēšanas metodēm ietver ādas kopšanu, atbilstošu higiēnu un izvairīšanos no jebkādām kairinošām vielām.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Aptaukošanās ir hroniska, sistēmiska slimība, kas būtiski palielina saslimstību ar metaboliskām un kardiovaskulārām patoloģijām, kā arī paaugstina mirstību, radot ievērojamu slogu sabiedrības veselībai. [1; 5] Bariatriskā ķirurģija ir visefektīvākā invazīvā metode ilgtermiņa svara samazināšanai pacientiem ar patoloģisku aptaukošanos. Procedūra samazina uzņemtās barības daudzumu, uzlabo insulīna rezistenci un samazina kardiometaboliskos riskus. [3]
Kā atšķuras <em>acne vulgaris</em> starp vecuma grupām? Vai akni var uzskatīt tikai par kosmētisku defektu? Ar ko atšķiras pusaudžu akne no pieaugušo aknes? Lasiet dermatoloģes LANAS MIEZES atbildes.
Psoriāze ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība, kas skar aptuveni 2—3 % pasaules iedzīvotāju. Lai gan visbiežāk sastopamā ir perēkļainā psoriāze, pastāv arī retākas šīs slimības formas, kurām raksturīga atšķirīga klīniskā aina, slimības gaita un terapijas pieeja. Retās formas, tostarp pilienveida, inversā, pustulozā, eritrodermiskā un palmoplantārā psoriāze, bieži vien ir klīniski izaicinošas gan diagnostikas, gan ārstēšanas ziņā. Tās var būt smagākas, ar izteiktākiem sistēmiskiem simptomiem un lielāku ietekmi uz pacienta dzīves kvalitāti.
Lai gan sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka ar kašķi vai pedikulozi slimo tikai zemākais sabiedrības slānis, tā nebūs gluži patiesība. Jebkurš no mums var saskarties ar kādu no šiem parazītiem, un klīniskajā praksē ģimenes ārstu kabinetā šos “dzīvnieciņus” sastop pietiekami bieži. Izaicinājums — veiksmīgi no tiem atbrīvoties.
Aptaukošanās ir hroniska slimība ar daudziem sarežģījumiem un pavadošiem stāvokļiem, piemēram, vielmaiņas, gastrointestināliem traucējumiem un izmaiņām ādā. Pacientam ar aptaukošanos svarīgi sadarboties ar speciālistiem, kas var piedāvāt risinājumus. Jebkurā klīniskā situācijā jānovērtē pacienta barojums. Rutīnas klīniskajā praksē palielināta ķermeņa masa nereti netiek pienācīgi novērtēta, bet tā lielā mērā ietekmē slimību norisi, komplikāciju attīstību, ārstēšanas rezultātu un mirstības risku.
Saules stari ir vitāla Zemes dzīvo organismu dzīvības procesu sastāvdaļa. Tās iedarbība uz cilvēka ādu iedalāma subklīniskās izpausmēs (tās ādā notiek katru reizi, izejot saulē, t.sk. D vitamīna sintēze), īstermiņa darbībā, akūtā (saules apdegums), vidēja termiņa (deskvamācija, saules iedegums, hiperkeratoze) un ilgtermiņa, hroniskā iedarbībā ar deģeneratīvām sekām (fotonovecošanās, fotoimūnsupresija, fotokarcinoģenēze).
Pusaudžu vecums jeb tā dēvētā pubertāte ir cilvēka dzīves posms starp bērnību un pieaugušo vecumu, kad noris dažādas morfoloģiskas izmaiņas, mainās ķermeņa izskats (notiek bioloģiska nobriešana), indivīds nobriest psiholoģiski, psihoseksuāli un sociāli. Dermatoloģiskās problēmas pubertātes laikā saistītas ar hormonālām izmaiņām, galvenokārt androgēniem. Biežākās no tām ir akne, izteikta svīšana, problēmas galvas ādā, piemēram, seborejisks dermatīts. [1]
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
