Tumora nekrozes faktora (TNF) inhibitori tiek plaši lietoti dažādu autoimūnu slimību ārstēšanā. Tomēr, šobrīd notiek aktīvas diskusijas par to, kādi ir riski iekaisīgu CNS slimību attīstībai pēc šo medikamentu lietošanas. Tāpat nav skaidrs, vai šis risks mainās atkarībā no no autoimūnas slimības vai konkrēta TNF inhibitora.
Alopecia areata (AA) ir saistīta ar multiplām blakusslimībām, tomēr informācija par slimību attīstību pēc AA attīstības ir ierobežotā daudzumā. Šajā pētījumā izvērtēta iniciālu psihiatrisku un autoimūnu slimību izplatība pacientiem ar AA.
Aptaukošanās rādītājiem bērniem pieaugot tiktāl, ka tas kļūst par sabiedrības veselības problēmu, ar to saistītie ādas stāvokļi pieaug arī bērnu populācijā.
Seborejisks dermatīts ir bieži sastopama hroniska iekaisīga ādas slimība, kuras izplatība, patoģenēze un epidemioloģiskie rādītāji nav pilnvērtīgi definēti. Balstoties uz šā pētījuma datiem, detalizēti atainoti seborejiskā dermatīta izplatības rādītāji pasaulē.
Psoriāzes terapija ar bioloģiskajiem medikamentiem var būt mazāk efektīva noteiktām pacientu grupām. Meta–analīzes veidā noskaidrots, kādi klīniskie pacientu raksturojošie faktori saistīti ar sliktāku bioloģisko preparātu efektivitāti.
Senioru vidū pieaug ekzēmas gadījumu skaits, bet tajā pašā laikā ir maz zināms par ādas reakcijas patofizioloģiskajiem procesiem un labāko ārstēšanas taktiku. Preliminārie dati uzrāda, ka medikamenti, īpaši antihipertensīvie, varētu būt iemesls ekzematozam dermatītam senioru populācijā, tomēr ir ierobežots skaits pētījumu, kas šo saikni varētu apstiprināt.
Pacientiem ar onihodistrofiju, kuriem anamnēzē ir tinea pedis, hroniska nieru slimība, perifēro asinsvadu slimība vai 2. tipa cukura diabēts, ir palielināts onihikomikozes risks.
Gados vecākiem pieaugušajiem ar aktīnisko keratozi (AK) ir lielāks risks saslimt ar ādas vēzi: plakanšūnu karcinomu (SCC), bazālo šūnu karcinomu (BCC) un melanomu.
Daudzi pacienti ar akni ir ieinteresēti dažādu uztura bagātinātāju (UB) lietošanā, lai uzlabotu savu ādas stāvokli. Tomēr līdz šim nebija skaidra šādu produktu efektivitāte un drošums aknes pacientiem.
“Studiju laikā endokrinoloģija mani saistīja vairāk nekā citas medicīnas jomas. Tomēr, kad rezidentes statusā nonācu gastroenteroloģijas nodaļā Stradiņos, mani savos apskāvienos ievilka gastroenteroloģija,” atzīst gastroenteroloģe, interniste AIGA STĀKA, Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un uztura terapijas centra 10. gastroenteroloģijas nodaļas virsārste. Viņa arī audzina jauno ārstu paaudzi, būdama Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Internās medicīnas katedras docente.
Pēdējās desmitgades 2.tipa cukura diabēta (CD) izplatība ir ievērojami pieaugusi. Paredzēts, ka līdz 2024.gadam pasaulē būs apmēram 700 miljoni CD pacientu. Slimība ir daudzfaktoru, liela nozīme ir dzīvesstila faktoriem tās attīstībā, t.sk. veselīgam uzturam ikdienā. Lielāks flavanoīdu patēriņš uzturā saistīts ar zemāku 2.tipa CD risku to antioksidējošo, pretiekaisuma un vazodilatējošo īpašību dēļ. Šajā pētījumā prospektīvi analizēts, kā tumšās, piena un kopējais šokolādes patēriņš ietekmē 2.tipa CD attīstības risku.
Pusaudžu vecums jeb tā dēvētā pubertāte ir cilvēka dzīves posms starp bērnību un pieaugušo vecumu, kad noris dažādas morfoloģiskas izmaiņas, mainās ķermeņa izskats (notiek bioloģiska nobriešana), indivīds nobriest psiholoģiski, psihoseksuāli un sociāli. Dermatoloģiskās problēmas pubertātes laikā saistītas ar hormonālām izmaiņām, galvenokārt androgēniem. Biežākās no tām ir akne, izteikta svīšana, problēmas galvas ādā, piemēram, seborejisks dermatīts. [1]
Hroniskas sāpes ir galvenais invaliditātes iemesls pasaulē. Vairākos pētījumos ziņots par hronisku ne–vēža sāpju izplatību 8,7—64,4 %. Tādi hronisku sāpju stāvokļi kā muguras, iegurņa sāpes un fibromialģija saistīti ar kardiovaskulāru slimību attīstību. Kaut saistības mehānisms vēl ir maz pētīts, tiek pieņemts, ka iemesls jāmeklē hroniska iekaisuma virzienā, kas negatīvi ietekmē arī vaskulāro funkciju. Šajā pētījumā analizēts, kā plašas hroniskas sāpes ietekmē kardiovaskulārās disfunkcijas attīstību.
Pētnieki 40 gadus atpakaļ izdomāja terminu SAD (sezonāli garastāvokļa traucējumi), lai aprakstītu depresijas modeli, kas sākas rudenī vai ziemā un pāriet pavasarī vai vasarā. Ārsti diagnosticē šos traucējumus, lai gan starptautiskajā slimību klasifikatorā nav šādas diagnozes koda. Parasti SAD tiek uzskatīts par nozīmīgas depresijas apakštipu.