PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Dermatoloģija

Pēdu sēnīšu infekcija. Izaicinājums turpinās

Pēdu sēnīšu infekcija (tinea pedum, atlēta pēda) ir biežākā ādas virspusējo infekciju forma. Zināma jau ilgi, pirmoreiz šāds stāvoklis aprakstīts 1888. gadā (Pellizzari) un vēlāk 1908. gadā (Whitfield un Sabouraud). Virspusējās sēnītes ir 20–25% iedzīvotāju [1], pēdu āda skarta aptuveni 15% iedzīvotāju, daži autori izsaka versiju pat par 70%. [2]

R. Karls

Ādas bojājumi pacientiem ar citām klīniskām diagnozēm. Patoģenēze un terapeitiskas indikācijas

Medicīna mūsdienās ir vairāku disciplīnu zinātne. Jo gados vecāks pacients, jo vairāk sūdzību par traucējumiem dažādās orgānu sistēmās jāuzklausa ārstam. Anamnēzes dati par kaitīgiem ieradumiem, psiholoģiskiem un sociāliem aspektiem dokumentējami īpaši rūpīgi. Nevis pavirša saruna, bet precīzi uzdoti jautājumi pacientam un viņa tuviniekiem nodrošina ārstēšanas laika un līdzekļu pareizu plānošanu. Izmeklējumiem un analīzēm jābūt pamatotiem. Dermatologs, sniedzot rekomendācijas par ārstēšanos, bieži iesaka izmeklēšanos arī pie citiem speciālistiem (gastroenterologa, endokrinologa, infektologa, ķirurga, ortopēda u.c.). Šā raksta tēma ir diskusija par dažādu specialitāšu ārstu sadarbību pacientu ārstēšanā.

I. Siliņš, I. Mikažāns, A. Dērveniece, I. Hartmane, E. Princevs, V. Kantāns

Psoriāze – joprojām neatminamā mīkla

Ik gadu oktobrī tiek atzīmēta Pasaules psoriāzes diena, kuras mērķis ir izglītot sabiedrību par slimības cēloņiem un tās sekām, kā arī pievērst uzmanību jaunu medikamentu nepieciešamībai un pacientu izglītošanai par medikamentu lietošanu. Arī šogad daļa Latvijas dermatologu piedalījās šajā akcijā, pieņemot pacientus bez maksas vai par diferencētu samaksu. Pacienti psoriāzes dēļ cieš gan fiziski, gan psiholoģiski, jo dzīves kvalitātes kritums ir tāds pats kā 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Raksta pamatā ir 2012. gadā izdotās “Psoriāzes ārstēšanas vadlīnijas”.

A. Ābelīte, K. Zabludovska

Ultravioletais starojums. Vienīgais novēršamais ādas kancerogēns cilvēkam

Ultravioletais starojums (UVS) ir cilvēka apkārtējās vides neatņemama sastāvdaļa. UVB viļņu diapazons ir būtisks biosintēzes procesiem, kad 7-deoksiholesterols pārvēršas D vitamīnā, kas, savukārt, ir svarīgākais nosacījums ne vien kaulu stiprumam, bet daudzām citām organisma funkcijām. Diemžēl pakļautībai UVS (dabiskam un mākslīgam) ir svarīga un vērā ņemama ēnas puse - kanceroģenēzes potenciāls.

R. Karls

Rozācija – bieža un neizārstējama problēma

Rozācija ir ādas kaite, ko biežāk novēro cilvēkiem ar I un II ādas fototipu. Rozācijas izplatību grūti novērtēt tās dažādo klīnisko izpausmju dēļ, kā arī daudzu citu ādas stāvokļu dēļ, kam ir līdzīgas klīniskās izpausmes. Aprēķinātā rozācijas izplatība gaišādainu cilvēku populācijā variē no 1 līdz 10%. Daudzi pacienti meklē palīdzību rozācijas izraisīto estētisko defektu dēļ. Tā kā rozācija nav izārstējama, ārstēšana fokusējas uz simptomu mazināšanu.

S. Pildava

Ādas kopšanas īpatnības pacientiem ar acne vulgaris

Acne vulgaris ir viena no biežākajām ādas slimībām, par ko dermatologs konsultē pacientus. Acne vulgaris pacienti ir ne vien dermatologa, bet arī daudzu citu specialitāšu ārstu ikdienas praksē – pediatru, ģimenes ārstu, ginekologu, ārstu kosmetologu, psihoterapeitu. Ir autori, kas uzskata, ka slimības sastopamība ir pat 79–95%. Acne vulgaris lielākoties uzskatāma par slimību pusaudžu vecumā, tomēr ievērojamas problēmas tā sagādā 3% vīriešu un 12% sieviešu līdz pat 50 gadu vecumam.

R. Karls

Dermatomikožu klīniskie un ārstnieciskie aspekti

Sēnīšu slimības jeb mikozes (no grieķu valodas mykes – sēne) ir liela daļa no cilvēku un dzīvnieku infekcijas slimībām. Būtiska mikožu grupa ir dermatomikozes (dermatomycoses) – ādas un tās derivātu (matu, nagu) slimības, ko ierosina patogēnās sēnītes – dermotomycetes, sinonīms – dermatofīti (no grieķu valodas phyton – augs). Dermatomikozēm ir akūta un hroniska (pēc gaitas), virspusēja un dziļa (pēc ādas bojājuma dziļuma), lokalizēta un izplatīta slimības forma.

I. Hartmane