Autoimūno bullozo jeb pūšļveida slimību gadījumā raksturīga autoantivielu veidošanās pret dažādiem strukturāliem ādas un gļotādu elementiem. Praksē šīs slimības sastopamas salīdzinoši reti. Standarta metode bullozo dermatožu diagnostikā ir tiešās imūnfluorescences mikroskopija.
Emocijas ir svarīgs faktors, kas nosaka hronisku ādas slimību attīstību un paasinājumu veidošanos. Psihodermatoloģija ir medicīnas nozare, kas fokusējas uz ādas, prāta un ķermeņa mijiedarbību. Trešdaļai dermatoloģisko pacientu ir psiholoģiska rakstura problēmas, tieši tāpēc svarīgi to ņemt vērā, ārstējot pacientus ar hroniskām ādas problēmām.
Aktīniskā keratoze (AK) ir hroniskas, kumulatīvas saules ekspozīcijas rezultātā (> 10—60 gados) izveidojies solārs ādas bojājums, kam raksturīgi atsevišķu vai multiplu, norobežotu vai difūzu, sarkanīgu vai sarkanbrūnu plankumu, papulu vai hiperkeratožu veidošanās. AK tiek definēta kā neinvazīva, agrīna (in situ) plakanšūnu karcinoma. [1]
Laiks maina daudzus bioloģiskos procesus mūsu ķermenī. Novecošanās ir neviendabīgs faktors, kura ietekmes temps uz orgānu sistēmām atšķiras. Bet ko tas dara ar mūsu lielāko orgānu? Vai āda noveco tikai fizioloģiski vai tomēr mēs ar savu uzvedību un paradumiem šo procesu varam negribot paātrināt?
Sausums, zvīņošanās, plaisas, raupja tekstūra un nieze — tā ir daļa no tipiskajiem xerosis cutis jeb sausas ādas simptomiem. Tās iemesli ir traucēta ādas aizsargbarjeras funkcija un nepietiekams mitruma līmenis ādā. Biežāk kserozi novērojam senioriem, bet tā var būt pavadonis daudzām blakusslimībām un izpausties arī jauniem cilvēkiem, ja netiek ievēroti standarta profilaktiskie pasākumi ādas veselības uzturēšanai.
Acne vulgaris jeb akne ir plaši izplatīta daudzfaktoru slimība, kas visbiežāk izpaužas pusaudžu vecumā. Kaut arī dažkārt uzskata, ka tas ir tikai vizuāls defekts, nevis nopietna veselības problēma, derētu aizdomāties — aiz tās slēpjas ne tikai hormonu disbalanss vai ādas disbioze (kas ir jārisina!), bet arī nepārliecinātība par sevi, psiholoģisks distress un depresija.
Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska, recidivējoša ādas iekaisuma slimība, kas izpaužas ar ādas apsārtumu, niezi un lobīšanos. Pasaulē saslimstības biežuma rādītājs bērniem ir 2 %, pieaugušajiem 3—8 %. Katru gadu saslimstība pieaug gan Latvijā, gan pasaulē. Lai gan terapijas pamatprincips ir pareiza ādas kopšana, nereti ar to vien nepietiek.
Psoriāze jeb zvīņēde ir bieža, hroniska, neinfekcioza un imūnmediēta ādas slimība, kas var izraisīt ilgstošu darbnespēju un invaliditāti. Tās etioloģija un patoģenēze nav līdz galam izprasta, tomēr ir skaidrs, ka slimības attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai, kas tālāk neadekvāti aktivē imūnsistēmu.
Melasma (saukta arī par hloazmu, “grūtnieču masku”) ir hroniska, recidivējoša, iegūta hiperpigmentācija epidermā un dermā, rodoties melanīna depozītiem, ko rada hiperreaktīvi melanocīti (bez hiperplāzijas). Tā biežāk sastopama sievietēm, īpaši reproduktīvajā vecumā, ķermeņa vietās, kas visvairāk pakļautas saules iedarbībai, piemēram, uz sejas. [1]
Lai gan visbiežāk psoriāzes izpausmes ir ādā, tā asociēta arī ar sistēmisku iekaisumu un dažādām blakusslimībām (komorbiditātēm), kas saistītas ar autoimūniem procesiem. Viens no šiem procesiem ir psoriātiskais artrīts — iekaisīga, seronegatīva spondiloartropātija, kas kādā dzīves posmā attīstās 13—30 % psoriāzes pacientu.
Gabapentinoīdi (t.sk. gabapentīns un pregabalīns) sākotnēji radīti kā antikonvulsanti, taču ņemot vērā to inhibējošās īpašības attiecībā uz CNS, tos izmanto gan epilepsijas ārstēšanā, gan neiropātiskām sāpēm, ģeneralizētai trauksmei, kā arī dažādām off label indikācijām. 2008.gadā FDA, balstoties uz tā laika ziņojumiem norādījusi uz paaugstinātu suicīda risku pacientiem, kas lieto antikonvulsantus. Nesen veiktie novērojumu pētījumi gan uzrāda konfliktējošus rezultātus starp gabapentinoīdu saistību ar paškaitējuma idejām vai mēģinājumiem.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Pacienti ar neārstētu vai nekontrolētu hipertensiju, kuri uzsāka antihipertensīvo monoterapiju pirmajā mēnesī pēc diagnozes noteikšanas, biežāk sasniedza asinsspiediena (AS) kontroli pēc 6 mēnešiem nekā tie, kuri uzsāka ārstēšanu vēlāk. Lai arī šī AS kontrole saglabājās 30 mēnešus, vairāk nekā 30 % pacientu pēc trim gadiem hipertensija joprojām nebija kontrolēta.
Lielāks vidukļa apkārtmērs, augsts asinsspiediens un citi riska faktori, kas veido metabolisko sindromu, ir saistīti ar paaugstinātu agrīnas demences risku (pirms 65 gadu vecuma), liecina jauns pētījums. Pētījums nepierāda, ka metaboliskais sindroms izraisa demenci, tas tikai parāda saistību.
Saules stari ir vitāla Zemes dzīvo organismu dzīvības procesu sastāvdaļa. Tās iedarbība uz cilvēka ādu iedalāma subklīniskās izpausmēs (tās ādā notiek katru reizi, izejot saulē, t.sk. D vitamīna sintēze), īstermiņa darbībā, akūtā (saules apdegums), vidēja termiņa (deskvamācija, saules iedegums, hiperkeratoze) un ilgtermiņa, hroniskā iedarbībā ar deģeneratīvām sekām (fotonovecošanās, fotoimūnsupresija, fotokarcinoģenēze).
