Cukura diabēts (CD) XXI gadsimtā kļūst par epidēmiju, un tiek prognozēts, ka tuvākajos gados tīklenes speciālistu lielāko darba daļu veidos diabētiskā retinopātija (DR). Cukura diabēta incidences palielināšanos nosaka iedzīvotāju novecošanās, urbanizācijas procesi, dzīvesveida un diētas izmaiņas, kas veicina aptaukošanos un fizisko aktivitāšu samazināšanos. Aprēķināts, ka laikposmā no 2007. līdz 2025. gadam saslimstība ar cukura diabētu palielināsies 2,7 reizes, turklāt iedzīvotāju skaits šajā laikā pieaugs par 19,4%, bet saslimušo skaits ar CD – par 54%, sasniedzot 380 miljonus līdzšinējo 246 miljonu vietā.
Riekstu ēšana katru dienu var palīdzēt kontrolēt 2.tipa cukura diabētu un izvairīties no tā radītajām komplikācijām, tas tika pierādīts jaunākajā pētījumā, kas tika veikts Svētā Mihaela slimnīcā (St.Michael’s Hospital) un Toronto universitātē.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras prevalence pieaug, sasniedzot epidēmijas apmērus un palielinot veselības aprūpes izdevumus visā pasaulē. Glikēmijas paškontrole nozīmē to, ka cukura diabēta pacients (vai viņa līdzcilvēki) regulāri ar glikometru un ar teststrēmelēm nosaka glikozes līmeni asinīs. Glikēmijas paškontrole ir cukura diabēta (CD) aprūpes standarts un apmācības un terapijas neatņemama sastāvdaļa.
Stroncija ranelātam ir būtiski lielāka kaula atjaunošanas aktivitāte nekā bieži izrakstītajam bifosfonātam alendronātam – to pierāda visu laiku lielākā biopsiju pētījuma rezultāti, kas šā gada 24. martā tika prezentēti Eiropas Osteoporozes un osteoartrīta kongresā (ECCEO11-IOF) Valensijā. [1]
2010. gada 3.–4. septembrī Rīgā notika 3. Baltijas Osteoporozes kongress. Osteoporoze ir viena no biežākajām slimībām, un to konstatē sievietēm un vīriešiem visās pasaules valstīs, radot būtisku sociālo un ekonomisko slogu. Kongresā piedalījās ne tikai osteoporozes jomā tieši iesaistītie speciālisti, bet arī reimatologi, endokrinologi, neirologi, nefrologi, ģimenes ārsti, ginekologi, internisti un radiologi. Šajā rakstā esam apkopojuši svarīgākās atziņas no kongresa.
Šoreiz klīniskā gadījuma apraksts būs ne tik pierasts, tas būs intriģējošs ziņojums. Aprakstā - divi klīniskie gadījumi, kam diagnoze ir gandrīz vienāda - androgēnu rezistence, bet cik atšķirīga ir dzimumattīstības traucējumu klīniskā izpausme! Šī diagnoze ir viens no visizteiktākajiem dzimumdiferenciācijas traucējumiem. Iepazīstoties ar šiem klīniskajiem gadījumiem, rodas jautājums: kas gan nosaka personas identitāti?
Līdz pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem cukura diabēts bija ļoti smaga neārstējama slimība, kur diabētiskā koma parasti beidzās ar nāvi. Arī pēc insulīna ienākšanas medicīnas praksē mirstība bija augsta, tāpēc šī patoloģija pastāvīgi bija medicīnas zinātnes uzmanības centrā un tika meklēti jauni līdzekļi, kas spētu palīdzēt slimības attīstības agrīnās stadijās, būtu ērtāki lietošanā un kam būtu mazāk blakņu. Pēc ilgstošiem meklējumiem medicīnas praksē 2006. gadā ienāca jauns preparāts - sitagliptīns.
Šajā rakstā autors centies parādīt D vitamīna iespējamo protektīvo lomu diabēta, īpaši 1. tipa cukura diabēta attīstībā. Autors atgādina, ka D hipovitaminoze ir plašāk izplatīta, nekā mēs to ikdienā atceramies. Iespējams, pārāk reti tiek veikta D vitamīna analīze asinīs. D vitamīna pozitīvā nozīme imūnsistēmas modulācijās - kavēt insulītu -, šķiet, nav apstrīdama. Varbūt tas tiešām būtu jāņem vērā, kūrējot grūtnieces un bērnus agrīnā vecumā, vairāk ordinējot zivju eļļu vai citus D vitamīna preparātus.
Šoreiz klīniskā gadījuma aprakstā šķietami vienkārša diagnoze, kuras noteikšana dažādu apstākļu sakritības dēļ ir stipri novēlota. Tika veikti arī daudzi nevajadzīgi izmeklējumi. Šis klīniskais gadījums parāda, cik viegli radioloģiskā slēdziena rezultātā ir aiziet nepareizā virzienā.
Pagājušajā Doctus numurā aplūkojām depresijas izpausmes pacientiem ar koronāro sirds slimību. Šajā numurā turpinām aizsākto tēmu par depresijas un somatisko slimību savstarpējo saistību, pievēršoties diabētam un depresijai. Pēdējos gados zinātnieki pierādījuši, ka pacientiem ar garastāvokļa traucējumiem diabētu sastop pat līdz divām reizēm biežāk nekā vispārējā populācijā. [1] Šī saistība darbojas arī pretējā virzienā – pacientiem ar diabētu ir paaugstināts risks depresijas attīstībai. Šajā rakstā centīsimies noskaidrot šīs saistības praktisko nozīmi ārsta ikdienas praksē.
2025. gadā Latvijā piedzima 11 957 bērni, kas ir zemākais rādītājs pēdējo 100 gadu laikā. Mātes vidējais vecums, pirmajam bērniņam piedzimstot, — 28,1 gads, kas kopš 2014. gada palielinājies (iepriekš 26,3 gadi). Ginekoloģes, dzemdību speciālistes prof. Dace Rezeberga, Dr. Natālija Bērza, Dr. Katrīna Zaļkalniņa un ģimenes ārste Dr. Dina Florena kopīgā sarunā secināja, ka gan ginekologs, gan ģimenes ārsts var būt autoritāte pacientam un palīdzēt pieņemt uz pierādījumiem balstītu lēmumu reproduktīvās veselības jautājumos.
2026. gada 17., 18. un 19. jūnijā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (Stradiņa slimnīca) jau 23. gadu tiek rīkots starptautisks kongress Baltic Summer, pulcējot invazīvos kardiologus, sirds ķirurgus un elektrofiziologus no dažādām valstīm, lai praksē un diskusijās dalītos pieredzē.
Pieaugušajiem ar augstāku Fitbit reģistrēto fizisko aktivitāti – ko vērtēja pēc dienas soļu skaita, aktīvajām minūtēm, sirdsdarbības ritma un citiem rādītājiem – bija mazāka kairinātas zarnas sindroma (IZS) iespējamība, savukārt ilgāks sēdošs laiks bija saistīts ar lielāku IZS risku.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Hroniskas sāpes ir nozīmīga sabiedrības veselības problēma, kas skar būtisku daļu pieaugušo iedzīvotāju visā pasaulē. Epidemioloģiskie dati liecina, ka hroniskas sāpes piedzīvo aptuveni piektdaļa pieaugušo, un to izplatība daudzviet pieaug. [1] Saskaņā ar ASV Nacionālā veselības intervijas pētījuma (NHIS) 2023. gada datiem, 24,3 % pieaugušo ir hroniskas sāpes, bet 8,5 % — augstas ietekmes hroniskas sāpes, kas regulāri ierobežo ikdienas vai darba aktivitātes. [2] Var salīdzināt ar 2019. gadu, kad hroniskas sāpes tika konstatētas 20,4 % pieaugušo, attiecīgi četru gadu laikā noticis 3,9 procentpunktu jeb aptuveni 19 % relatīvs pieaugums. [2]
