Runājot par pareizās diagnozes noteikšanu, pieredzējusī gastroenteroloģe Gunta Geldnere sacīja: "Ārsta domāšanai jābūt līdzīgai labai datorprogrammai, tad trenēta loģiskā domāšana, klīniskā pieredze un literatūrā lasītais palīdz atrast pareizo krustpunktu: kas kam atbilst, kas ar ko sader."
Anorexia nervosa izplatība ir 0,3–0,6%, bet saslimstība 8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Ar anoreksiju pārsvarā slimo sievietes (meitenes) 14–21 gada vecumā, 10% pacientu ir vīrieši. Diemžēl slimnieku skaits arvien turpina pieaugt. To būtiski sekmē mūsdienu skaistuma ideāli, dzīves prioritāšu maiņa un informācijas apmaiņas palielināšanās. Taču, lai arī šie faktori ietekmē visus cilvēkus, saslimst tikai daļa – tā daļa, kam uz to ir īpaša nosliece, iepriekšēji traucējumi, kas sekmē ēšanas traucējumu attīstību kā slimību.
Kaulu vielmaiņas bioķīmiskie marķieri (bone turnover markers jeb BTM) norāda uz kaulu vielmaiņas stāvokli. Tie ir bioķīmiskie produkti, ko nosaka serumā un/vai urīnā un kas atspoguļo kaulaudu metabolo stāvokli. Šiem marķieriem nav tiešas metabolas funkcijas, tie neiespaido kaulaudu metabolo kontroli. Publikācijas tapšanā izmantotas Latvijas Osteoporozes un kaulu metabolo slimību asociācijas vadlīnijas “Osteoporozes klīniskās vadlīnijas”.
Pasaulē osteoporoze ir visbiežāk izplatītā metabolā kaulu slimība, ir aprēķināts, ka tā skar vairāk nekā 200 miljonus cilvēku visā pasaulē. 75 miljoniem cilvēku Eiropā, ASV un Japānā ir osteoporoze.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
Visā pasaulē pieaug saslimstība ar cukura diabētu. Arvien jaunāki cilvēki saslimst ar cukura diabētu, un, uzlabojoties veselības aprūpes sistēmas kvalitātei, pagarinās kopējais slimošanas laiks ar cukura diabētu, līdz ar to palielinās kopējais cukura diabēta pacientu skaits jeb prevalence. Latvijā 10 gados vecuma un dzimuma specifiskā prevalence palielinājusies par 146,5 gadījumiem uz 10 000 persongadiem (2000. gadā tā bija 90,8, bet 2009. gadā – 237,3 uz 10 000 persongadiem). Līdz ar to ļoti būtiski kļūst jautājumi, kas saistīti ar šo pacientu ārstēšanu dažādos vecumposmos.
Prader–Willi sindroms (PWS) ir ģenētiski determinēta saslimšana, kuras gadījumā vērojamas izpausmes vairākās orgānu sistēmās. PWS ir salīdzinoši bieža slimība, lai gan Latvijā reģistrēto pacientu skaits tikai nedaudz pārsniedz ceturtdaļsimtu, tomēr slimībai raksturīgi nopietni veselības traucējumi ar gandrīz visu orgānu sistēmu iesaisti, kas ievērojami saīsina pacientu dzīvildzi un dzīves kvalitāti, tāpēc svarīgi slimību diagnosticēt laikus un sākt mērķtiecīgu ārstēšanu ar maksimālu terapijas iedarbīgumu.
Vairogdziedzera nodoza struma ir lokāla vairogdziedzera audu transformācija vienā atsevišķā vai vairākos mezglos labdabīgas vai ļaundabīgas saslimšanas dēļ. Tā ir bieža klīniska atrade daudzās medicīnas apakšnozarēs. Palpējami mezgli tiek atklāti 3–7% gadījumu no kopējās populācijas. [1] Pacientiem, kam nav bijis klīnisko simptomu, ar ultrasonogrāfijas (USG) palīdzību vairogdziedzera mezgli tiek atklāti 20–76% gadījumu. [2; 3] Vairogdziedzera mezglainās slimības dēļ svarīga ir diferenciālā diagnostika, kas ļauj izvērtēt mezglu malignitātes risku, jo ļaundabīgi vairogdziedzera mezgli populācijā ir vidēji 5–10% gadījumu. [2; 4]
Lai pievērstu uzmanību saslimstībai ar 2. tipa cukura diabētu (CD) un ģimenes ārstu lielajai nozīmei tā aprūpē, Latvijas Diabēta asociācija sadarbībā ar Latvijas Ģimenes ārstu asociāciju 20. aprīlī rīkoja konferenci “2. tipa cukura diabēta terapijas aktualitātes 2012”. Konferenci apmeklēja ļoti liels nteresentu skaits, kas liecina, ka CD ārstēšana ir aktuāls jautājums plašam medicīnas speciālistu lokam. Konferenci atklāja abu asociāciju prezidenti – Ingvars Rasa un Pauls Princis.
2. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanā tikai daļai relatīvā slimības sākuma fāzē ar nelielu hiperglikēmiju iespējama normoglikēmija ar diētas ierobežojumiem, svara samazināšanu, palielinātu fizisko aktivitāti un vienu kādas grupas preparātu. Ja ārstēšanas mērķis ir glikēmija pēc HbA1c zem 7% robežjoslas (Latvijā pēc vadlīnijām – zem 6,5%), tad jāņem vērā, ka perorālie hipoglikemizējošie preparāti (biguanīdi, sulfonilurea, meglitinīdi, tiozolidindioni, inkretīni) monoterapijā samazina glikēmiju (pēc HbA1c) vidēji par 0,5–1%. Tātad jau ārstēšanas plāna izveides posmā ir skaidrs, ka lielākajai daļai pacientu nebūs iespējams sasniegt vēlamo mērķi – normoglikēmiju – ar vienu kādas grupas preparātu.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
