Dr. Gunta Geldnere: Skatoties retrospektīvi, pacients pie mums tika atsūtīts, lai izšķirtu, vai viņš neslimo ar čūlaino kolītu vai Krona slimību. Simptomi, kas saasināja mūsu uzmanību, bija trīs – sūdzības ar pieaugošu sāpju raksturu, svīšana un vēdera izejas rakstura maiņa.
Kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas peptiskas čūlas slimībai ir labi izstrādāta terapijas taktika. Lai gan literatūras apskatā pamatā pievērsīsimies jaunāko pētījumu publikācijām par šo tēmu, vispirms ievadam vēlos īsi demonstrēt klīnisku gadījumu, kas nedaudz liks novērst domas no mehāniskas peptiskas čūlas diagnostikas un terapijas.
Pēc literatūras datiem 10-15% bērnu ir bijušas hroniskas vēdersāpes. [1] Tikpat lielam skaitam bērnu vēdersāpes netraucē ikdienas aktivitātēm, tādēļ viņi ārstu neapmeklē. Savukārt organisku patoloģiju var identificēt tikai nelielai daļai (2-3%) bērnu. Tātad pēc epidemioloģiskiem datiem var prognozēt, ka lielākajai daļai šādu pacientu objektīvu vēdersāpju cēloni tā arī neizdosies atrast. Lai gan funkcionāli gremošanas traucējumi ir otrs biežākais kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumu veids (pirmajā vietā ir infekciju slimības), to izcelsme un patoģenētiska ārstēšana vēl ir pētījumu un diskusiju objekts. Tikpat plašs ir arī ieteikumu un rekomendāciju diapazons. Raksta mērķis – sniegt ieskatu dažādos taktikas principos ar vēdersāpēm saistītu funkcionālu gastrointestinālu traucējumu gadījumā.
Hemohromatoze raksturojas ar pārmērīgu dzelzs uzsūkšanos un uzkrāšanos organismā – aknu, aizkuņģa dziedzera audos, sirdī un citos orgānos. Primāra hemohromatoze ir viena no biežākajām ģenētiski nosacītajām patoloģijām un sastopama apmēram 0,3-0,5% populācijas. Aplūkotajā gadījumā sekmīga diagnostika tika veikta, pielietojot molekulārās ģenētikas izmeklējumus. Neraksturīga ir šajā gadījumā novērotā hemohromatozes kombinācija ar anēmiju.
Akūta pankreatīta tēmai pēdējos gados ir pievērsušies daudzi ārzemju un arī vietējie autori, tādēļ vērojama literatūras datu pārpilnība par šo tēmu. Piemēram, ar meklētājprogrammas PubMed palīdzību Amerikas nacionālās medicīnas bibliotēkas datu bāzē, pielietojot atslēgas vārdus: acute pancreatitis, izdevās fiksēt vairāk par 7 000 publikāciju pēdējo 11 gadu periodā. Latvijas medicīnas periodikā šis skaitlis ir krietni mazāks, tomēr gan žurnālu raksti, gan ķirurgu un gastroenterologu kopīgās vadlīnijas ir zināmā mērā akcentējušas problēmas aktualitāti, kā arī modernās diagnostikas un ārstēšanas principus.
MĀRCIS GEDIŅŠ, asinsvadu ķirurgs, flebologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra virsārsts, Latvijas Flebologu biedrības prezidents, darbu veic ar sportisku azartu un atzīst, ka savu nebūt ne vieglo ķirurga profesiju tāpat kā sportu patiesi izbauda. Arī viņa sportiskie hobiji ir tādi, kas trenē garīgo un fizisko izturību, un tad arī garās operācijas vairs nešķiet tik garas.
Visticamāk, ik ģimenes ārsta praksē varam iedomāties kādu savu pacientu, kas šķietami slimo biežāk vai smagāk nekā pārējie. Nereti šie pacienti pamanās saslimt arī laikā, kad vīrusinfekcijas kā galveno iemeslu vizītei pie ārsta vairs negaidām. Kuros gadījumos varam uzskatīt, ka bērns slimo “normāli bieži”, bet kad vērts aizdomāties par papildu izvērtēšanu?
Gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir viena no biežākajām gremošanas trakta augšējās daļas slimībām — tiek lēsts, ka ik desmitais pieaugušais no Eiropas valstu un Ziemeļamerikas iedzīvotājiem vismaz reizi nedēļā jūt GERS simptomus. Daudzveidīgo izpausmju dēļ funkcionāla dispepsija (FD) joprojām bieži paliek nepietiekami diagnosticēta. Tā var būtiski ietekmēt cilvēka darbspējas, vispārējo pašsajūtu un kopumā pasliktināt dzīves kvalitāti.
Ar uzturu saistīts iekaisums ir saistīts ar aizkuņģa dziedzera aptaukošanās risku pacientiem ar žultsakmeņiem.
Gan takrolims (TAC), gan mikofenolāta mofetils (MMF) tiek rekomendēti bērniem ar bieži recidivējošu nefrotisko sindromu vai steroīdu atkarīgu nefrotisko sindromu. Tomēr šo preparātu salīdzinājums efektivitātē un drošuma profilā nav bijusi izvērtēta caur nejaušināti kontrolētiem pētījumiem.
