C hepatīts ir vīrusinfekcija, kas rada iekaisumu aknās un var noritēt akūti un/vai hroniski. Hronisks C hepatīts var progresēt līdz aknu cirozei un aknu vēzim. PVO noteikusi mērķi — līdz 2030. gadam izskaust C hepatītu kā nopietnu draudu veselībai. Latvija seko šim mērķim, taču, lai to sasniegtu, skaidri jāzina, kādi ir inficēšanās ceļi, kādas ir C hepatīta klīniskās un ektrahepatiskās izpausmes, kuri no iedzīvotājiem ierindojami paaugstināta riska grupā un vai katram Latvijas iedzīvotājam vismaz reizi dzīvē būtu jāveic C hepatīta tests.
Alkohola neizraisīta aknu taukainā slimība (NATAS) izpaužas ar aknu steatozi jeb aptaukošanos gadījumos, kad pacientam nav citu iemeslu, kuru dēļ aknu audos patoloģiski varētu uzkrāties tauki, piemēram, smaga aktīva alkohola lietošana. Šobrīd NATAS ir galvenais hroniska aknu bojājuma iemesls pasaulē, šis stāvoklis rada bažas par sabiedrības veselību.
Slikti kompensēta 1. un retāk 2. tipa cukura diabēta gadījumā var attīstīties aknu bojājums, kam raksturīga gan tauku, gan glikogēna akumulācija hepatocītos, kas izraisa hepatomegāliju un aknu transamināžu līmeņa paaugstināšanos. Aknu punkcijas biopsija ir “zelta standarts” šīs slimības diagnostikā. [1; 2]
Rakstā demonstrēti divi klīniskie gadījumi: jaunu vīriešu slimības stāsti ar kopīgām un atšķirīgām iezīmēm. Abi atspoguļo šā gadsimta pēdējās desmitgades aktuālo un joprojām maz izpētīto kaitīgā ieraduma problēmu. Nobeigumā diskusija, kas varētu rosināt jautājumus un plašāku pētniecību šajā jomā.
Parasti hepatoprotektoriem tiek izvirzītas vairākas prasības: maksimāla absorbcija, spēja saistīt aknu šūnas bojājošus savienojumus vai novērst to veidošanos, iekaisuma procesu mazināšana, fibroģenēzes nomākšana, reģenerācijas stimulēšana, aknu metabolisma uzlabošana, turklāt tas nedrīkst būt toksisks.
Nieze ir viens no simptomiem, kas slēpj daudzas patoloģijas. Lai atklātu īsto, jādomā plaši, jāspēj orientēties pacienta sūdzībās, anamnēzē, diagnostikā. Par niezes iespējamo diferenciāldiagnostiku un terapijas iespējām stāsta trīs eksperti.
Ne vienmēr ārstam ienāk prātā, ka populārais vārds “hepatoprotektors” nav viennozīmīgs — šim vārdam ir divi krasi atšķirīgi skaidrojumi, divas atšķirīgas nozīmes. Visbiežāk to uztver kā vielu, kas spēj stiprināt hepatocītus, spēj padarīt tos “veselīgus un izturīgus”, ļauj hepatocītiem palikt nebojātiem arī tad, ja aknas pakļautas dažādu kaitīgu faktoru ietekmei: tās bojā, piemēram, alkohols, hepatotoksiskas sadzīves ķīmiskās vielas, hepatotoksiski medikamenti.
Aknu slimību izplatība pieaug, un lielākoties pie vainas ir kaitīgie ieradumi: ātrās uzkodas, neveselīgs uzturs, alkohola pārmērīga lietošana, narkotisko vielu ļaunprātīga lietošana, neaizsargāts dzimumakts.
Viens no biežāk lietotajiem preparātiem vidēji smagas hroniskas hipertensijas ārstēšanai grūtniecības laikā ir metildopa, bet jāatceras, ka, to lietojot, iespējama pastiprinātas jutības reakcija un tālāk var attīstīties holestāze, aknu šūnu bojājums un pat smags hepatīts.
Heterogēnu kohortu, ko veidoja 188 pacienti ar hronisku C hepatītu (HCV) (lielākoties 1b genotipu), Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā ārstēja ar ombitasvīra/paritaprevīra/ritonavīra (Viekirax®) un dasabuvīra (Exviera®) kombināciju, un 12 nedēļas pēc ārstēšanas kursa pabeigšanas 100 % pacientu sasniedza noturīgu virusoloģisko atbildes reakciju (SVR12), lai kāda būtu bijusi iepriekšējā pretvīrusu terapija. Augstais SVR12 līmenis apstiprināja lielisko ombitasvīra/paritaprevīra/ritonavīra un dasabuvīra efektivitāti, par ko jau bija ziņots citos reālās dzīves pētījumos.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
