Hormonālā regulācija nav iespējama bez sirds-asinsvadu sistēmas dalības, un sirdij ir īpaša loma hormonu darbībā, sintēzē un izdalē. Endokrīnā regulācija kardiovaskulārajā sistēmā var realizēties vairākos veidos. Salīdzinoši neliela daļa hormonu uz sirdi un asinsvadiem darbojas tieši caur specifiskajiem receptoriem, un šodien intensīvāk tiek pētīta to netiešā darbība – caur citu neiroendokrīno faktoru stimulāciju –, to signālsistēmas un mediatori. No klīniskā viedokļa šīs saiknes eventuāli atspoguļojas augstajā sirds-asinsvadu saslimšanu un metabolo traucējumu komorbidātē.
2008. gada novembrī Viļņā notika Pirmā starptautiskā Baltijas sirds mazspējas (SM) konference, iezīmējot jautājumu loku, kuri aktuāli daudziem speciālistiem – ģimenes ārstiem, kardiologiem, elektrofiziologiem, sirds ķirurgiem un arī māsām, kas ikdienā saskaras ar sirds mazspējas pacientiem. Biežākie SM attīstības iemesli joprojām ir koronārā sirds slimība, arteriāla hipertensija un kardiomiopātijas. Mirstība piecu gadu laikā pacientiem ar SM sasniedz 50%. Satraucoši, jo tā ir ievērojami augstāka nekā mirstība no krūts vēža sievietēm vai priekšdziedzera vēža vīriešiem. Tāpēc svarīgi ir apzināt tos slimniekus, kam ir augsts SM attīstības risks, lai savlaicīgi uzsāktu pamata slimības ārstēšanu.
Kardiologu – un ne tikai kardiologu, bet arī citu mediķu – sabiedrību satrauc jautājums: ko īsti mēs varam darīt ar ātriju fibrilāciju (AF), visbiežāk sastopamo aritmiju? Rakstā sniegta izsmeļoša zinātniskā informācija par staus quo, jaunākajām atklāsmēm AF terapijā un to, ko spēj netiešie antiaritmiskie līdzekļi, – samazināt dzīvību apdraudošo aritmiju biežumu, raugoties no profilaktiskā aspekta.
Iekšķīgo slimību propedeitikas grāmatā un jautājumos lasām: 60 līdz 80 reižu minūtē. It kā skaidrs. Taču „viss plūst un viss mainās”. Arī medicīniskās patiesības, kuras laiks un zinātne nereti koriģē visai būtiski. Tātad – kāda ir optimāla sirdsdarbības frekvence, kāpēc tieši tāda un kādi dati to apliecina?
Ir zināms, ka gan primārajā, gan sekundārajā kardiovaskulāro notikumu profilaksē izšķirošā loma ir apzināto riska faktoru mērķtiecīgai korekcijai. Dislipidēmija un tās korekcija ir viens no stūrakmeņiem kardiovaskulārā riska novēršanā līdzās tādiem ietekmējamiem riska faktoriem kā dzīvesveids (smēķēšana, neracionāls uzturs, nepietiekama fiziskā aktivitāte un no tā izrietošie rādītāji – palielināts ķermeņa masas indekss un vidukļa apkārtmērs), arteriālā hipertensija un glikozes tolerances traucējumi. [1]
Akūta koronāra sindroma (AKS) pacientiem, kā zināms, ir paaugstināts pēkšņas kardiālas nāves risks, tādēļ svarīgi atpazīt tipiskas ar miokarda išēmiju saistītas sūdzības, lai savlaicīgi veiktu nepieciešamos papildizmeklējumus, precizētu diagnozi un sniegtu neatliekamu palīdzību. Akūta koronāra sindroma diagnozes uzstādīšanā ir svarīgi trīs parametri: klīniskā aina, izmaiņas elektrokardiogrammā (EKG) un miokarda bojājuma bioķīmiskie marķieri, ko nosaka asins paraugā. Šie parametri lielā mērā ietekmē arī tālāko ārstēšanas taktiku. Bet vai izmaiņas EKG un miokarda bojājuma bioķīmiskie marķieri ir vienīgie, kam ir nozīmīga loma pacienta riska novērtēšanā? Šī raksta mērķis pievērst uzmanību arī citiem asins analīzēs nosakāmiem parametriem, kas atspoguļo pacienta vispārējo stāvokli un prognozi, kā arī ļauj izvēlēties piemērotāko ārstēšanas taktiku.
Kardiovaskulārā mirstība pasaulē ieņem pirmo vietu. Eiropā no kardiovaskulārām slimībām mirst 4,3 miljoni cilvēku, Eiropas Savienībā – vairāk par diviem miljoniem, kas ir 48% no visām nāvēm Eiropā un 42% Eiropas Savienībā. Galvenie mirstības iemesli ir arteriālā hipertensija un koronārā sirds slimība (pasaulē arteriālās hipertensijas slimnieku skaits jau sasniedz miljardu, no kuriem 64,9% netiek ārstēti). [1] Sevišķi fatāla ir šo slimību kombinācija ar 2. tipa cukura diabētu. Eiropā ar diabētu slimo 48 miljoni, Eiropas Savienībā – 23 miljoni pieaugušo. Šo slimību prevalence turpina augt, neraugoties uz panākumiem to ārstēšanā un preventīviem pasākumiem attiecībā uz smēķēšanu, aptaukošanos, mazkustīgu dzīves veidu, neveselīgu pārtiku, psihoemocionālu stresu un citiem riska faktoriem. Gan arteriālās hipertensijas, gan koronārās sirds slimības patoģenēzē viens no svarīgākajiem riska faktoriem ir angiotensīns II.
2007. gadā ir iznākušas jaunas Eiropas Kardiologu biedrības sirds stimulācijas un resinhronizācijas terapijas vadlīnijas. [1] Tādēļ izmantoju iespēju, lai atgādinātu kolēģiem par elektrokardiostimulatoru lietošanu, to darbības principiem, implantācijas indikācijām. 2006. gadā Latvijas Kardioloģijas centrā implantēja vairāk nekā 700 elektrokardiostimulatoru (EKS), un šim skaitam ir tendence pieaugt.
Koronārā sirds slimība (KSS) joprojām ir nozīmīga veselības aprūpes problēma Latvijā un visā pasaulē – to apliecina augstie saslimstības, hospitalizācijas un mirstības rādītāji. Latvijā 2004. gadā nāves iemesls 55,9% gadījumu bija sirds un asinsvadu slimības, savukārt Eiropā – 49%, ASV – 38%. [1-3] Pasaulē katru gadu no KSS mirst 7,2 miljoni cilvēku, un 2020. gadā šis skaitlis sasniegs 11,1 miljonus. [4] Eiropā apmēram 1,95 miljoni un ASV 656 000 cilvēku katru gadu mirst no KSS, respektīvi, tā ir katra piektā cilvēka nāves iemesls. [2;3] Daudzās Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstīs mirstība no KSS samazinās, kamēr Centrālās un Austrumu Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, šie rādītāji nav ievērojami mazinājušies.
Kambaru tahikardijas ir dzīvībai bīstami stāvokļi, kuri prasa neatliekamu palīdzību un hospitalizāciju reanimācijas vai intensīvās terapijas palātā ar iespēju monitorēt pacienta stāvokli un sniegt neatliekamu un adekvātu palīdzību. Tās var būt gan kā primārs kardiālas patoloģijas simptoms (piemēram, akūta miokarda infarkta vai hipertensīvas krīzes gadījumā), gan arī rasties pacientiem ar zināmu kardiālu patoloģiju, īpaši pacientiem ar išēmisku kardiomiopātiju (piemēram, pēc pārciesta miokarda infarkta), vai arī pacientiem ar hipertrofisku kardiomiopātiju u. c. Taču kambaru tahikardijas ir iespējamas arī pacientiem ar nekardiālu patoloģiju (piemēram, elektrolītu līdzsvara traucējumu, neiroloģisku slimību gadījumos utt.), tās var būt iedzimtas (garā QT intervāla sindroms, Brugada sindroms u. c.) un idiopātiskas. [1] Šī raksta mērķis ir atgādināt par kambaru tahikardijām, kā arī iepazīstināt ar jaunumiem to ārstēšanā.
Preklīniskajos un novērojumu pētījumos izteikta hipotēze, ka fiziskās aktivitātes var uzlabot vēža iznākumu. Tomēr pagaidām iztrūkst neapstrīdamu pirmā līmeņa pierādījumu šim apgalvojumam.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas radioloģe diagnoste prof. MAIJA RADZIŅA atzīst, ka ir ļoti prasīga pret sevi un arī pret citiem un cenšas lietderīgi izmantot katru dzīves minūti. Izcila organizatore un līdere — tā Maiju Radziņu raksturo apkārtējie.
Lai gan psoriāze ir saistīta ar augstāku demences līmeni, jauns pētījums liecina, ka gados vecākiem pacientiem ar psoriāzi, kuri saņem sistēmisku ārstēšanu, var būt daudz mazāks risks nekā tiem, kuri nesaņem sistēmisku ārstēšanu.
